Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

      2024. gada 27. jūnijā (*)

Satura rādītājs

I. Atbilstošās tiesību normas

II. Tiesvedības priekšvēsture

A. Servier perindoprils

B. Krka perindoprils

C. Par strīdiem saistībā ar perindoprilu

1. EPI lēmumi

2. Valsts tiesu nolēmumi

D. Krka nolīgumi

III. Strīdīgais lēmums

IV. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

V. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

VI. Par lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu

VII. Par apelācijas sūdzību

A. Par pirmo līdz sesto apelācijas sūdzības pamatu, kuri attiecas uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ pastāvēšanu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē

1. Strīdīgā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma būtiskie punkti

a) Strīdīgais lēmums

b) Pārsūdzētais spriedums

2. Par pirmā līdz sestā pamata pieņemamību

3. Ievada apsvērumi par pirmā līdz sestā pamata izskatīšanu pēc būtības

4. Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

a) Par pirmā pamata iedarbīgumu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

b) Par pirmo līdz trešo pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

c) Par pamata ceturto un sesto daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

i) Par High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumu

ii) Par EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu

d) Par pamata piekto daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

e) Secinājumi par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

5. Par otro apelācijas sūdzības pamatu

a) Par pamata otro daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

b) Par pirmo, trešo un ceturto pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

c) Par piekto līdz astoto pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

6. Par trešo apelācijas sūdzības pamatu

a) Par pirmo pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

b) Par otro pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

c) Par trešo pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

d) Par ceturto pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

e) Par piekto pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

f) Par sesto pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

7. Par ceturto apelācijas sūdzības pamatu

a) Par pirmo pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

b) Par otro pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

c) Par trešo pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

d) Par ceturto pamata daļu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

8. Par piekto apelācijas sūdzības pamatu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

9. Starpsecinājums par pirmo līdz piekto apelācijas sūdzības pamatu

10. Par sesto apelācijas sūdzības pamatu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

B. Par septīto apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz konkurences ierobežojuma seku dēļ pastāvēšanu EKL 101. panta 1. punkta izpratnē

1. Strīdīgā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma būtiskie punkti

a) Strīdīgais lēmums

b) Pārsūdzētais spriedums

2. Lietas dalībnieku argumenti

3. Tiesas vērtējums

C. Par astoto līdz vienpadsmito apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz LESD 102. panta pārkāpumu

1. Strīdīgā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma būtiskie punkti

a) Strīdīgais lēmums

b) Pārsūdzētais spriedums

2. Par astoto apelācijas sūdzības pamatu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

3. Par devīto un desmito apelācijas sūdzības pamatu

4. Par vienpadsmito apelācijas sūdzības pamatu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

D. Secinājumi par apelācijas sūdzību

VIII. Par pārsūdzētā sprieduma atcelšanas sekām

IX. Par prasību Vispārējā tiesā

A. Par pirmajā instancē celtās prasības devītā pamata pirmo daļu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

a) Par Krka potenciālo konkurenci attiecībā pret Servier

b) Par tirgus sadales nolīguma esamību

B. Par pirmajā instancē celtās prasības desmito pamatu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

Apelācija – Konkurence – Farmaceitiskie produkti – Perindoprila tirgus – LESD 101. pants – Aizliegtas vienošanās – Tirgus sadale – Potenciāla konkurence – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Stratēģija, kuras mērķis ir aizkavēt perindoprila ģenērisko versiju ienākšanu tirgū – Strīdā par patentiem noslēgts izlīguma nolīgums – Patenta licences līgums – Tehnoloģijas cesijas un licences nolīgums – LESD 102. pants – Konkrētais tirgus – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana

Lietā C‑176/19 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2019. gada 22. februārī iesniegusi

Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja F. Castilla Contreras, B. Mongin, J. Norris un C. Vollrath, vēlāk – F. Castilla Contreras, F. Castillo de la Torre, B. Mongin, J. Norris, kā arī C. Vollrath, un visbeidzot F. Castilla Contreras, F. Castillo de la Torre, J. Norris un C. Vollrath, pārstāvji,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

ko atbalsta

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja D. Guðmundsdóttir, pārstāve, kurai palīdz J. Holmes, KC, vēlāk – L. Baxter, D. Guðmundsdóttir, F. Shibli un J. Simpson, pārstāvji, kuriem palīdz J. Holmes, KC, un P. Woolfe, barrister, un visbeidzot S. Fuller, pārstāvis, kuram palīdz J. Holmes, KC, un P. Woolfe, barrister,

persona, kas iestājusies apelācijas tiesvedībā,

pārējie lietas dalībnieki:

Servier SAS, Sirena [Suresnes] (Francija),

Servier Laboratories Ltd, Stoka Podža [Stoke Poges] (Apvienotā Karaliste),

Les Laboratoires Servier SAS, Sirena,

ko pārstāv O. de Juvigny, J. Jourdan, T. Reymond, A. Robert, avocats, J. Killick, advocaat, un M. I. F. Utges Manley, solicitor,

prasītājas pirmajā instancē,

European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations (EFPIA), Ženēva (Šveice), ko pārstāv F. Carlin, avocate, un N. Niejahr, Rechtsanwältin,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda pirmās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele,

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: M. Longars [M. Longar] un R. Šereša [R. Şereş], administratori,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2021. gada 20. un 21. oktobra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2022. gada 14. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 12. decembra spriedumu Servier u.c./Komisija (T‑691/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:922), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas Lēmuma C(2014) 4955 final (2014. gada 9. jūlijs) par [LESD] 101. un 102. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39612 – Perindoprils (Servier)) 4. pantu, ciktāl tajā ir konstatēta Servier SAS un Laboratoires Servier SAS dalība šajā pantā minētajos nolīgumos, 6. pantu un 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 6. punktu.

I.      Atbilstošās tiesību normas

2        Komisijas Paziņojumā par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (OV 1997, C 372, 5. lpp.) 13.–15., 17. un 24. punkts ir formulēts šādi:

“Konkurences ierobežojumi [spiediens]

13.      Uzņēmumi ir pakļauti trīs galvenajiem konkurences ierobežojumu [spiediena] avotiem: pieprasījuma aizstājamībai, piedāvājuma aizstājamībai un iespējamai konkurencei. Ekonomiskā ziņā, definējot konkrēto tirgu, pieprasījuma aizstājamība visātrāk un visefektīvāk disciplinē attiecīgā produkta piegādātājus, jo īpaši saistībā ar to lēmumiem par cenu noteikšanu. Uzņēmums vai uzņēmumu grupa nevar būtiski ietekmēt dominējošos tirdzniecības nosacījumus, piemēram, cenas, ja to klientiem pastāv iespēja viegli pārorientēties uz pieejamiem aizstājošiem produktiem vai citā teritorijā esošiem piegādātājiem. Būtībā tirgus definīcijas piemērošana izpaužas tādējādi, ka attiecīgo uzņēmumu klientiem tiek identificēti efektīvi alternatīvi piedāvājuma avoti gan produktu/pakalpojumu, gan piegādātāju ģeogrāfiskās atrašanās vietas ziņā.

14.      Izņemot 20. [līdz] 23. punktā aprakstītos konkurences ierobežojumus, to konkurences ierobežojumu [spiediena] iedarbība, kurus rada piedāvājuma aizstājamība un iespējamā konkurence, visumā ir lēnāka, un turklāt tiem ir nepieciešama papildu faktoru analīze. Tādējādi šādus ierobežojumus [šādu spiedienu] ņem vērā konkurences analīzes novērtēšanas posmā.

Pieprasījuma aizstāšana

15.      Pieprasījuma aizstāšanas novērtēšana saistīta ar to produktu klāsta noteikšanu, kurus patērētājs uzskata par aizstājamiem. Viens no veidiem, kā to noteikt, ir veikt spekulatīvu eksperimentu, kura ietvaros rada nelielas, bet pastāvīgas relatīvo cenu izmaiņas un novērtē klientu iespējamo reakciju uz šādu [cenu] paaugstinājumu. Tirgus definīcijas piemērošana vērsta uz cenām darbības un praktisku iemeslu dēļ, konkrēti uz pieprasījuma aizstāšanu, kas izriet no nelielām, pastāvīgām relatīvo cenu izmaiņām. Šāda koncepcija var sniegt skaidras norādes par tiem pierādījumiem, kas ir piemēroti tirgus definēšanai.

[..]

17.      Ir jānoskaidro, vai pušu klienti, reaģējot uz nelielu (5 līdz 10 % robežās), bet pastāvīgu produktu relatīvās cenas paaugstinājumu attiecīgajās teritorijās, pārorientētos uz viegli pieejamiem aizstājošajiem produktiem vai citā teritorijā esošiem piegādātājiem. Ja aizstāšana būtu pietiekama, lai cenu paaugstinājums kļūtu neizdevīgs pārdošanas apjomu samazināšanās dēļ, konkrētajā tirgū tiek iekļauti papildu aizstājoši produkti un teritorijas. Minētā iekļaušana notiek, līdz produktu un ģeogrāfisko teritoriju kopums ir tāds, ka neliels, bet pastāvīgs relatīvo cenu paaugstinājums ir rentabls. [..]

[..]

Iespējamā konkurence

24.      Iespējamā konkurence, kas ir trešais konkurences ierobežojumu [spiediena] avots, netiek ņemta vērā, definējot tirgus, jo nosacījumi, ar kādiem iespējamā konkurence faktiski darbosies kā efektīvs konkurences ierobežojums [spiediens], ir atkarīgi no īpašu, ar iekļūšanas nosacījumiem saistītu faktoru un apstākļu analīzes. Vajadzības gadījumā šo analīzi veic tikai vēlākā posmā, parasti tad, kad attiecīgajiem uzņēmumiem ir jau noteikts stāvoklis konkrētajā tirgū un kad šāds stāvoklis rada pamatu bažām no konkurences viedokļa.”

II.    Tiesvedības priekšvēsture

3        Tiesvedības priekšvēsture, kāda tā izriet tostarp no pārsūdzētā sprieduma 1.–73. punkta, var tikt apkopota šādi.

4        Servier SAS ir mātesuzņēmums farmācijas uzņēmumu grupā Servier, kurā ietilpst Les Laboratoires Servier SAS un Servier Laboratories Ltd (turpmāk tekstā atsevišķi vai kopā – “Servier”). Uzņēmums Les Laboratoires Servier ir specializējies oriģinālo zāļu izstrādē, savukārt tā meitasuzņēmums Biogaran SAS ir specializējies ģenērisko zāļu izstrādē.

A.      Servier perindoprils

5        Servier ir izstrādājis perindoprilu – zāles, kuras galvenokārt ir paredzētas paaugstināta asinsspiediena un sirds mazspējas ārstēšanai. Šīs zāles ir daļa no angiotensīna konvertējošā enzīma inhibitoriem (turpmāk tekstā – “AKE zāles”). Sešpadsmit AKE zāles, kas pastāvēja attiecīgajā brīdī, bija klasificētas gan Pasaules Veselības organizācijas (PVO) anatomiskās, terapeitiskās un ķīmiskās (ATĶ) zāļu klasifikācijas trešajā līmenī, kas atbilst terapeitiskajām indikācijām, gan šīs klasifikācijas ceturtajā līmenī, kas atbilst iedarbības veidam, tajā pašā grupā ar nosaukumu “tikai [angiotensīna konvertējošā enzīma] inhibitori”. Perindoprila aktīvā viela ir sāls formā. Sākotnēji izmantotais sāls bija erbumīns.

6        Patentu EP0049658, kas attiecas uz perindoprila aktīvo vielu, viena no grupas Servier sabiedrībām iesniedza Eiropas Patentu iestādē (EPI) 1981. gada 29. septembrī. Šā patenta termiņam bija jābeidzas 2001. gada 29. septembrī, taču tā aizsardzība vairākās dalībvalstīs, tai skaitā Apvienotajā Karalistē, tika pagarināta līdz 2003. gada 22. jūnijam. Francijā minētā patenta aizsardzība tika pagarināta līdz 2005. gada 22. martam, bet Itālijā – līdz 2009. gada 13. februārim.

7        1988. gada 16. septembrī Servier par perindoprila aktīvās vielas ražošanas procesiem iesniedza EPI vairākus patentus, kuru termiņš beidzās 2008. gada 16. septembrī, proti, patentus EP0308339, EP0308340 (turpmāk tekstā – “patents 340”), EP0308341 un EP0309324.

8        2001. gada 6. jūlijā Servier iesniedza EPI patentu EP1296947 (turpmāk tekstā – “patents 947”) attiecībā uz perindoprila erbumīna alfa kristālisko formu un tā ražošanas procesu, ko EPI piešķīra 2004. gada 4. februārī.

9        2001. gada 6. jūlijā Servier turklāt iesniedza valsts patentu pieteikumus vairākās dalībvalstīs, pirms tās bija pievienojušās Konvencijai par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta Minhenē 1973. gada 5. oktobrī un stājās spēkā 1977. gada 7. oktobrī. Piemēram, Servier iesniedza patentu pieteikumus, kas atbilst patentam 947, Bulgārijā (BG 107 532), Čehijas Republikā (PV2003‑357), Igaunijā (P200300001), Ungārijā (HU225340), Polijā (P348492) un Slovākijā (PP0149‑2003). Šie patenti tika piešķirti 2006. gada 16. maijā Bulgārijā, 2006. gada 17. augustā Ungārijā, 2007. gada 23. janvārī Čehijas Republikā, 2007. gada 23. aprīlī Slovākijā un 2010. gada 24. martā Polijā.

B.      Krka perindoprils

10      Kopš 2003. gada KRKA, tovarna zdravil, d.d. (turpmāk tekstā – “Krka”), Slovēnijā reģistrēta sabiedrība, kas ražo ģenēriskās zāles, sāka izstrādāt zāles, kuru pamatā ir perindoprila aktīvā viela, kas sastāv no erbumīna alfa kristāliskās formas, uz kuru attiecas patents 947 (turpmāk tekstā – “Krka perindoprils”). 2005. un 2006. gadā tā saņēma vairākas tirdzniecības atļaujas un sāka tirgot šīs zāles vairākās dalībvalstīs Centrāleiropā un Austrumeiropā, tostarp Ungārijā un Polijā. Šajā laikposmā tā arī sagatavoja šo zāļu laišanu tirgū citās dalībvalstīs, tostarp Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē.

C.      Par strīdiem saistībā ar perindoprilu

11      No 2003. līdz 2009. gadam starp Servier un ražotājiem, kas gatavojas tirgot perindoprila ģenērisko versiju, bija vairāki strīdi.

1.      EPI lēmumi

12      Desmit ģenērisko zāļu ražotājas, kuru skaitā bija Niche Generics Ltd (turpmāk tekstā – “Niche”), Krka, Lupin Ltd un Norton Healthcare Ltd, t.i., meitasuzņēmums sabiedrībai Ivax Europe, kas vēlāk apvienojās ar Teva Pharmaceutical Industries Ltd, kura ir ģenērisko zāļu ražošanā specializējušās grupas Teva galvenais mātesuzņēmums, 2004. gadā iesniedza iebildumu EPI pret patenta 947 reģistrāciju, lai panāktu tā pilnīgu atcelšanu, pamatojoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu un izgudrojuma apraksta nepietiekamību.

13      2006. gada 27. jūlijā EPI Iebildumu nodaļa apstiprināja patenta 947 spēkā esamību (turpmāk tekstā – “EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums”). Šis lēmums tika apstrīdēts EPI Tehniskajā apelācijas padomē. Niche, noslēgusi ar Servier izlīguma nolīgumu, izstājās no iebildumu procesa 2005. gada 9. februārī, savukārt Krka un Lupin izstājas no procesa EPI Tehniskajā apelācijas padomē attiecīgi 2007. gada 11. janvārī un 2007. gada 5. februārī.

14      Ar 2009. gada 6. maija lēmumu EPI Tehniskā apelācijas padome atcēla EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un atcēla patentu 947. Servier pieteikums par šī Tehniskās apelācijas padomes lēmuma pārskatīšanu tika noraidīts 2010. gada 19. martā.

2.      Valsts tiesu nolēmumi

15      Ģenērisko zāļu ražotāji dažās valstu tiesās apstrīdēja patenta 947 spēkā esamību, un Servier cēla prasības par pārkāpumu, kā arī iesniedza pieteikumus par pagaidu rīkojumu izdošanu pret šiem ražotājiem. Lielākā daļa šo tiesvedību tika izbeigta, pirms tiesas varēja pieņemt galīgo nolēmumu par patenta 947 spēkā esamību, jo laikā no 2005. līdz 2007. gadam Servier ar Niche, Matrix Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Matrix”), Teva, Krka un Lupin noslēdza izlīguma nolīgumus.

16      Apvienotajā Karalistē tikai saistībā ar strīdu starp Servier un Apotex Inc. tiesas ceļā tika konstatēta patenta 947 spēkā neesamība. Proti, 2006. gada 1. augustā Servier cēla High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) prasību par patenta 947 pārkāpumu pret Apotex, kas bija sākusi tirgot perindoprila ģenērisko versiju Apvienotās Karalistes tirgū. 2006. gada 8. augustā Servier panāca, ka attiecībā pret Apotex ticis izdots pagaidu rīkojums. 2007. gada 6. jūlijā pēc Apotex pretprasības šis pagaidu rīkojums tika atcelts un patents 947 tika atzīts par spēkā neesošu, tādējādi ļaujot šim uzņēmumam laist Apvienotās Karalistes tirgū perindoprila ģenērisko versiju. 2008. gada 9. maijā lēmums par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā.

17      Nīderlandē Katwijk Farma BV, Apotex meitasuzņēmums, 2007. gada 13. novembrī cēla prasību šīs dalībvalsts tiesā par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu. Servier vērsās šajā tiesā ar pieteikumu par pagaidu rīkojuma izdošanu, kas tika noraidīts 2008. gada 30. janvārī. Minētā tiesa ar 2008. gada 11. jūnija nolēmumu tiesvedībā, ko bija uzsākusi Pharmachemie BV, grupas Teva sabiedrība, atzina patentu 947 par spēkā neesošu attiecībā uz Nīderlandi. Pēc šīs nolēmuma pieņemšanas Servier un Katwijk Farma atsauca savas prasības.

18      Turklāt valstu tiesās tika ierosinātas vairākas tiesvedības starp Servier un Krka par perindoprilu.

19      Ungārijā 2006. gada 30. maijā Servier iesniedza pieteikumu par pagaidu rīkojuma izdošanu nolūkā aizliegt Krka tirgot perindoprilu patenta 947 pārkāpuma dēļ. Šis pieteikums tika noraidīts 2006. gada septembrī.

20      Apvienotajā Karalistē 2006. gada 28. jūlijā Servier cēla High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) prasību pret Krka par patenta 340 pārkāpumu. 2006. gada 2. augustā Servier vērsās šajā tiesā ar prasību par patenta 947 pārkāpumu un pieteikumu izdot pagaidu rīkojumu pret Krka. 2006. gada 1. septembrī Krka iesniedza pirmo pretprasību par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu, kurai bija pievienots saīsinātas tiesvedības pieteikums (motion of summary judgment), un 2006. gada 8. septembrī – otro pretprasību par patenta 340 atzīšanu par spēkā neesošu. 2006. gada 3. oktobrī minētā tiesa apmierināja Servier pieteikumu izdot pagaidu rīkojumu un noraidīja saīsinātas tiesvedības pieteikumu, ko Krka bija iesniegusi 2006. gada 1. septembrī (turpmāk tekstā – “High Court 2006. gada 3. oktobra lēmums”). 2006. gada 1. decembrī tiesvedība tika izbeigta pēc izlīguma nolīguma noslēgšanas starp pusēm un šis pagaidu rīkojums tika atcelts.

D.      Krka nolīgumi

21      Servier un Krka noslēdza trīs nolīgumus (turpmāk tekstā – “Krka nolīgumi”). 2006. gada 27. oktobrī tās noslēdza izlīguma nolīgumu (turpmāk tekstā – “Krka izlīguma nolīgums”) un licences nolīgumu, kurš tika papildināts ar 2006. gada 2. novembra papildu nolīgumu (turpmāk tekstā – “Krka licences nolīgums” un, runājot par abiem šiem nolīgumiem kopā, “Krka izlīguma un licences nolīgumi”). Turklāt 2007. gada 5. janvārī Servier un Krka noslēdza cesijas un licences nolīgumu (turpmāk tekstā – “Krka cesijas un licences nolīgums”).

22      Krka izlīguma nolīgums attiecās uz patentu 947, kā arī uz ekvivalentajiem valsts patentiem. Saskaņā ar šo nolīgumu, kuram bija jābeidzas līdz ar patenta 947 vai patenta 340 termiņa beigām vai atcelšanu, Krka apņēmās atteikties no jebkādām pretenzijām pret patentu 947 visā pasaulē un pret patentu 340 Apvienotajā Karalistē un nākotnē neapstrīdēt nevienu no šiem abiem patentiem visā pasaulē. Turklāt Krka un tās meitasuzņēmumiem bija aizliegts laist vai tirgot perindoprila ģenērisko versiju, ar ko tiktu pārkāpts patents 947, kamēr šis patents ir spēkā, valstīs, kur tas joprojām ir spēkā, izņemot gadījumu, ja ir saņemta Servier skaidri izteikta atļauja. Tāpat Krka nedrīkstēja piegādāt nevienai trešai pusei perindoprila ģenērisko versiju, ar ko pārkāpj patentu 947, bez Servier skaidri izteiktas atļaujas. Kā pretizpildījums Servier bija pienākums atteikties no savām prasībām pret Krka par patenta 947 un patenta 340 pārkāpumu visā pasaulē, tostarp no tās pieteikumiem izdot pagaidu rīkojumu.

23      Saskaņā ar Krka licences nolīgumu, kas noslēgts uz termiņu, kurš atbilst patenta 947 spēkā esamības termiņam, Servier nodeva Krka ekskluzīvu un neatsaucamu šī patenta licenci nolūkā izmantot, ražot, pārdot, piedāvāt pātdošanai, reklamēt un importēt savus pašas produktus, kas satur erbumīna alfa kristālisko formu, Čehijas Republikā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Polijā, Slovēnijā un Slovākijā (turpmāk tekstā –“Krka galvenie tirgi”). Krka kā pretizpildījums saskaņā ar šī nolīguma 3. pantu bija jāsamaksā Servier atlīdzība 3 % apmērā no sava pārdošanas apjoma neto summas šajās teritorijās. Servier bija atļauts šajās pašās valstīs tieši vai netieši, proti, attiecībā uz kādu tās meitasuzņēmumu vai uz kādu vienu trešo pusi valstī, izmantot patentu 947.

24      Saskaņā ar Krka cesijas un licences nolīgumu Krka nodeva Servier divus patentu pieteikumus – vienu par perindoprila sintēzes procedūru (WO 2005 113500) un otru par perindoprila preparātu sagatavošanu (WO 2005 094793). Ar šiem patentu pieteikumiem aizsargātā tehnoloģija tika izmantota Krka perindoprila ražošanā. Krka apņēmās neapstrīdēt to patentu spēkā esamību, kas tiks piešķirti, pamatojoties uz šiem pieteikumiem. Kā pretizpildījumu par šo cesiju Servier samaksāja Krka summu 30 miljonu EUR.

25      Turklāt ar šo nolīgumu Servier nodeva Krka arī neekskluzīvu, neatsaucamu, nenododamu bezmaksas licenci bez tiesībām izsniegt apakšlicences (izņemot saviem meitasuzņēmumiem) attiecībā uz pieteikumiem vai patentiem, kas tiktu piešķirti šo pieteikumu rezultātā; uz šo licenci neattiecās ierobežojumi laikā, telpā vai tās izmantošanas veidā.

III. Strīdīgais lēmums

26      2014. gada 9. jūlijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.

27      Šī lēmuma 1.–5. pantā Komisija konstatēja, ka Servier ir pārkāpusi LESD 101. pantu, piedaloties nolīgumos ar Niche, Matrix, Teva, Krka un Lupin. It īpaši minētā lēmuma 4. pantā Komisija uzsvēra, ka Krka nolīgumi bija vienots un turpināts pārkāpums, kas aptvēra visas valstis, kuras faktu norises laikā bija Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot tās, kas bija Krka galvenie tirgi; ka šis pārkāpums sākās 2006. gada 27. oktobrī, izņemot Bulgāriju un Rumāniju, kur tas sākās 2007. gada 1. janvārī, Maltu, kur tas sākās 2007. gada 1. martā, un Itāliju, kur tas sākās 2009. gada 13. februārī; un ka minētais pārkāpums bija beidzies 2009. gada 6. maijā, izņemot attiecībā uz Apvienoto Karalisti, kur tas beidzās 2007. gada 6. jūlijā, un attiecībā uz Nīderlandi, kur tas beidzās 2007. gada 12. decembrī.

28      Strīdīgā lēmuma 7. panta 1.–5. punktā Komisija par LESD 101. panta pārkāpumiem uzlika Servier naudas sodus par kopējo summu 289 727 200 EUR, no kuriem 37 661 800 EUR par tās dalību Krka nolīgumos.

29      Turklāt strīdīgā lēmuma 6. pantā Komisija norādīja, ka Servier ir pārkāpusi LESD 102. pantu, jo, izmantojot tehnoloģiju iegādi un piecus ārpustiesas izlīguma nolīgumus, ir izstrādājusi un īstenojusi izslēgšanas stratēģiju, kas attiecas uz perindoprila tirgu un ar šo zāļu aktīvo vielu saistīto tehnoloģiju tirgu Francijā, Nīderlandē, Polijā un Apvienotajā Karalistē.

30      Strīdīgā lēmuma 7. panta 6. punktā Komisija par LESD 102. panta pārkāpumu uzlika Servier naudas sodu 41 270 000 EUR.

IV.    Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

31      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 21. septembrī, Servier cēla prasību, lūdzot galvenokārt atcelt strīdīgo lēmumu un, pakārtoti, samazināt naudas sodu, kas tai uzlikts ar šo lēmumu.

32      Ar dokumentu, kas iesniegts 2015. gada 2. februārī, European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations (EFPIA) lūdza atļauju iestāties tiesvedībā Servier prasījumu atbalstam. Šis pieteikums tika apmierināts ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2015. gada 14. oktobra rīkojumu.

33      Savā prasībā pirmajā instancē Servier izvirzīja 17 pamatus, lai pamatotu savus prasījumus atcelt strīdīgo lēmumu. Septiņi no šiem pamatiem ir nozīmīgi šīs apelācijas sūdzības vajadzībām, proti, ceturtais, devītais un desmitais pamats par LESD 101. panta pārkāpumu šī uzņēmuma dalības Krka nolīgumos dēļ, kā arī četrpadsmitais līdz septiņpadsmitais pamats, kas attiecas uz LESD 102. panta pārkāpumu.

34      Vispārējā tiesa apmierināja prasības pamatus, kas bija vērsti pret Krka nolīgumu kvalificēšanu par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu. Tā būtībā uzskatīja, ka Komisija nav pierādījusi nedz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, nedz konkurences ierobežojuma seku dēļ esamību. Tādēļ Vispārējā tiesa atcēla strīdīgā lēmuma 4. pantu, ar kuru tika konstatēts Servier izdarītais LESD 101. panta pārkāpums tās dalības Krka nolīgumos dēļ, un šī lēmuma 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu, ar kuru Servier tika uzlikts naudas sods par šo pārkāpumu.

35      Vispārējā tiesa arī apmierināja prasības pamatus, kas vērsti pret perindoprila tirgus noteikšanu un Servier dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatējumu šajā tirgū, kā arī ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū. Tā būtībā uzskatīja, ka perindoprila tirgus definīcijā bija pieļautas kļūdas vērtējumā, kas var padarīt par spēkā neesošiem strīdīgā lēmuma konstatējumus par Servier dominējošo stāvokli konkrētajos tirgos. Tādēļ tā atcēla šī lēmuma 6. pantu, ar kuru tika konstatēts, ka Servier ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli, kā arī minētā lēmuma 7. panta 6. punktu, ar kuru Servier tika uzlikts naudas sods par šo pašu pārkāpumu.

36      Pārējā daļā Vispārējā tiesa prasību noraidīja.

V.      Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

37      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 22. februārī, Komisija iesniedza šo apelācijas sūdzību.

38      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 22. maijā, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza tai atļaut iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2019. gada 19. jūnija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šo pieteikumu apmierināja.

39      Tiesa lūdza lietas dalībniekus līdz 2021. gada 4. oktobrim sniegt rakstveida apsvērumus par 2020. gada 30. janvāra spriedumu Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), 2021. gada 25. marta spriedumu Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, EU:C:2021:243), 2021. gada 25. marta spriedumu Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (C‑586/16 P, EU:C:2021:241), 2021. gada 25. marta spriedumu Generics (UK)/Komisija (C‑588/16 P, EU:C:2021:242), 2021. gada 25. marta spriedumu Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (C‑601/16 P, EU:C:2021:244) un 2021. gada 25. marta spriedumu Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija (C‑611/16 P, EU:C:2021:245). Komisija, Servier, EFPIA un Apvienotā Karaliste noteiktajā termiņā šo lūgumu izpildīja.

40      Mutvārdu process tika pabeigts 2022. gada 14. jūlijā pēc ģenerāladvokātes secinājumu sniegšanas.

41      Komisija savā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1.–3. punktu, ar kuriem atceļ i) strīdīgā lēmuma 4. pantu, ciktāl tajā ir konstatēta Servier dalība Krka nolīgumos, ii) strīdīgā lēmuma 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu, kurā ir noteikts Servier par šo nolīgumu noslēgšanu piemērotā naudas soda apmērs, iii) strīdīgā lēmuma 6. pantu, kurā ir konstatēts, ka Servier ir pārkāpusi LESD 102. pantu, un iv) strīdīgā lēmuma 7. panta 6. punktu, kurā ir noteikts Servier saistībā ar šo pārkāpumu piemērotā naudas soda apmērs;

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā par pieņemamiem ir atzīti pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma pielikumi A 286 un A 287 un pirmajā instancē iesniegtā replikas raksta pielikums C 29;

–        izspriest galīgi par Servier iesniegto prasības pieteikumu par strīdīgā lēmuma atcelšanu un noraidīt Servier prasību par strīdīgā lēmuma 4. panta, 7. panta 4. punkta b) apakšpunkta, 6. panta un 7. panta 6. punkta atcelšanu, kā arī apmierināt Komisijas prasību par to, lai tiktu atzīti par nepieņemamiem pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma pielikumi A 286 un A 287 un pirmajā instancē iesniegtā replikas raksta pielikums C 29; un

–        piespriest Servier atlīdzināt visus ar šo apelācijas tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.

42      Servier prasījumi Tiesai ir šādi:

–        pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43      EFPIA prasījumi Tiesai ir šādi:

–        pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

44      Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu apmierināt Komisijas prasījumus.

VI.    Par lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu

45      Ar Tiesas kancelejā 2022. gada 21. jūlijā iesniegtu pieteikumu Servier lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Šā pieteikuma pamatojumam Servier atsaucas uz nepieciešamību nodrošināt pietiekamas uz sacīkstes principu balstītas debates par galvenajiem šīs lietas faktu konteksta jautājumiem, vienlaikus kritizējot dažādus elementus ģenerāladvokātes secinājumos. Servier uzskata, ka šāda atkārtota sākšana ir nepieciešama, ņemot vērā, ka šajos secinājumos Tiesai tiek ieteikts pieņemt galīgo nolēmumu lietā, lai gan daži pirmajā instancē izvirzītie pamati, kas prasa veikt sarežģītus vērtējumus par faktiem, Vispārējā tiesa neesot nedz izvērtējusi, nedz a fortiori izlēmusi.

46      Jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.

47      Jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Tiesas Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem. Atbilstoši LESD 252. panta otrajai daļai ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz šie secinājumi, nedz pamatojums, ar kādu ģenerāladvokāts tos izdara. Tādējādi kāda lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 37. un 38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

48      Šajā gadījumā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokāti, konstatē, ka Servier izvirzītie elementi neatklāj nevienu jaunu faktu, kam varētu būt izšķiroša ietekme uz nolēmumu, kurš tai ir jāpieņem šajā lietā, un ka šī lieta nav jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai ieinteresētās personas nebūtu apsprieduši. Tā kā Tiesai pēc tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļas ir visa vajadzīgā informācija, tā ir pietiekami informēta, lai lemtu par šo apelācijas sūdzību. Katrā ziņā ir jāatgādina, ka, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un strīds ir izskatāmā stāvoklī Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta izpratnē, tad Tiesa pati var pieņemtu galīgo nolēmumu par šo strīdu. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, lūgums atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu nav jāapmierina.

VII. Par apelācijas sūdzību

49      Pamatojot savu apelācijas sūdzību, Komisija izvirza vienpadsmit pamatus. Ar pirmo līdz sesto pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, uzskatot, ka Krka nolīgumi nebija konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Ar septīto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Komisija arī nebija pierādījusi, ka šie nolīgumi bija konkurences ierobežojums seku dēļ.

50      Astotais un devītais pamats attiecas uz tiesību kļūdām saistībā ar perindoprila zāļu tirgus definīciju, kas strīdīgajā lēmumā izmantota, lai pamatotu LESD 102. panta pārkāpuma esamību. Ar desmito pamatu Komisija atsaucas uz tiesību kļūdām, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, atzīstot par pieņemamiem noteiktus dokumentus, kurus Servier bija pievienojusi savam prasības pieteikumam un savam replikas rakstam pirmajā instancē. Vienpadsmitais pamats attiecas uz tiesību kļūdām Vispārējās tiesas vērtējumā par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamību ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū.

A.      Par pirmo līdz sesto apelācijas sūdzības pamatu, kuri attiecas uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ pastāvēšanu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē

51      Pirmais pamats attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot lēmusi par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ pastāvēšanu, nepārbaudot, vai Krka bija potenciāls Servier konkurents, un neatbildot uz Servier argumentiem šajā sakarā, pārbaudes tiesā robežu pārkāpumu, pierādījumu iegūšanas noteikumu pārkāpumu, pierādījumu sagrozīšanu attiecībā uz potenciālās konkurences pastāvēšanu starp Krka un Servier, kā arī pārsūdzētā sprieduma pamatojuma nepietiekamību un pretrunīgumu.

52      Otrais pamats attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainus juridiskos kritērijus, lai novērtētu konkurences ierobežojuma mērķa dēļ pastāvēšanu, pierādījumu sagrozīšanu, kā arī pārsūdzētā sprieduma pamatojuma nepietiekamību un pretrunīgumu.

53      Trešais pamats attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot prasījusi, lai nolīgums, kura mērķis ir tirgu sadale, starp pusēm paredzētu “ciešu” sadalījumu, lai uz to varētu attiekties šajā tiesību normā paredzētais aizliegums, Komisijas Regulas (EK) Nr. 772/2004 (2004. gada 27. aprīlis) par [LESD 101.] panta 3. punkta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumu kategorijām (OV 2004, L 123, 11. lpp.) un Komisijas paziņojuma “Pamatnostādnes par [LESD 101.] panta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem” (OV 2004, C 101, 2. lpp.) kļūdainu interpretāciju, kā arī noteiktu pierādījumu sagrozīšanu.

54      Ceturtais pamats attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot kritizējusi strīdīgo lēmumu par to, ka tajā ir konstatēts konkurences ierobežojums mērķa dēļ, neanalizējot pušu nodomu, kā arī pierādījumu iegūšanas noteikumu pārkāpumu un pamatojuma nepietiekamību.

55      Piektais pamats attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā Krka licences nolīguma konkurenci veicinošās sekas Krka galvenajos tirgos, lai gan strīdīgajā lēmumā nebija konstatēts pārkāpums šajos tirgos.

56      Sestais pamats attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl apelācijas sūdzības pirmajā līdz piektajā pamatā apgalvotās tiesību kļūdas esot likušas Vispārējai tiesai atteikties atzīt, ka Krka cesijas un licences nolīgums bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ, kā arī uz nepietiekamu pamatojumu.

1.      Strīdīgā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma būtiskie punkti

a)      Strīdīgais lēmums

57      Strīdīgā lēmuma 1670.–1859. apsvērumā Komisija izvērtēja Krka nolīgumus, ņemot vērā LESD 101. pantu. Šī lēmuma 1670.–1812. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ tā uzskatīja, ka šie nolīgumi bija vienots un turpināts pārkāpums, kura mērķis bija ierobežot konkurenci, sadalot perindoprila tirgus Savienībā starp šiem diviem uzņēmumiem.

58      Pirmkārt, no strīdīgā lēmuma 1701.–1763. apsvēruma izriet, ka Krka izlīguma un licences nolīgumu priekšmets bija Savienības tirgu sadale un piešķiršana starp Servier un Krka. Ar licences nolīgumu Krka tika atļauts turpināt vai sākt tirgot perindoprila ģenērisko versiju faktiskā duopola ietvaros ar Servier galvenajos Krka tirgos. Šī atļauja bija pretizpildījums par Krka saistībām saskaņā ar Krka izlīguma nolīgumu atturēties no konkurences ar Servier citos valstu tirgos Savienības teritorijā, kas ir šī uzņēmuma galvenie tirgi (turpmāk tekstā – “Servier galvenie tirgi”). Komisija tādēļ uzskatīja, ka minētais licences nolīgums bija Servier piedāvātais pamudinājums, lai Krka piekristu ierobežojumiem, par kuriem bija panākta vienošanās Krka izlīguma nolīgumā.

59      Otrkārt, Komisija strīdīgā lēmuma 1764.–1810. apsvērumā konstatēja, ka Krka cesijas un licences nolīgums ļāva nostiprināt pušu konkurences stāvokli, kāds tas izrietēja no Krka izlīguma un licences nolīgumiem, neļaujot Krka nodot savu tehnoloģiju perindoprila ražošanai citiem ģenērisko zāļu ražotājiem, kuri to būtu varējuši izmantot, lai tirgotu šo zāļu ģenēriskās versijas Servier galvenajos tirgos. Ciktāl summas 30 miljonu EUR pārskaitījumam, ko veikusi Servier par labu Krka, nebija saistības ar ieņēmumiem, ko Servier varēja gūt vai sagaidīt no Krka tādējādi nodotās tehnoloģijas komerciālas izmantošanas, Komisija šo maksājumu vērtēja kā tirgu sadalīšanas starp Servier un Krka rezultātā gūtās rentes sadalīšanu.

b)      Pārsūdzētais spriedums

60      Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 255.–274. punktā Vispārējā tiesa izklāstīja nosacījumus, saskaņā ar kuriem patentu neapstrīdēšanas un ģenērisko produktu netirgošanas noteikumu iekļaušana izlīguma nolīgumos patentu strīdos ir pret konkurenci vērsta darbība. Vispārējās tiesas ieskatā, šāda iekļaušana ir vērsta pret konkurenci, ja tā ir balstīta nevis uz to, ka puses atzīst patenta spēkā esamību un attiecīgo ģenērisko produktu pārkāpjošo raksturu, bet gan uz to, ka patenta īpašnieks veic tādu nozīmīgu un nepamatotu apgriezto maksājumu ģenērisko zāļu ražotājam, kas to mudina piekrist minētajiem noteikumiem. Vispārējā tiesa uzskatīja pārsūdzētā sprieduma 271. punktā, ka šāda pamudinājuma gadījumā šāda veida nolīgumi ir jāuzskata par nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus, kuros palicēji sniedz atlīdzinājumu tirgu pametušajiem.

61      Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 797.–810. punktā paskaidroja, ka tad, ja parasts tirdzniecības nolīgums ir saistīts ar tādu izlīguma nolīgumu strīdā par patentiem, kurā ir ietverti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, šāda līgumiska konstrukcija ir jākvalificē kā konkurenci pārkāpjoša, ja līdzekļi, ko patenta īpašnieks atbilstoši tirdzniecības nolīgumam nodod ģenērisko zāļu ražotājam, pārsniedz tā priekšmeta vērtību, ko minētais ražotājs ir nodevis atbilstoši šim nolīgumam. Citiem vārdiem, šāda līgumiska konstrukcija ir jākvalificē kā konkurenci pārkāpjoša, ja parastais tirdzniecības nolīgums, kas saistīts ar izlīguma nolīgumu, faktiski kalpo tam, lai noslēptu līdzekļu nodošanu no patenta īpašnieka ģenērisko zāļu ražotājam, kura sniegtais pretizpildījums ir nekas cits kā apņemšanās nekonkurēt.

62      Treškārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 943.–1032. punktā lēma par izlīguma nolīguma un licences nolīguma sasaistīšanas īpašo gadījumu, kāds izriet no Krka izlīguma un licences nolīgumiem. Tā uzskatīja, ka šādā gadījumā apsvērumi, kas ir piemērojami izlīguma nolīguma un parasta tirdzniecības nolīguma sasaistīšanai un kas ir apkopoti šī sprieduma iepriekšējā punktā, nav spēkā. No pārsūdzētā sprieduma 943.–947. punkta izriet, ka izlīguma nolīguma un licences nolīguma sasaistīšana esot piemērots līdzeklis, kā izbeigt strīdu, ļaujot ģenērisko zāļu sabiedrībai ienākt tirgū un apmierinot abu pušu pretenzijas. Turklāt netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu esamība izlīguma nolīgumā esot leģitīma, ja šis nolīgums ir balstīts uz to, ka puses atzīst patenta spēkā esamību. Taču licences nolīgums, kuram esot jēga tikai tad, ja licence faktiski tiek izmantota, esot balstīts tieši uz to, ka puses atzīst patenta spēkā esamību.

63      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 948. un 952. punktā uzskatīja, ka, lai konstatētu, ka izlīguma nolīguma un licences nolīguma sasaistīšana patiesībā slēpj apgriezto maksājumu no patenta īpašnieka par labu ģenērisko zāļu ražotājam, Komisijai ir jāpierāda, ka atlīdzība, ko šis ražotājs maksā patenta īpašniekam saskaņā ar šo licences nolīgumu, ir pārmērīgi zema.

64      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 953.–956. punktā būtībā norādīja, ka šīs atlīdzības pārmērīgi zemajam līmenim, lai izlīguma nolīgumu kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jābūt vēl jo vairāk acīmredzamam, ņemot vērā, ka šajā nolīgumā ietverto netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu pretkonkurences raksturu mazina licences nolīguma konkurenci veicinošā iedarbība, kas veicinātu ģenērisko zāļu ražotāja ienākšanu tirgū.

65      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 963. punktā no tā secināja, ka, “pastāvot faktiskai tiesvedībai starp attiecīgajām pusēm un licences nolīgumam, kas, izrādās, ir tieši saistīts ar izlīgumu šajā strīdā, šī nolīguma un izlīguma nolīguma sasaistīšana nav nopietns netiešs pierādījums, ka pastāv apgriezts maksājums. Tādā gadījumā Komisija to, ka licences nolīgums nav darījums, kas veikts parastos tirgus apstākļos, un tādējādi slēpj apgrieztu maksājumu [..], var pierādīt, pamatojoties uz citiem netiešiem pierādījumiem”.

66      Ņemot vērā šos elementus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 964.–1031. punktā izvērtēja Krka izlīguma un licences nolīgumus un minētā sprieduma 1032. punktā secināja, ka šiem nolīgumiem nebija “pietiekama kaitējuma konkurencei pakāpe, lai Komisija būtu varējusi pamatoti uzskatīt, ka tie bija [konkurences] ierobežojumi mērķa dēļ”.

2.      Par pirmā līdz sestā pamata pieņemamību

67      Servier apgalvo, ka apelācijas sūdzība kopumā un it īpaši tās pirmais līdz sestais pamats ir nepieņemams vairāku iemeslu dēļ.

68      Pirmkārt, liela daļa Komisijas argumentācijas, kas izklāstīta saistībā ar pirmo līdz ceturto pamatu, esot vērsta uz to, lai lūgtu Tiesu no jauna izvērtēt faktus.

69      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no LESD 256. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem un ka tātad tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt attiecīgos faktus un pierādījumus. Faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kurš kā tāds būtu jāizvērtē Tiesai apelācijas tiesvedībā. Šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav no jauna jānovērtē fakti un pierādījumi (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, VG/Komisija, C‑19/18 P, EU:C:2019:578, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      Turpretim, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesa ir kompetenta īstenot savu pārbaudi, ciktāl Vispārējā tiesa ir kvalificējusi šo faktu juridisko dabu un ir noteikusi no tiem izrietošas tiesiskās sekas. Tiesas pārbaudes pilnvaras tostarp attiecas uz to, vai Vispārējā tiesa, novērtējot faktus, ir piemērojusi pareizus juridiskos kritērijus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Komisija/Itālija u.c., C‑425/19, EU:C:2021:154, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

71      Šajā gadījumā ar pirmo pamatu Komisija vispirms pārmet Vispārējai tiesai, ka tā būtībā ir piemērojusi nepareizu juridisko kritēriju, lai novērtētu strīdīgā lēmuma pamatojuma, kas lika konstatēt potenciālas konkurences esamību starp Krka un Servier, tiesiskumu. Turpinājumā Komisija kritizē Vispārējo tiesu par pārsūdzētā sprieduma nepietiekamu vai pretrunīgu pamatojumu, kā arī par noteiktu pierādījumu sagrozīšanu. Visbeidzot tā apgalvo, ka šī tiesa ir pārkāpusi noteikumus, kas reglamentē pierādījumu iegūšanu un pārbaudes tiesā apjomu, jo tā nav lēmusi par iebildumiem saistībā ar potenciālo konkurenci, kas izvirzīti it īpaši pirmajā instancē celtās prasības devītajā pamatā, nav analizējusi strīdīgajā lēmumā ietverto argumentāciju un pierādījumu kopumu par Krka izlīguma un licences nolīgumu pretkonkurences mērķi, kā arī aizstājusi šī lēmuma pamatojumu ar savu faktu vērtējumu, ciktāl tā uz Krka attiecināja pamatojumu, kas izskaidro šī uzņēmuma izvēli turpināt tiesvedību pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, lai gan šie motīvi ir tikai apgalvojumi, kas turklāt ir pretrunā citiem Vispārējā tiesas konstatējumiem.

72      Tādējādi ir jākonstatē, ka ar šo argumentāciju Komisija apstrīd potenciālas konkurences jēdziena interpretāciju un piemērošanu un atsaucas uz procesuālo noteikumu pārkāpumu, kā arī pierādījumu sagrozīšanu. Pretēji tam, ko apgalvo Servier, šāda veida iebildumi ietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šī sprieduma 69. un 70. punktā minēto judikatūru.

73      Ar otro līdz ceturto pamatu Komisija būtībā apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par Krka nolīgumu pretkonkurences mērķi, kas izpaudās kā tirgu sadale. Šāds jautājums acīmredzami ir tiesību jautājums, jo ir jānosaka, vai Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi LESD 101. panta 1. punktu.

74      Ar piekto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, ņemot vērā Krka licences nolīguma konkurenci veicinošās sekas Krka galvenajos tirgos, lai gan Komisija šajos tirgos nebija konstatējusi nevienu pārkāpumu, un ka šādas sekas nevarēja attaisnot konkurences ierobežojumu citos tirgos. Jānorāda, ka šāda argumentācija attiecas uz juridisko kritēriju, ko Vispārējā tiesa ir piemērojusi, lai novērtētu konkurenci veicinošo seku, ko tā ir konstatējusi, nozīmīgum, un ka tādēļ tās pārbaude ir Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

75      Ar sesto pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir atteikusies atzīt, ka Krka cesijas un licences nolīgums bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ, pamatojoties uz to, ka šī kvalifikācija bija balstīta uz kļūdainu konstatējumu par tirgus sadales esamību starp Krka un Servier. Tādējādi šī pamata iznākums ir atkarīgs no tā, kāds būs Komisijas pirmajā līdz piektajā pamatā, kuri faktiski attiecas uz tiesību kļūdām, izvirzīto iebildumu iznākums. Tādēļ sestā pamata izskatīšana ietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

76      Otrkārt, Servier vispārīgi apgalvo, ka apelācijas sūdzībā ir tikai atkārtoti argumenti, kurus Komisija bija izvirzījusi pirmajā instancē un kurus Vispārējā tiesa noraidīja, nepierādot ne tiesību kļūdu esamību, ne faktu sagrozīšanu pārsūdzētajā spriedumā. Tā tas esot attiecībā uz Komisijas argumentāciju, kas izklāstīta, lai pamatotu pirmā pamata ceturto daļu un trešā pamata otro daļu.

77      Jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā vai rīkojumā, kura atcelšana tiek lūgta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo lūgumu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti Vispārējā tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti. Proti, šāda apelācijas sūdzība patiesībā ir lūgums, kas vērsts uz to, lai vienkārši panāktu Vispārējai tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, un tas nav Tiesas kompetencē (spriedums, 2022. gada 24. marts, Hermann Albers/Komisija, C‑656/20 P, EU:C:2022:222, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelācijas sūdzību ar pamatiem un argumentiem, kas jau izmantoti Vispārējā tiesā, minētā apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu (spriedums, 2022. gada 24. marts, Hermann Albers/Komisija, C‑656/20 P, EU:C:2022:222, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Šajā lietā, lai gan ir taisnība, ka Komisijas apelācijas sūdzībā izvirzītie argumenti ir zināmā mērā līdzīgi argumentiem, ko tā izvirzīja pirmajā instancē, tomēr Komisija ne tikai atkārto argumentus, ko tā jau ir izvirzījusi Vispārējā tiesā, bet arī specifiski apstrīd šīs tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu. No tā izriet, ka Servier argumentācijai par Komisijas pirmajā instancē izvirzītās argumentācijas atkārtošanu nevar piekrist.

80      Treškārt, Servier apgalvo, ka Komisijas argumentācija, konkrētāk, tā, kas ir izklāstīta pirmajā līdz piektajā pamatā, nav pietiekami skaidra, lai tā būtu pieņemama.

81      Šajā ziņā, kā tas izriet no Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punkta, izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi ir jānorāda apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. septembris, Mallis u.c./Komisija un ECB, no C‑105/15 P līdz C‑109/15 P, EU:C:2016:702, 33. un 34. punkts). Tā tas ir šajā lietā, jo Komisija savā apelācijas sūdzībā ir detalizēti norādījusi kritizētos pārsūdzētā sprieduma elementus, kā arī juridiskos argumentus, lai pamatotu savu lūgumu atcelt šo spriedumu, vienlaikus konkrēti atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma punktiem, kas ir tās argumentācijas priekšmets.

82      Ceturtkārt, Servier apgalvo, ka apelācijas sūdzībā ir tikai fragmentāri un selektīvi citēts pārsūdzētais spriedums un ka tas ir balstīts uz tā satura kļūdainu interpretāciju.

83      Ar šo argumentāciju Servier patiesībā apstrīd apelācijas sūdzības pamatu pamatotību pēc būtības. Šāda argumentācija ietilpst šo pamatu vērtējumā pēc būtības, un tātad tā nevar izraisīt šīs apelācijas sūdzības nepieņemamību.

84      Visbeidzot, piektkārt, Servier apgalvo, ka Komisija, ciktāl tā pirmajā, ceturtajā un sestajā pamatā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pārbaudījusi dažas strīdīgā lēmuma daļas, kā arī visus tajā minētos pierādījumus, ir kļūdījusies attiecībā uz šīs tiesas veiktās pārbaudes raksturu.

85      Tomēr šādas iebildes par nepieņemamību vispārīgums nevar izraisīt pirmā, ceturtā un sestā apelācijas sūdzības pamata nepieņemamību. Tiesa par Servier izvirzītajiem nepieņemamības pamatiem sīkāk izlems attiecīgo pamatu izskatīšanas ietvaros.

86      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida iebildes par nepieņemamību, kuras Servier vispārīgi ir izvirzījusi attiecībā uz pirmo līdz sesto apelācijas sūdzības pamatu.

3.      Ievada apsvērumi par pirmā līdz sestā pamata izskatīšanu pēc būtības

87      Pirms tiks izskatīta pamatu, kas attiecas uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, pamatotība, ir jāuzsver, ka atšķirībā no apstākļiem lietās, kurās Tiesai bija jālemj par nolīgumu, saskaņā ar kuriem oriģinālo zāļu ražotājs ir ekonomiski kompensējis ģenērisko zāļu ražotāju par pēdējā minētā ražotāja atteikšanos no ienākšanas tirgū, juridisko kvalifikāciju no LESD 101. panta skatpunkta, it īpaši lietās, kurās pasludināts 2020. gada 30. janvāra spriedums Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) un 2021. gada 25. marta spriedums Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, EU:C:2021:243), un atšķirībā no citiem Servier noslēgtajiem nolīgumiem, kuri bija strīdīgā lēmuma priekšmets, Krka izlīguma un licences nolīgumos nebija paredzēts nekāds maksājums no oriģinālo zāļu ražotāja par labu ģenērisko zāļu ražotājam. Turpretim Krka licences līgumā bija paredzēts, ka pēdējais no tiem maksās pirmajam.

88      Turpretī saskaņā ar strīdīgā lēmuma 1731.–1749. apsvērumu Krka izlīguma un licences nolīgumi esot ļāvuši Servier aizkavēt Krka ražoto ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū. Savienības teritorijā šie divi uzņēmumi esot sadalījuši valstu tirgus divās ietekmes jomās, katrai no tām ietverot savus galvenos tirgus, kuros tie varēja veikt savu darbību tādējādi, ka Servier būtu droša, ka tā necietīs no Krka konkurences spiediena, kas pārsniegtu no šiem nolīgumiem izrietošās robežas, un Krka būtu droša, ka tai neradīsies risks, ka Servier pret to varētu vērsties ar prasībām par [patenta] pārkāpumu.

89      Lai gan no elementiem, kas izriet no strīdīgā lēmuma, tātad secināms, ka Servier nav veikusi apgriezto maksājumu – kā tādu – Krka izlīguma nolīguma ietvaros, no tā, Komisijas ieskatā, izriet arī, ka šie uzņēmumi savā starpā ģeogrāfiski sadalīja dažādus valstu tirgus Savienības iekšienē. Tādējādi būs jāņem vērā šie apstākļi, lai lemtu it īpaši par otro un trešo pamatu un novērtētu, vai un – attiecīgā gadījumā – cik lielā mērā ir pamatota Komisijas argumentācija, kuras mērķis bija apšaubīt juridiskos kritērijus, uz kuru pamata Vispārējā tiesa apmierināja prasības pamatus, ko Servier pirmajā instancē bija izvirzījusi, lai apstrīdētu Krka izlīguma un licences nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

90      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgi un ir aizliegti visi nolīgumi starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuras var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

91      Tādējādi, lai būtu piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais principiālais aizliegums, uzņēmumu rīcībai jāliecina par to starpā panāktas kolūzijas esamību, proti, nolīgumu starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

92      Šī pēdējā prasība, runājot par horizontālas sadarbības nolīgumiem, kas noslēgti starp uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī, nozīmē, ka minētā kolūzija ir panākta starp tādiem uzņēmumiem, kas atrodas ja ne pašreizējas, tad vismaz potenciālas konkurences situācijā (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 32. punkts).

93      Turklāt, atbilstīgi šīs tiesību normas formulējumam ir jāpierāda vai nu tas, ka šīs rīcības mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, vai arī, ka šai rīcībai ir šādas sekas (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 158. punkts). No tā izriet, ka šajā tiesību normā, kā to ir interpretējusi Tiesa, skaidri ir nošķirts jēdziens “ierobežojums mērķa dēļ” un jēdziens “ierobežojums seku dēļ”, jo uz katru attiecas atšķirīgi pierādīšanas noteikumi (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 63. punkts).

94      Tādējādi attiecībā uz darbībām, kas kvalificētas kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, nav ne jāmeklē, ne a fortiori jāpierāda to ietekme uz konkurenci, jo pieredze rāda, ka šāda rīcība izraisa ražošanas samazināšanos un cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot it īpaši patērētājiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 115. punkts, kā arī 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 159. punkts).

95      Savukārt, ja nolīguma, uzņēmumu apvienību lēmuma vai saskaņotu darbību pretkonkurences mērķis nav pierādīts, ir jāpārbauda to sekas, lai sniegtu pierādījumus, ka konkurence faktiski tikusi vai nu būtiski nepieļauta, vai ierobežota, vai arī izkropļota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 17. punkts).

96      Šī nošķiršana attiecas uz to, ka noteiktu veidu kolūzija starp uzņēmumiem jau pēc sava rakstura var tikt uzskatīta par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošu (spriedumi, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 17. punkts, un 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 35. punkts). Konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens ir jāinterpretē šauri, un tas var tikt piemērots tikai noteiktiem nolīgumiem uzņēmumu starpā, kuri paši par sevi, ņemot vērā to noteikumu saturu, tajos paredzētos mērķus, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā tie ietilpst, atklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, lai varētu uzskatīt, ka nav jāpārbauda to sekas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 20. punkts, un 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 161. un 162. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

97      Tiesa jau ir nospriedusi, ka nolīgumi par tirgu sadali ir īpaši smagi konkurences pārkāpumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, Gosselin Group/Komisija, C‑429/11 P, EU:C:2013:463, 50. punkts; 2013. gada 5. decembris, Solvay Solexis/Komisija, C‑449/11 P, EU:C:2013:802, 82. punkts, kā arī 2014. gada 4. septembris, YKK u.c./Komisija, C‑408/12 P, EU:C:2014:2153, 26. punkts). Tiesa turklāt ir uzskatījusi, ka šāda rakstura nolīgumiem ir konkurenci ierobežojošs mērķis pašiem par sevi un tie ietilpst ar LESD 101. panta 1. punktu tieši aizliegto nolīgumu kategorijā, jo šāds mērķis nevar tikt attaisnots ar attiecīgās pretkonkurences rīcības ekonomiskā konteksta analīzi (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, EU:C:2013:866, 218. punkts).

98      Tāpēc attiecībā uz šādām nolīgumu kategorijām atbrīvojumu no LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma var piešķirt tikai saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu un tikai tad, ja ir izpildīti visi šajā noteikumā paredzētie nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 21. punkts, kā arī 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 187. punkts).

99      To principu īstenošana, kas tikko atgādināti attiecībā uz koluzīvām darbībām, kuras izpaužas kā horizontālās sadarbības nolīgumi starp uzņēmumiem, piemēram, Krka nolīgumi, nozīmē, ka pirmajā posmā ir jānosaka, vai šīs darbības var kvalificēt kā konkurences ierobežojumus, ko īsteno uzņēmumi, kas atrodas – kaut vai tikai potenciālas – konkurences situācijā. Ja tas tā ir, otrajā posmā ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā tās ekonomiskās iezīmes, minētā prakse ir kvalificējama kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

100    Attiecībā uz šīs analīzes pirmo posmu Tiesa jau ir nospriedusi, ka īpašajā zāļu tirgus atvēršanas ģenērisko zāļu ražotājiem kontekstā, lai novērtētu, vai kāds no šiem ražotājiem, lai gan tas nav tirgū, atrodas potenciālas konkurences attiecībās ar oriģinālo zāļu ražotāju, kas darbojas šajā tirgū, ir jānosaka, vai pastāv reālas un konkrētas iespējas, ka pirmais minētais ienāks minētajā tirgū un konkurēs ar otro (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

101    Tādējādi ir jānovērtē, pirmkārt, vai šādu nolīgumu noslēgšanas dienā ģenērisko zāļu ražotājs bija veicis pietiekamus sagatavošanas darbus, kuri tam ļāva piekļūt attiecīgajam tirgum tādā termiņā, kas spēj radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju. Šādi darbi ļauj pierādīt ģenērisko zāļu ražotāja stingro apņemšanos, kā arī atbilstošu spēju piekļūt tādu zāļu tirgum, kurās ir ietverta aktīvā viela, kas ir kļuvusi vispārpieejama, pat ja pastāv paņēmiena patenti, kuri pieder oriģinālo zāļu ražotājam. Otrkārt, jāpārbauda, vai šādai ģenērisko zāļu ražotāja iekļūšanai tirgū nav nepārvaramu šķēršļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 43.–45. punkts).

102    Tiesa jau ir nospriedusi, ka iespējamie patenti, kas aizsargā oriģinālās zāles vai kādu no to ražošanas paņēmieniem, neapstrīdami ir daļa no ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurš raksturo konkurences attiecības starp šādu patentu īpašniekiem un ģenērisko zāļu ražotājiem. Tomēr patenta piešķirto tiesību vērtējums nedrīkst izpausties kā patenta spēka pārbaude vai tās iespējamības pārbaude, ar kādu strīds starp tā īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju varētu likt konstatēt, ka patents ir spēkā un ir pārkāpts. Šim vērtējumam visdrīzāk ir jāattiecas uz to, vai, neraugoties uz šī patenta esamību, ģenērisko zāļu ražotājam ir reālas un konkrētas iespējas attiecīgajā brīdī ieiet tirgū (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 50. punkts).

103    Turklāt potenciālas ģenērisko zāļu ražotāja un oriģinālo zāļu ražotāja konkurences konstatējums var tikt apstiprināts ar papildu pierādījumiem, piemēram, nolīguma noslēgšanu starp tiem, kaut gan ģenērisko zāļu ražotājs nedarbojās attiecīgajā tirgū, vai līdzekļu nodošanas šim ražotājam esamība kā pretizpildījums par tā ienākšanas tirgū atlikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 54.–56. punkts).

104    Otrajā minētās analīzes posmā, lai noteiktu, vai ģenērisko zāļu ienākšanas tirgū atlikšana, kas izriet no izlīguma nolīguma patentu strīdā, kā pretizpildījums par oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu nodošanu šo ģenērisko zāļu ražotājam ir jāuzskata par koluzīvām darbībām, kas veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpārbauda vispirms, vai šī līdzekļu nodošana var tikt pilnībā attaisnota ar nepieciešamību kompensēt izmaksas vai grūtības saistībā ar šo strīdu, piemēram, izdevumus un honorārus par pēdējā minētā ražotāja konsultācijām, vai ar nepieciešamību atlīdzināt faktisko un konstatēto šī ražotāja preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par labu oriģinālo zāļu ražotājam. Ja tas tā nav, jāpārbauda, vai šī līdzekļu nodošana ir izskaidrojama vienīgi ar šo zāļu ražotāju komerciālo interesi neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē. Šīs pārbaudes veikšanas nolūkā katrā atsevišķā gadījumā ir jāvērtē, vai līdzekļu nodošanas pozitīvā neto bilance bija pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ieiet attiecīgajā tirgū un tādējādi nekonkurēt, pamatojoties uz savu sniegumu, ar oriģinālo zāļu ražotāju, un nav prasīts, lai šī pozitīvā neto bilance noteikti būtu lielāka nekā peļņa, ko šis ģenērisko zāļu ražotājs būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā patentu jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84.–94. punkts).

105    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka patenta spēkā esamības un tvēruma apstrīdēšana ir daļa no normālas konkurences nozarēs, kurās pastāv ekskluzīvas tiesības uz tehnoloģijām, tāpēc izlīguma nolīgumi, ar kuriem ģenērisko zāļu ražotājs, kas pretendē uz ienākšanu tirgū, vismaz uz laiku atzīst oriģinālo zāļu ražotājam piederoša patenta spēkā esamību un šī iemesla dēļ apņemas to neapstrīdēt, nedz arī ienākt šajā tirgū, var ierobežot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, Vispārējai tiesai bija jāpiemēro šī sprieduma 104. un 105. punktā izklāstītie kritēriji, lai lemtu par to Servier argumentācijas daļu, kas it īpaši tika izvirzīta pirmajā instancē devītajā prasības pamatā un kas attiecas uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, un tādējādi jānosaka, vai Komisija strīdīgajā lēmumā varēja pamatoti konstatēt šāda ierobežojuma esamību.

107    Tādējādi, tiklīdz tika konstatēta ar potenciālo konkurenci saistītu elementu esamība, kas ir apelācijas sūdzības pirmā pamata priekšmets, Vispārējai tiesai šajā otrajā posmā bija jāpārbauda, vai Krka izlīguma un licences nolīgumi bija tirgus sadales nolīgums, kas ierobežoja konkurenci mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, proti, nolīgumu kategorija, kas ir skaidri aizliegta ar šo tiesību normu. Šajā kontekstā tai bija jāizvērtē šo nolīgumu mērķi, kā arī ekonomiskā saikne, kas starp tiem pastāvēja saskaņā ar strīdīgo lēmumu, un, konkrētāk, jautājums par to, vai Servier veiktā līdzekļu nodošana Krka, izmantojot Krka licences nolīgumu, bija pietiekami būtiska, lai mudinātu Krka veikt tirgu sadali ar Servier, kaut vai tikai uz laiku atsakoties ienākt Servier galvenajos tirgos pretizpildījumā par to, ka varēs tirgot savu perindoprila ģenērisko versiju savos galvenajos tirgos, neuzņemoties risku, ka Servier pret to varētu celt prasības par patenta pārkāpumu.

108    Turklāt Vispārējai tiesai bija jāņem vērā iesaistīto uzņēmumu nodomi, lai pārbaudītu, vai, ņemot vērā iepriekšējā punktā norādītos elementus, šie nodomi atbilst tās veiktajai to objektīvo mērķu analīzei, ko minētie uzņēmumi centās sasniegt konkurences ziņā, tomēr precizējot, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru apstāklim, ka šie uzņēmumi ir rīkojušies bez subjektīva nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un tam, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 167. punkts un tajā minētā judikatūra).

4.      Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

a)      Par pirmā pamata iedarbīgumu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

109    Servier apgalvo, ka pirmais pamats, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka Krka nolīgumu noslēgšanas dienā Krka nebija konkurences spiediena uz Servier avots, ir neiedarbīgs. Tas, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par potenciālo konkurenci, nevar atspēkot tās vērtējumus par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ neesamību. Potenciālas konkurences pierādīšana neesot pietiekams nosacījums, lai veiktu šo kvalifikāciju. Servier piebilst, ka, tā kā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija bija kļūdaini izmantojusi šo kvalifikāciju, pamatojoties uz iemesliem, kas nav saistīti ar Krka kā potenciāla konkurenta statusu, nebija nepieciešams pārbaudīt šādu statusu, kā tas turklāt izriet no pārsūdzētā sprieduma 1234. punkta.

110    Komisijas uzskata, ka pirmais pamats ir iedarbīgs.

2)      Tiesas vērtējums

111    No Tiesas judikatūras izriet, ka pamats, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma motīviem, kuri neietekmē sprieduma rezolutīvo daļu, ir neiedarbīgs un līdz ar to noraidāms (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, Fondazione Cassa di Risparmio di Pesaro u.c./Komisija, C‑549/21 P, EU:C:2023:340, 80. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

112    Turklāt pēc tam, kad Vispārējā tiesa ir izklāstījusi motīvus, kuru dēļ atcelšanas pamats ir jāatzīst par pamatotu, tā procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ var uzskatīt, ka nav jāatbild uz visiem šī pamata pamatojumam izklāstītajiem argumentiem, jo šie motīvi ir pietiekami, lai pamatotu pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 111. punkts).

113    Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punkts, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa atcēla strīdīgā lēmuma 4. pantu, kurā bija konstatēta LESD 101. panta pārkāpuma esamība Krka nolīgumu dēļ, ir balstīts, pirmkārt, uz pārsūdzētā sprieduma 943.–1060. punktā izklāstītajiem motīviem, kuros Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka šie nolīgumi ir uzskatāmi par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, un, otrkārt, uz minētā sprieduma 1061.–1232. punktā izklāstītajiem motīviem, kuros Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Komisija ir kļūdaini konstatējusi konkurences ierobežojuma seku dēļ esamību. Tādējādi pēc tam, kad Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1233. punktā būtībā bija uzskatījusi, ka Komisija nav pierādījusi, ka Servier, noslēdzot Krka nolīgumus, bija izdarījusi LESD 101. panta pārkāpumu, tā paša sprieduma 1234. punktā tā nosprieda, ka strīdīgā lēmuma 4. pants ir jāatceļ, “neesot vajadzībai pārbaudīt pārējos [Servier] saistībā ar šo pamatu, kā arī ar pamatu attiecībā uz Krka potenciāla konkurenta statusu izvirzītos iebildumus”.

114    Pretēji tam, ko apgalvo Servier, šis Vispārējās tiesas vērtējums nenozīmē, ka Komisijas pirmais apelācijas sūdzības pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma motīviem, kas neietekmē tā rezolutīvo daļu. Šis pamats tiecas apšaubīt šī sprieduma motīvus attiecībā uz Krka nolīgumu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, proti, motīvus, kuru dēļ Vispārējā tiesa atcēla strīdīgā lēmuma 4. pantu. Ar minēto pamatu Komisija būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, analizējot Krka nolīgumu kvalifikāciju saistībā ar konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu, ņēma vērā apgalvoto patenta 947 spēkā esamības atzīšanu no Krka puses, pamatojoties it īpaši uz kļūdainu juridisku kritēriju, uz strīdīgajā lēmumā ietverto pierādījumu daļēju vai pat selektīvu vērtējumu, kā arī uz noteiktu šo pierādījumu sagrozīšanu. Komisija it īpaši apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarēja lemt par to, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, nepārbaudot strīdīgajā lēmumā minētos pierādījumus, lai pierādītu, ka Krka bija Servier potenciāls konkurents. Šī iestāde uzskata, ka šie pierādījumi pierāda, ka Krka, kurai bija gan stingra apņēmība, gan spēja ienākt perindoprila tirgū, noslēdza Krka izlīguma nolīgumu nevis tāpēc, ka tā bija pārliecināta par šī patenta spēkā esamību, bet gan tāpēc, ka Krka licences nolīgums to mudināja noslēgt nolīgumu ar Servier par valstu tirgu ģeogrāfisko sadalījumu, katram atsakoties brīvi konkurēt otra galvenajos tirgos.

115    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 970. punktā vispirms konstatēja, ka Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas brīdī pastāvēja “savstarpēji atbilstoši netieši pierādījumi ļāva pusēm domāt, ka patents 947 ir spēkā esošs”, un pēc tam minētā sprieduma 971. punktā konstatēja, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums, ar kuru tika apstiprināta patenta 947 spēkā esamība, tātad bija “vismaz viens no apstākļiem, kas lika noslēgt izlīguma un licences nolīgumus”. Visbeidzot, minētā sprieduma 972. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka “šo abu nolīgumu sasaistīšana bija pamatota un tātad nav nopietns netiešs pierādījums, ka pastāv Servier veikts apgriezts maksājums Krka, pamatojoties uz licences nolīgumu”.

116    Turklāt pārsūdzētā sprieduma 1026. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstāklis, ka Krka turpināja apstrīdēt Servier patentus un tirgot savu produktu, lai arī EPI Iebildumu nodaļa bija apstiprinājusi patenta 947 spēkā esamību, nav izšķirošs elements, lai secinātu, ka pastāvēja konkurences ierobežojums mērķa dēļ, jo to, ka Krka turpināja šādu konkurences spiedienu uz Servier, varēja izskaidrot ar Krka vēlmi, neraugoties uz tās paredzētajiem tiesvedības riskiem, nostiprināt savu pozīciju sarunās, ko tā varēja sākt ar Servier nolūkā noslēgt izlīguma nolīgumu.

117    Šī argumentācija ir saprotama tikai tad, ja tiek uzskatīts, ka Vispārējā tiesa noteikti nosprieda, ka pēc tam, kad EPI bija apstiprinājusi patenta 947 spēkā esamību, Krka perindoprils, ko veido ar šo patentu aizsargātā erbumīna alfa kristāliska forma, vairs nevarēja konkurēt ar Servier perindoprilu, tādējādi izbeidzot jebkādu potenciālu konkurenci starp šiem uzņēmumiem. Šādā perspektīvā Krka izlīguma nolīgums, ar kuru šis uzņēmums atteicās ienākt Servier tirgos, tikai atspoguļojot tiesības, kas izrietēja no šī patenta, un līdz ar to nevarot tikt uzskatīts par patiesu pretizpildījumu tam, ka Servier piešķīra minētā patenta licenci Krka galvenajos tirgos. Taču Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1234. punktā skaidri norādīja, ka strīdīgā lēmuma 4. pants ir jāatceļ, “neesot vajadzībai pārbaudīt [..] pamatu attiecībā uz Krka potenciāla konkurenta statusu”. Tomēr no pamatojuma, kura dēļ šis lēmums tika atcelts, izriet, ka Vispārējā tiesa patiesībā pārbaudīja dažus iebildumus, kas attiecās uz šo pamatu, kā arī daudzus minētā lēmuma apsvērumus, kuri attiecās uz jautājumu par potenciālo konkurenci starp Krka un Servier.

118    Proti, no vērtējumiem, kas veikti it īpaši pārsūdzētā sprieduma 943.–1032. un 1140.–1233. punktā, izriet, ka Vispārējā tiesa izšķirošā veidā ir balstījusies uz apgalvoto patenta 947 spēkā esamības atzīšanu no Krka puses pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma un High Court 2006. gada 3. oktobra lēmuma – attiecībā uz Krka nolīgumu kvalifikāciju gan par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, gan konkurences ierobežojumu seku dēļ. Tā kā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Krka iespēja ienākt Servier galvenajos tirgos, lai konkurētu ar Servier, galvenokārt bija atkarīga no jautājuma par to, vai Krka nolīgumu datumā Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, un tā kā Krka kā Servier potenciāla konkurenta statuss izriet no Krka iespējas ienākt šajos tirgos, ir jāsecina, ka pastāv cieša saikne starp šo apgalvoto atzīšanu un Krka kā Servier potenciāla konkurenta statusu.

119    Šādos apstākļos pretēji tam, ko apgalvo Servier, apstāklis, ka Vispārējā tiesa pēc tam, kad bija pieņēmusi šī uzņēmuma argumentāciju par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma esamību, pārsūdzētā sprieduma 1234. punktā norādīja, ka nebija jālemj par “pamatu attiecībā uz Krka potenciāla konkurenta statusu”, tātad nenozīmē, ka Komisijas pirmais apelācijas sūdzības pamats ir vērsts pret motīviem, kuriem nav ietekmes uz šī sprieduma rezolutīvo daļu, jo it īpaši no tā 967., 968. un 970.–992. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa noteikti pārbaudīja atsevišķus Servier pirmajā instancē izvirzītos iebildumus attiecībā uz potenciālo konkurenci.

120    Tātad pirmais apelācijas sūdzības pamats ir iedarbīgs.

b)      Par pirmo līdz trešo pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

121    Pirmā pamata pirmajā daļā Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 1026. punktu. Tās ieskatā, Vispārējā tiesa neesot piemērojusi pareizo kritēriju, kad, šķiet, tā uzskatīja, ka Krka vairs nebija potenciāls konkurents pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma pieņemšanas un Krka vairs nebija pamudinājuma ienākt tirgū. Šajā ziņā, pirmkārt, esot jānosaka, vai nolīgumu neesamības gadījumā būtu bijušas reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū un konkurēt ar iedibinātiem uzņēmumiem. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savējo, nospriežot, ka Krka turpināja izdarīt konkurences spiedienu uz Servier pēc šā EPI lēmuma tikai, lai nostiprinātu savu pozīciju sarunās ar šo uzņēmumu, nepaskaidrojot iemeslus, kuru dēļ Krka – attiecīgo nolīgumu neesamības gadījumā – nebūtu spējīga ienākt tirgū.

122    Ar pirmā pamata otro daļu Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 970. un 1028. punktu. Vispārējā tiesa būtībā esot uzskatījusi, ka Komisijai nebija izdevies pierādīt, ka Krka izlīguma nolīgumu šis uzņēmums noslēdza citu iemeslu dēļ, nevis tādēļ, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums to bija pārliecinājis par patenta 947 spēkā esamību. Taču Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi pierādījumus un argumentāciju par pretējo, kas ietverta strīdīgā lēmuma 1686.–1690. apsvērumā. Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa tādējādi neesot ievērojusi noteikumus par pierādījumu iegūšanu, kā arī tās tiesiskuma pārbaudes apjomu, kas tai ir jāveic saskaņā ar LESD 263. pantu attiecībā uz Komisijas lēmumiem par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru.

123    Pirmā pamata trešajā daļā Komisija norāda uz pretrunu starp pārsūdzētā sprieduma 361. un 970. punktu. Pirmajā minētajā punktā tiekot apgalvots, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums pats par sevi nebija pietiekams, lai novērstu potenciālas konkurences attīstību, savukārt atbilstoši otrajam minētajam punktam šis EPI lēmums bija pārliecinājis Krka par patenta 947 spēkā esamību, tādējādi liekot tai noslēgt izlīgumu ar Servier.

124    Vispirms Servier apgalvo, ka pamata pirmā daļa izriet no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas, jo Vispārējā tiesa neizslēdza Krka potenciāla konkurenta statusu. Vispārējā tiesa neesot aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savējo, bet gan noraidīja Krka tiesvedības turpināšanas nozīmi pēc EPT 2006. gada 27. jūlija lēmuma pieņemšanas. Turpinājumā Servier apgalvo, ka pamata otrā daļa ir nepieņemama, jo Komisija lūdz Tiesu atkārtoti izvērtēt faktus, ņemot vērā pierādījumus, kas minēti strīdīgajā lēmumā, it īpaši tā 1680.–1700. apsvērumā. Visbeidzot tā apgalvo, ka pamata trešā daļa nav pamatota.

2)      Tiesas vērtējums

125    Iesākumā ir jānoraida Servier apgalvojums, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajās trīs daļās izvirzītā Komisijas argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Kā izriet no šā sprieduma 114.–119. punkta, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 970. punktā nospriežot, ka Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas brīdī pastāvēja saskanīgi netiešie pierādījumi, kas varēja likt Servier un Krka domāt, ka patents 947 bija spēkā esošs, Vispārējā tiesa no šiem netiešajiem pierādījumiem secināja, ka konkurence starp šiem uzņēmumiem valstu tirgos Savienības iekšienē turpmāk bija izslēgta un ka tādējādi starp tiem vairs nepastāvēja potenciāla konkurence.

126    Vispirms ir jāizskata pirmā pamata trešā daļa, jo tā attiecas uz apgalvoto pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neesamību. Lai gan starp pārsūdzētā sprieduma 970. un 1154. punktu, no vienas puses, un minētā sprieduma 361. punktu, no otras puses, pastāv zināma spriedze, šajā pēdējā minētajā punktā ir sniegts piesardzīgs formulējums, ko nevar uzskatīt par tieši pretēju šiem abiem pārējiem punktiem. Proti, Vispārējā tiesa 361. punktā norādīja, ka tas, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumā bija paziņota patenta 947 spēkā esamība, “pašu par sevi” vien nepietiek, lai kavētu potenciālas konkurences attīstību. Šis konstatējums nav nesaderīgs ar konstatējumu, kas, kā nospriests šā sprieduma 123. punktā, izriet no pārsūdzētā sprieduma 970. punkta, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Servier un Krka nebija potenciāli konkurenti pirms Krka nolīgumu noslēgšanas, ņemot vērā it īpaši “savstarpēji atbilstoš[us] netieš[os] pierādījum[us]”, kas šiem uzņēmumiem ļāva uzskatīt, ka patents 947 bija spēkā esošs.

127    Attiecībā uz pirmā pamata otrās daļas pieņemamību ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzībā minētie iebildumi par konstatētajiem faktiem un šo faktu vērtējumu pārsūdzētajā nolēmumā ir pieņemami, ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi konstatējumu, kura materiālā neatbilstība izriet no lietas materiāliem, vai ka tā ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus (spriedums, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 35. punkts).

128    Sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav no jauna jānovērtē fakti un pierādījumi (spriedums, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 43. punkts). Lai gan šāda sagrozīšana var izpausties kā dokumenta interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam, tai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, un tās priekšnoteikums ir tāds, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šo pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas. Šajā ziņā nepietiek norādīt, ka dokumentu varēja interpretēt citādi, nekā to darījusi Vispārējā tiesa (spriedums, 2019. gada 17. oktobris, Alcogroup un Alcodis/Komisija, C‑403/18 P, EU:C:2019:870, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

129    Pretēji tam, ko apgalvo Servier, Komisija ar sava pirmā pamata otro daļu necenšas panākt, lai no jauna tiktu izvērtēti pierādījumi, kas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā. Ar savu argumentāciju Komisija būtībā norāda uz kļūdu LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā, ciktāl Vispārējā tiesa, pārbaudot strīdīgā lēmuma tiesiskumu, neesot ņēmusi vērā visus elementus, kuriem ir nozīme, lai noteiktu, vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka Krka nolīgumus varēja kvalificēt kā konkurences ierobežojumu, kaut vai tikai potenciālu. Tādējādi Komisija apstrīd tiesību kļūdu, kas apelācijas tiesvedībā ir Tiesas kompetencē.

130    Attiecībā uz lietas būtību saistībā ar pirmā pamata pirmo un otro daļu Vispārējai tiesai bija jāpiemēro šā sprieduma 100.–103. punktā izklāstītie kritēriji, lai lemtu par Servier izvirzītās argumentācijas daļu, it īpaši saistībā ar pirmās instances devīto prasības pamatu par potenciālo konkurenci, un tādējādi noteiktu, vai Komisija strīdīgajā lēmumā varēja pamatoti secināt, ka Krka nolīgumu noslēgšanas brīdī Krka bija Servier potenciāls konkurents.

131    Ņemot vērā strīdīgajā lēmumā konstatētā LESD 101. panta pārkāpuma pazīmes, Vispārējai tiesai tātad bija jāpārbauda, vai šie nolīgumi ir noslēgti starp uzņēmumiem, kuri atrodas potenciālas konkurences attiecībās, un vai tie var tikt kvalificēti kā konkurences ierobežojums. Šajā nolūkā šai tiesai bija jāpārbauda, vai Komisija pamatoti uzskatīja, ka minēto nolīgumu noslēgšanas dienā pastāvēja reālas un konkrētas iespējas, ka Krka ienāks konkrētajā tirgū un konkurēs ar Servier, ņemot vērā pietiekamas sagatavošanas darbības un to, ka nepastāv nepārvarami šķēršļi šai ienākšanai tirgū, un potenciālas konkurences konstatējumu attiecīgā gadījumā var apstiprināt ar papildu elementiem, piemēram, līdzekļu nodošanas par labu Krka esamību kā pretizpildījumu par tās ienākšanas tirgū atlikšanu.

132    Protams, gadījumā, ja patenta, ar kuru tiek aizsargātas oriģinālās zāles vai kāds no to ražošanas paņēmieniem, spēkā esamība tiktu galīgi konstatēta visās tiesās, kurās ir ticis iesniegts šis jautājums, būtu grūti iedomāties, ka citi ekonomiskā un juridiskā konteksta elementi, kas objektīvi raksturo konkurences attiecības starp šo patentu īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju, varētu pamatot secinājumu, ka starp tiem joprojām pastāv potenciālas konkurences attiecības. Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 102. punktā atgādinātās judikatūras, gadījumā, ja strīdi starp tiem par attiecīgā patenta spēkā esamību vēl tiek izskatīti, kompetentajai administratīvajai iestādei vai tiesai, pirms izdarīt secinājumu, ka šis īpašnieks un šis ražotājs nav potenciāli konkurenti, ir jāpārbauda visi nozīmīgie apstākļi.

133    Tā vietā, lai piemērotu šī sprieduma 100.–103., 131. un 132. punktā izklāstītos kritērijus nolūkā veikt vajadzīgās pārbaudes, lai noteiktu, vai Krka bija Servier potenciāls konkurents, kā tai tas bija jādara, Vispārējā tiesa būtībā vienīgi apgalvoja, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 970., 1026. un 1028. punktā, ka šie divi uzņēmumi bija pārliecināti, ka patents 947 ir spēkā esošs, un bez īpaša pamatojuma vai pierādījumiem apgalvoja, ka Krka rīcība, kas izpaudās kā konkurences spiediena saglabāšana uz Servier, varēja tikt izskaidrota ar tā vēlmi nostiprināt savu pozīciju sarunās, ko tas varēja uzsākt ar Servier, lai panāktu izlīguma nolīgumu, kam pievienots licences nolīgums, jo šādas licences iegūšana kļuva par komerciālu risinājumu, kas tam deva priekšroku perindoprila tirgū.

134    No tā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir pamatota. Proti, Vispārējā tiesa ir kļūdījusies attiecībā uz attiecīgajos tirgos konstatētās patenta situācijas, kā arī pušu subjektīvo nodomu juridisko nozīmi un ir pieļāvusi tiesību kļūdu LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā, potenciālas konkurences jēdzienu vērtējot atbilstoši kļūdainiem kritērijiem.

135    Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu Vispārējai tiesai saskaņā ar to, kas nospriests šā sprieduma 132. punktā, un ņemot vērā šā sprieduma 102. punktā minēto judikatūru, bija jāņem vērā visi nozīmīgie apstākļi, uz kuru pamata Komisija strīdīgajā lēmumā uzskatīja, ka Krka un Servier ir potenciālas konkurences attiecībās. Tomēr, savu analīzi, kas attiecas uz attiecībām starp šiem diviem uzņēmumiem Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas datumā, attiecinot galvenokārt tikai uz patenta situāciju un it īpaši uz to, kā Krka varēja uztvert patenta 947 spēkā esamību, kā arī pušu nodomiem, it īpaši ņemot vērā EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumu, Vispārējā tiesa nav izpildījusi šo pienākumu.

136    Proti, Vispārējā tiesa ir ne tikai pieļāvusi tiesību kļūdu saistībā ar pārbaudi, kas tai ir jāveic attiecībā uz Komisijas lēmumiem par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūrām, bet tā turklāt nav izpildījusi pienākumu pamatot spriedumus, kas tai ir noteikts saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantu, kurš Vispārējai tiesai ir piemērojams saskaņā ar šo pasu statūtu 53. panta pirmo daļu, jo pārsūdzētā sprieduma 970. punktā tā nav izklāstījusi iemeslus, uz kuriem tā ir balstījusies, lai šajā pašā punktā netieši konstatētu, ka Servier un Krka vairs nebija potenciāli konkurenti, lai gan ar apstākļiem, kas minēti it īpaši strīdīgā lēmuma 1686.–1690. apsvērumā, bija mēģināts pierādīt pretējo. Tas, ka Vispārējā tiesa nav skaidri norādījusi, ka tā ir noraidījusi potenciālas konkurences esamību starp Krka un Servier, nevar likt apšaubīt šo konstatējumu par pamatojuma neesamību. Proti, nav pieļaujams, ka Vispārējā tiesa, nenorādot būtisku savas argumentācijas posmu, varētu izvairīties no sava pienākuma pamatot savus spriedumus un tādējādi liegt Tiesai iespēju veikt pārbaudi apelācijas tiesvedībā.

137    No tā izriet, ka pirmā pamata pirmā un otrā daļa ir jāapmierina. Savukārt pirmā pamata trešā daļa ir noraidāma.

c)      Par pamata ceturto un sesto daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

138    Pirmā pamata ceturtajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 967., 968. un 970. punktā šī tiesa ir sagrozījusi tajos minētos pierādījumus par EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumu.

139    Ar šī pamata sesto daļu Komisija vispirms apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pārsūdzētā sprieduma 968., 1017. un 1024. punktā minētos pierādījumus, no kuriem šīs tiesas ieskatā izrietot, ka ar šiem lēmumiem tika būtiski grozīts konteksts, kādā tika noslēgti Krka izlīguma un licences nolīgumi, it īpaši attiecībā uz to, kā Krka un Servier varēja uztvert patenta 947 spēkā esamību.

140    Šī sagrozīšana ietekmēja Vispārējās tiesas vērtējumu spēkā esamību, pirmkārt, minētā sprieduma 970., 1025. un 1028. punktā attiecībā uz to, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, un, otrkārt, tā paša sprieduma 999. punktā attiecībā uz to, ka šī atzīšana izskaidroja, kāpēc Krka tā vietā, lai uzsāktu tā saukto ienākšanu “riskējot” visu dalībvalstu tirgos, izvēlējās aprobežoties tikai ar saviem galvenajiem tirgiem, uz kuriem attiecas Krka licences nolīgums. Turpinājumā Komisija apgalvo, ka šie vērtējumi ir pretrunā strīdīgā lēmuma 1687., 1693. un 1826. apsvērumā minētajiem pierādījumiem, kurus Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi. Visbeidzot, tā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir nepietiekams un pretrunīgs.

141    Servier ieskatā, vispirms iebildums par sagrozīšanu būtu jānoraida, jo Komisija neesot identificējusi nevienu pierādījumu, kas būtu ticis sagrozīts. Turpinot, šis iebildums, tā kā tas patiesībā attiecoties tikai uz High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumu, esot neiedarbīgs. Tādējādi, pat ja būtu jāuzskata, ka ar rīkojumiem netika grozīta patenta 947 spēkā esamības uztvere no Krka puses, tas neliek apšaubīt faktu, ka ar EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu tā tika grozīta.

142    Visbeidzot, Komisijas argumentācijai neesot pamata. Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā to, ka Krka turpināja uzturēt savus iebildumus pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, ar kuru tika apstiprināta patenta 947 spēkā esamība, bet esot suverēni uzskatījusi, ka šis apstāklis neliek apšaubīt konstatējumu, ka Krka ir samierinājies, jo tas bija guvis priekšstatu par šā patenta spēkā esamību. Pārējā daļā Komisijas argumentācija izrietot no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas. Vispārējā tiesa nemaz nebija pamatojusi savu lēmumu ar pretrunīgiem motīviem, bet esot norādījusi, ka vairāki netiešie pierādījumi varēja likt Krka uzskatīt, ka patents 947 bija spēkā esošs, kas to mudināja panākt izlīgumu. Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka gan šis apstāklis, gan apgrieztā maksājuma neesamība palīdzēja izslēgt konkurences ierobežojuma mērķa dēļ kvalifikāciju, tomēr neizslēdzot Krka potenciāla konkurenta statusu.

143    Attiecībā uz High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumu Servier apgalvo, ka rīkojuma pagaidu raksturs nav pretrunā Vispārējās tiesas faktu vērtējumam, saskaņā ar kuru šis rīkojums palīdzēja mainīt kontekstu, kādā tika noslēgti Krka izlīguma un licences nolīgumi. Turklāt šie rīkojumi tiešām esot grozījuši nolīgumu kontekstu.

2)      Tiesas vērtējums

144    Vispirms ir jānorāda, ka, neraugoties uz to, ka pirmā pamata pirmās divas daļas tika apmierinātas, kā rezultātā tika konstatēts, ka Vispārējās tiesas argumentācijā attiecībā uz potenciālo konkurenci bija pieļautas tiesību kļūdas, joprojām ir lietderīgi izvērtēt šī pamata pārējās daļas, lai noteiktu, vai neatkarīgi no tā, ka Vispārējā tiesa nav piemērojusi saistošos juridiskos kritērijus un nav ņēmusi vērā visus nozīmīgos pierādījumus, tās izmantotā pierādījumu, kurus tā faktiski ir izvērtējusi, interpretācija ir prettiesiska un it īpaši šie pierādījumi ir eventuāli sagrozīti, kā to apgalvo Komisija.

145    Pārsūdzētā sprieduma 965. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai pastāvēja patiesi strīdi starp Servier un Krka un vai Krka licences nolīgumam ir pietiekami tieša saikne ar izlīgumu šajos strīdos, lai tā sasaistīšana ar Krka izlīguma nolīgumu būtu pamatota. Minētā sprieduma 967. un 968. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka starp Servier un Krka pastāvēja strīdi, kuru rezultātā tika pieņemts, pirmkārt, EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums un, otrkārt, High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmums. Minētā sprieduma 970. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja, ka Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas brīdī pastāvēja “savstarpēji atbilstoši netieši pierādījumi[, kas] ļāva pusēm domāt, ka patents 947 ir spēkā esošs”, un šajā ziņā atsaucās uz šī paša sprieduma 967. un 968. punktu.

146    Lai novērtētu, vai Vispārējā tiesa ir sagrozījusi High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumu un EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu, Tiesas veiktā kontrole aprobežojas ar pārbaudi par to, vai Vispārējā tiesa nav acīmredzami pārsniegusi minēto pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas. Tiesai nav patstāvīgi jāizvērtē, vai Komisija ir izpildījusi tai uzlikto pierādīšanas pienākumu, lai pierādītu, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, bet gan jānosaka, vai Vispārējā tiesa, secinot, ka tas tā nav, ir interpretējusi šos pašus pierādījumus tādā veidā, kas ir acīmredzami pretrunā to formulējumam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 10. februāris, Activision Blizzard Germany/Komisija, C‑260/09 P, EU:C:2011:62, 57. punkts).

147    Komisijas izvirzītie iebildumi par sagrozīšanu ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

i)      Par High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumu

148    Pārsūdzētā sprieduma 968. punkts ir formulēts šādi:

“[..] 2006. gada 1. septembrī Krka bija iesniegusi pretprasību par patenta 947 atcelšanu un 2006. gada 8. septembrī vēl vienu pretprasību par patenta 340 atcelšanu. 2006. gada 3. oktobrī High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) apmierināja Servier lūgumu izdot pagaidu rīkojumu un noraidīja pieteikumu, ko Krka bija iesniegusi 2006. gada 1. septembrī. 2006. gada 1. decembrī tiesvedībā esošā lieta tika izbeigta saskaņā ar pušu noslēgto izlīguma nolīgumu un pagaidu rīkojums tika atcelts.”

149    No šī 968. punkta formulējuma izriet, ka Vispārējā tiesa, atsaucoties uz “pieteikuma, ko Krka bija iesniegusi 2006. gada 1. septembrī” noraidīšanu, bija domājusi High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumu noraidīt šī uzņēmuma pretprasību.

150    Tomēr šajā nolēmumā, kas ir ietverts pirmajā instancē Servier iesniegtā prasības pieteikuma A.174. pielikumā, ir teikts, pirmkārt, ka Servier lūgums izdot pagaidu rīkojumu ir apmierināts un, otrkārt, ka ir noraidīta nevis Krka pretprasība, bet gan pieteikums šo pretprasību par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu apmierināt saīsinātajā tiesvedībā.

151    No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 968. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmuma skaidro un precīzo formulējumu, lai gan tā to ir precīzi citējusi minētā sprieduma 23. un 1196. punktā.

152    Pamatojoties uz šo sagrozīšanu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 970. punktā vispirms apstiprināja, ka “brīdī, kad tika noslēgti [Krka] izlīguma un licences nolīgumi, savstarpēji atbilstoši netieši pierādījumi ļāva pusēm domāt, ka patents 947 ir spēkā esošs”, un pēc tam minētā sprieduma 1017. punktā tā apgalvoja, ka divi notikumi, ko veidoja EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums un High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmums, “būtiski grozīja kontekstu, kādā nolīgumi tika noslēgti, it īpaši tajā, kas attiecas uz to, kā Krka – bet arī Servier – varēja uztvert patenta 947 spēkā esamību”. Visbeidzot, pamatojoties uz šo pēdējo konstatējumu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1024. punktā uzskatīja, ka šo divu notikumu iestāšanās “ievērojami ierobežo” Servier dokumenta par tās stratēģiju attiecībā uz Krka nozīmīgumu. Turklāt tā paša sprieduma 999. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja, ka Krka bija vienojusies ar Servier nevis pretizpildījumā par peļņu, kas gūta no Krka licences nolīguma, bet gan tādēļ, ka Krka “atzina patenta 947 spēkā esamību”, kas šajā ziņā esot bijis “izšķirošais elements”.

153    High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmums, ņemot vērā tā pagaidu raksturu un pirmstiesas procedūru, kuras noslēgumā šis nolēmums tika pieņemts, nekādi neietekmēja lietas risinājumu pēc būtības, kā Vispārējā tiesa turklāt būtībā norādīja pārsūdzētā sprieduma 367. un 368. punktā. Proti, valsts tiesa saskaņā ar kritērijiem, atbilstoši kuriem tiek pasludināts spriedums saīsinātā tiesvedībā, patiesībā vienīgi konstatēja, ka Krka pretprasība nebija acīmredzami pamatota, tajā pašā laikā šajā ziņā šī nolēmuma 70. punktā uzsverot, ka tai nav “nekādu šaubu par to, ka Krka ir izdevies pierādīt, ka pastāv nopietns jautājums, kas ir jāizspriež, šajā gadījumā par to, vai [Servier perindoprila] tablešu pārdošana pirms prioritātes datuma atņem patentam [947] novitāti”, tomēr precizējot, ka nebija “pārliecināta, ka Servier nav reālu aizsardzības izredžu, lai aizsargātu patentu [947] pret šādu uzbrukumu”.

154    Šādi sagrozot High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmuma skaidro un precīzo formulējumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi prettiesiskumu pārsūdzētā sprieduma 968., 970., 999., 1017. un 1024. punktā.

ii)    Par EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu

155    Pārsūdzētā sprieduma 967. punkts ir formulēts šādi:

“Desmit ģenērisko zāļu sabiedrības, tostarp Krka, 2004. gadā bija iesniegušas iebildumu EPI pret patentu 947 nolūkā panākt tā pilnīgu atcelšanu, atsaucoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu un izgudrojuma apraksta nepietiekamību. 2006. gada 27. jūlijā EPI Iebildumu nodaļa apstiprināja šī patenta spēkā esamību pēc Servier sākotnējo patenta pretenziju nelieliem grozījumiem. Septiņas sabiedrības pēc tam šo EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu pārsūdzēja. Krka izstājās no iebildumu procedūras 2007. gada 11. janvārī saskaņā ar izlīguma nolīgumu, kas bija noslēgts ar Servier.”

156    Tādējādi Vispārējā tiesa ir precīzi izklāstījusi EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma saturu.

157    Tomēr ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 970. punktā ietvertais apgalvojums, ka “brīdī, kad tika noslēgti [Krka] izlīguma un licences nolīgumi, savstarpēji atbilstoši netieši pierādījumi ļāva pusēm domāt, ka patents 947 ir spēkā esošs”, vismaz daļēji ir balstīts uz High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmuma sagrozīšanu, uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies arī minētā sprieduma 1017. un 1024. punktā.

158    Turklāt šajā Vispārējās tiesas apgalvojumā nav ņemti vērā vairāki citi strīdīgajā lēmumā minētie pierādījumi, kuri, pēc Komisijas domām, pierādot, ka, lai gan EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums bija nelabvēlīgs Krka, šis uzņēmums nebūt nebija samierinājies ar to, tam būs jāatzīst patenta 947 spēkā esamība. Strīdīgā lēmuma 1667.–1689. apsvērumā tostarp ir minēts, ka Krka, kas bija iesniegusi apelācijas sūdzību par šo EPI lēmumu, arī turpināja apstrīdēt patentu 947, 2006. gada 1. septembrī Apvienotajā Karalistē iesniedzot pretprasību pret Servier, lūdzot atzīt šo patentu par spēkā neesošu. High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmumā ir uzsvērts, ka Krka bija “stingra bāze” apstrīdēt patentu 947. Strīdīgajā lēmumā ir minēti arī Krka darbinieku paziņojumi, kas sniegti, reaģējot uz šo nolēmumu, un kas nemaz neliecina par kādu padošanos EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma dēļ, kā arī tas, ka Krka 2006. gada septembrī panāca, ka tika noraidīta Servier Ungārijā celtā prasība par patenta 947 pārkāpumu, un turpināja tirgot savu perindoprila ģenērisko versiju šīs dalībvalsts tirgū.

159    Pamatojoties uz šiem elementiem, strīdīgā lēmuma 1690. apsvērumā attiecībā uz Krka nostāju pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma tika izdarīts šāds konstatējums:

“Krka patenta situācijas vērtējumu noteikti ietekmēja lēmums par iebildumiem un pagaidu rīkojumu izdošana attiecībā uz Krka un Apotex Apvienotajā Karalistē. Tomēr iepriekš minētais stingri liek domāt, ka no ex ante viedokļa nekas neradīja šķēršļus reālai un konkrētai iespējai Krka censties panākt patenta 947 spēkā neesamību procesā pēc būtības.”

160    Tātad, iepazīstoties ar šiem elementiem, ir skaidrs, ka strīdīgā lēmuma, to izvērtējot kopumā, mērķis bija, pamatojoties uz savstarpēji atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu, pierādīt, ka Krka nebija samierinājusies ar to, ka tai būs jāatzīst patenta 947 spēkā esamība pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, neraugoties uz šaubām, ko šis lēmums varēja radīt attiecībā uz izredzēm panākt šī patenta atcelšanu. Taču pārsūdzētā sprieduma 970. punktā Vispārējā tiesa bez pienācīga pamatojuma – jo šī tiesa nav pārbaudījusi visus šajā ziņā strīdīgajā lēmumā norādītos pierādījumus – ir apgalvojusi, ka “izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas laikā savstarpēji atbilstoši netieši pierādījumi ļāva pusēm domāt, ka patents 947 ir spēkā esošs”. Tādējādi, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 105. punktā, Vispārējā tiesa ne tikai nav ņēmusi vērā šī sprieduma 158. un 159. punktā minētos elementus, bet arī nav paskaidrojusi šīs vērā neņemšanas iemeslus, lai gan konkurences tiesību normu pārkāpuma esamība var tikt pareizi novērtēta tikai tad, ja strīdīgajā lēmumā minētie netiešie pierādījumi tiek aplūkoti nevis izolēti, bet gan kopumā, ņemot vērā attiecīgo produktu tirgus īpašības (spriedums, 1972. gada 14. jūlijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, 48/69, EU:C:1972:70, 68. punkts).

161    Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi strīdīgā lēmuma jēgu un tvērumu, ciktāl tas attiecas uz EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma ietekmi uz patenta 947 spēkā esamības atzīšanu no Krka puses (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 11. septembris, Beļģija/Komisija, C‑197/99 P, EU:C:2003:444, 66. un 67. punkts). Turklāt tā nav izpildījusi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantā, kas Vispārējai tiesai piemērojams saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, paredzēto pienākumu pamatot savus spriedumus, jo pārsūdzētā sprieduma 970. punktā šī tiesa nav izklāstījusi motīvus, uz kuriem tā ir balstījusies, tādā veidā, kas būtu pietiekams, lai ieinteresētās personas varētu iepazīties ar šie motīviem un lai Tiesas rīcībā būtu informācija, kas nepieciešama, lai tā varētu veikt pārbaudi apelācijas tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. novembris, Komisija/GEA Group, C‑823/18 P, EU:C:2020:955, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

162    Tādējādi – papildus šī sprieduma 154. punktā konstatētajai High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmuma sagrozīšanai – pārsūdzētā sprieduma 970. punkts ir balstīts uz strīdīgā lēmuma sagrozīšanu un tajā ir konstatējams pamatojuma trūkums.

163    Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, ir jāapmierina pirmā apelācijas sūdzības pamata ceturtā un sestā daļa.

d)      Par pamata piekto daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

164    Ar pirmā pamata piekto daļu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 1000. punktā minētā tiesa secināja, ka tas, ka Krka aprēķināja, ka iespējas izmaksas, kas rastos, ja netiktu panākta vienošanās ar Servier, būtu 10 miljoni EUR trīs gadu laikā, liecina par to, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību. Pirmkārt, šī aplēse esot tikusi sniegta izmeklēšanas laikā, tādējādi to nevarēja izmantot ar atpakaļejošu spēku kā pierādījumu Krka uztverei Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas datumā. Otrkārt, Krka cerētā peļņa esot bijusi viens no iemesliem, kuru dēļ Krka licences nolīgums bija pamudinājums izlīgt. Treškārt, neviens pierādījums neesot ļāvis apgalvot, kā Vispārējā tiesa to izdarīja minētā sprieduma 1000. punktā, ka bija maz ticams, ka Krka nolemtu ienākt riskējot savos galvenajos tirgos, uz kuriem attiecās Krka licences nolīgums. Gluži pretēji, strīdīgā lēmuma 1675. apsvērumā esot konstatēti nopietni pierādījumi par šādu Krka nodomu.

165    Servier uzskata, ka šī pamata daļa ir nepieņemama, jo Komisija neizvirza nekādu sagrozīšanu.

2)      Tiesas vērtējums

166    Ir jānorāda, ka Komisija sava pirmā pamata piektajā daļā neapgalvo nekādu sagrozīšanu, bet gan vēlas panākt pierādījumu jaunu izvērtēšanu, kas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

167    Tādēļ pirmā pamata piektā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

e)      Secinājumi par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

168    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata trešā un piektā daļa ir jānoraida, savukārt šī pamata pirmā, otrā, ceturtā un sestā daļa ir jāapmierina.

5.      Par otro apelācijas sūdzības pamatu

a)      Par pamata otro daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

169    Ar otrā pamata otro daļu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 963. un 965.–972. punktā ir uzskatījusi, ka, pastāvot faktiskam ar patentu saistītam strīdam, izlīguma nolīguma un licences nolīguma sasaistīšana nav nopietns netiešs pierādījums par apgrieztu maksājumu. Šī formālistiskā pieeja esot pretrunā judikatūrai, it īpaši 2011. gada 4. oktobra spriedumam Football Association Premier League u.c.  (C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 136. punkts), kurā, lai identificētu konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, esot prasīts ņemt vērā strīdīgo nolīgumu saturu, mērķi, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu.

170    Servier vispirms norāda, ka Komisija apstrīd nevis pārsūdzētā sprieduma 943.–963. punktā izklāstītos juridiskos kritērijus, kas attiecas uz strīdā par patentu panāktā izlīguma nolīguma, kurš ir saistīts ar šī patenta licenci, analīzi, bet gan šo principu piemērošanu, kā arī Vispārējās tiesas veiktos faktu vērtējumus minētā sprieduma 964.–1032. punktā.

171    Servier apgalvo, ka otrā pamata otrā daļa nav skaidra un ir acīmredzami nepamatota. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, pārsūdzētā sprieduma 972. punktā minētais pamatojums ir balstīts ne tikai uz attiecīgo nolīgumu formu, bet arī uz to konteksta analīzi, kas aprakstīts minētā sprieduma 967., 968., 970. un 971. punktā. Turklāt Vispārējā tiesa esot noraidījusi arī Komisijas apgalvojumu, ka nolīguma mērķis bija sadalīt tirgus.

2)      Tiesas vērtējums

172    Ņemot vērā, ka otrā pamata otrā daļa attiecas uz kritērijiem, saskaņā ar kuriem Vispārējai tiesai bija jāizvērtē, vai pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, tā ir jāizskata vispirms.

173    Ir jākonstatē, ka ar otrā pamata otro daļu Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 963. punktā izklāstītos juridiskos kritērijus un apstrīd šī sprieduma 965.–972. punktā uz šo kritēriju pamata veikto vērtējumu, it īpaši apgalvojot, ka šis vērtējums ir “balstīts vienīgi uz attiecīgo nolīgumu formu” un “tam nav nekāda pamata judikatūrā”. Tādējādi no paša otrā pamata otrās daļas izklāsta izriet, ka tas ietver kritiku par minētā sprieduma 943.–963. punktā izklāstītajiem juridiskajiem kritērijiem. Servier ievada arguments tādējādi izriet no apelācijas sūdzības kļūdainas interpretācijas.

174    Attiecībā uz Komisijas kritiku par pārsūdzētā sprieduma 963. punktu ir jāatgādina, ka minētajā punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, pastāvot patiesam strīdam saistībā ar patentu un licences nolīgumam, kam ir tieša saikne ar izlīgumu šajā strīdā, tajā panāktais izlīguma nolīgums, kurā ir ietverti tādi konkurenci ierobežojoši noteikumi kā neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, kopā ar licences nolīgumu par šo patentu var tikt kvalificēts kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ tikai tad, ja Komisija var pierādīt, ka šis licences nolīgums nav darījums, kas noslēgts parastos tirgus apstākļos, un tādējādi slēpj apgriezto maksājumu.

175    Lai gan strīdīgajā lēmumā konstatētais LESD 101. panta pārkāpums attiecībā uz Servier un Krka izpaudās kā tirgu sadale divās zonās, no kurām tikai viena ietilpst šī pārkāpuma jomā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 963.‑965. punktā būtībā norādīja, ka tā vienīgi pārbaudīja, vai Krka licences nolīgumu varēja pamatot ar Krka izlīguma nolīgumu vai arī, gluži pretēji, šis licences nolīgums faktiski slēpa apgrieztu maksājumu, kas Krka pamudināja ievērot šajā izlīguma nolīgumā paredzētos netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus. Šajā argumentācijā nav ņemts vērā, pirmkārt, tas, ka Krka licences nolīgums attiecas uz tirgiem, kuri neietilpst LESD 101. panta pārkāpuma jomā, un, otrkārt, šī pārkāpuma raksturs, ko veido nevis vienkāršs izlīguma nolīgums patenta strīdā pret apgrieztu maksājumu, bet gan tirgus sadales nolīgums.

176    Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 963.‑965. punktā ir izklāstīti konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamības vērtējuma kritēriji, kas nav saderīgi ar šā sprieduma 99.–105. punktā atgādinātajiem un ir balstīti uz kļūdainu LESD 101. panta 1. punkta interpretāciju. Jākonstatē, ka atšķirībām starp šiem Vispārējās tiesas piemērotajiem juridiskajiem kritērijiem un tiem, kas atgādināti šā sprieduma 99.–105. punktā, nav tikai semantisks raksturs, bet tās rada rezultātus, kuri būtiski atšķiras.

177    Turklāt jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 972. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, “ņemot vērā [Krka izlīguma un licences nolīgumu] noteikumu apjomu, kā arī kontekstu, kādā nolīgumi tika noslēgti, ir jākonstatē, ka šo abu nolīgumu sasaistīšana bija pamatota un tātad nav nopietns netiešs pierādījums, ka pastāv Servier veikts apgriezts maksājums Krka, pamatojoties uz licences nolīgumu”, vienlaikus atsaucoties uz minētā sprieduma 948. punktu.

178    Protams, tas, ka uzņēmumi strīdā par patentu noslēdz izlīguma nolīgumu, kurš ir saistīts ar licences nolīgumu par šo pašu patentu, pats par sevi nav konkurenci ierobežojoša rīcība. Tomēr šādi nolīgumi atkarībā gan no to satura, gan ekonomiskā konteksta var būt līdzeklis, kas var ietekmēt attiecīgo uzņēmumu komerciālo rīcību tā, lai ierobežotu vai izkropļotu konkurenci tirgū, kurā šie abi uzņēmumi veic savu komercdarbību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1987. gada 17. novembris, British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 142/84 un 156/84, EU:C:1987:490, 37. punkts).

179    Lai uz koluzīvu darbību attiektos LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, tai ir jāatbilst dažādiem nosacījumiem, kas ir atkarīgi nevis no šo darbību vai to īstenošanai paredzēto juridisko instrumentu juridiskā rakstura, bet gan no to saistības ar konkurenci. Tā kā šīs tiesību normas piemērošana ir balstīta uz attiecīgās prakses ekonomisko seku novērtējumu, minētā tiesību norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka ar to tiek radīti jebkādi aizspriedumi attiecībā uz līgumu kategoriju, kuru nosaka tā juridiskais raksturs, jo jebkurš nolīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā tā specifisko saturu un ekonomisko kontekstu, it īpaši ņemot vērā situāciju attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 30. jūnijs, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 358. lpp., kā arī 1987. gada 17. novembris, British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 142/84 un 156/84, EU:C:1987:490, 40. punkts). Kā ģenerāladvokāte ir uzsvērusi it īpaši secinājumu 127. punktā, Savienības konkurences tiesību efektivitāte būtu nopietni apdraudēta, ja pretkonkurences nolīgumu līgumslēdzējas puses varētu izvairīties no LESD 101. panta piemērošanas, vienkārši izvēloties noteiktu šo nolīgumu veidu.

180    Papildus tam, ka šajā gadījumā Krka izlīguma un licences nolīgumi attiecas uz atšķirīgiem tirgiem un ka tirgi, uz kuriem attiecas Krka licences nolīgums, neietilpst LESD 101. panta pārkāpuma jomā, ir jāuzsver, ka, lai gan tas, ka patenta īpašnieks noslēdz izlīguma nolīgumu strīdā ar ģenērisko zāļu ražotāju, kurš tiek apsūdzēts par patenta pārkāpumu, protams, ir šī īpašnieka intelektuālā īpašuma tiesību izpausme un ļauj tam it īpaši iebilst pret jebkādu pārkāpumu, tomēr minētais patents neļauj tā īpašniekam noslēgt līgumus, ar kuriem tiek pārkāpts LESD 101. pants (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 97. punkts).

181    Turklāt konkurences ierobežojuma mērķa dēļ kvalifikācija nav atkarīga ne no līgumu vai citu juridisku instrumentu formas, kuru mērķis ir īstenot šādu koluzīvu darbību, ne no subjektīvās uztveres, kāda lietas dalībniekiem var būt par strīda starp tām iznākumu attiecībā uz patenta spēkā esamību.

182    Turklāt, kā atgādināts šā sprieduma 108. punktā, apstāklim, ka uzņēmumi, kuru rīcība varētu tikt kvalificēta kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ir rīkojušies bez nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un tam, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 167. punkts un tajā minētā judikatūra). Nozīme ir tikai vērtējumam par to, cik lielā mērā šī prakse rada ekonomisku kaitējumu konkurences pareizai darbībai attiecīgajā tirgū. Šim vērtējumam ir jābalstās uz objektīviem apsvērumiem, vajadzības gadījumā pēc minētās prakses, kā arī tās mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā tā iekļaujas, detalizētas analīzes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts, kā arī 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 131. punkts).

183    Tādēļ, lai noteiktu, vai koluzīvas darbības var kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpārbauda to saturs, to rašanās vēsture, kā arī juridiskais un ekonomiskais konteksts, it īpaši tā tirgus specifiskās iezīmes, kurā konkrēti radīsies to sekas. Tas, ka nolīguma, kura mērķis ir īstenot šīs darbības, noteikumi neatklāj pret konkurenci vērstu mērķi, pats par sevi nav noteicošs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 8. novembris, IAZ International Belgium u.c./Komisija, no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82, EU:C:1983:310, 23.–25. punkts, kā arī 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, 29/83 un 30/83, EU:C:1984:130, 26. punkts).

184    Tā vietā, lai veiktu šādu vērtējumu par koluzīvām darbībām, kas īstenotas, izmantojot Krka izlīguma un licences nolīgumus, ņemot vērā to specifisko saturu un ekonomiskās sekas, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 943.–963. punktā izstrādāja kritērijus, lai vispārīgi un abstrakti identificētu nosacījumus, ar kādiem patenta strīdā panāktā izlīguma nolīguma un licences nolīguma, kas attiecas uz šo pašu patentu, kombinācija, ņemot vērā tikai juridiskās šo nolīgumu iezīmes, var tikt kvalificēta kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Piemērojot šos kritērijus Krka izlīguma un licences nolīgumiem, Vispārējā tiesa savu analīzi koncentrēja uz šo nolīgumu juridisko formu un iezīmēm, nevis centās izvērtēt to konkrētās attiecības ar konkurenci. Tādējādi tā nav ievērojusi LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas un interpretācijas principus, kas minēti šā sprieduma 179. un 183. punktā, un pieļāvusi prettiesiskumu pārsūdzētā sprieduma 943.–972. punktā.

185    No tā izriet, ka otrā pamata otrā daļa ir jāapmierina.

b)      Par pirmo, trešo un ceturto pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

186    Ar otrā pamata pirmo daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācija ir pretrunīga. Proti, pārsūdzētā sprieduma 1029. punktā Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka Krka licences nolīgums bija nosacījums, lai šis uzņēmums piekristu netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem, kuriem, kā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi minētā sprieduma 273. punktā, ir “neapšaubāmi ierobežojošais raksturs”. Tomēr tā esot atteikusies no tā secināt, ka šis licences nolīgums mudināja Krka panākt izlīgumu strīdos par patentu 947, balstoties uz diviem kļūdainiem iemesliem, proti, pirmkārt, pušu uztveri par šī patenta spēkā esamību un, otrkārt, apstākli, ka minētais licences nolīgums esot ticis noslēgts parastos tirgus apstākļos. Vispārējā tiesa, pamatojoties uz fiktīvu pieņēmumu par to, ka izlīgums ir balstīts uz patenta 947 vērtībām un šī patenta licences nolīgums ir noslēgts tirgus apstākļos, saistībā ar šo nolīgumu juridisko kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, tātad neesot piešķīrusi pietiekamu nozīmi minēto nolīgumu mērķim. Turklāt Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā paziņojumus, ar kuriem Krka atzina, ka tā ir “upurējusi” savu ienākšanu Servier galvenajos tirgos, lai varētu palikt savos septiņos galvenajos tirgos.

187    Ar trešo pamata daļu Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 806., 963., 975.–984. un 1029. punktā izklāstīto pamatojumu, kurā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Krka licences nolīgums tika noslēgts tirgus apstākļos. Šim apsvērumam tomēr neesot nozīmes, jo izšķirošais faktors esot tas, ka Krka izlīguma un licences nolīgumi bija balstīti nevis uz katras puses vērtējumu par patenta 947 spēkā esamību, bet gan uz to kopīgo mērķi sadalīt tirgus uz patērētāju rēķina, izmantojot Krka nolīgumus kopumā.

188    Ar ceturto pamata daļu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 806. un 977.–982. punktā savu Krka licences nolīguma pamudinošā rakstura analīzi ir attiecinājusi tikai uz jautājumu par to, vai šajā nolīgumā paredzētā atlīdzības likme bija neatbilstoši zema. Vispārējai tiesai minētais nolīgums esot bijis jāanalizē kopā ar Krka izlīguma nolīgumu un jāizvērtē šo nolīgumu ietekme uz pušu stimuliem savstarpēji konkurēt, kā arī esot bijis jāanalizē peļņa, kura aplēsta vairāk nekā 25 miljonu EUR apmērā un no kuras Servier esot atteikusies, noslēdzot šo pašu licences nolīgumu.

189    Servier iebilst, ka otrā pamata pirmā daļa nav pamatota, jo Komisijas kritizēto motīvu pretrunīgais raksturs nav konstatējams. Tā piebilst, ka Vispārējā tiesa visaptveroši analizēja Krka izlīguma un licences nolīgumus un nonāca pie faktiska secinājuma, ka tieši patenta 947 spēks pārliecināja Krka par nepieciešamību panākt kompromisu. Komisijas argumentācija esot balstīta uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru Krka būtu varējusi ienākt Servier galvenajos tirgos, lai gan šī patenta spēkā esamība to liegtu.

190    Trešās pamata daļas mērķis esot apšaubīt faktu vērtējumu, un tāpēc tā neesot pieņemama.

191    Ceturtā pamata daļa esot acīmredzami nepamatota, jo Vispārējā tiesa ņēma vērā patenta kontekstu, saikni starp Krka izlīguma nolīgumu un Krka licences nolīgumu, kā arī vērtību, ko Krka piešķīra šai licencei. Peļņa, no kuras Servier esot atteikusies, piešķirot Krka licenci, neesot bijusi viens no nozīmīgajiem juridiskajiem kritērijiem. Šī atteikšanās esot raksturīga jebkuram izlīgumam, un tās peļņas aprēķins, kuru, kā tiek apgalvots, upurējusi Servier, esot nepareizs.

192    EFPIA uzskata, ka atbilstoši aksesuāru ierobežojumu teorijai Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē LESD 101. panta 1. punkta nepiemērojamība, ņemot vērā Krka izlīguma nolīguma leģitīmo mērķi un tā noteikumu objektīvo nepieciešamību. Katrā ziņā Vispārējā tiesa esot pamatoti secinājusi, ka licences un izlīguma apvienojums nav konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

2)      Tiesas vērtējums

193    Vispirms jānorāda, ka otrā pamata trešā daļa ir pieņemama, jo ar savu argumentāciju Komisija apšauba nevis faktu konstatējumus, bet gan kritēriju, ko Vispārējā tiesa piemērojusi, lai novērtētu Krka pamudinājumu izlīguma ceļā atrisināt strīdus saistībā ar patentu 947, noslēdzot izlīguma nolīgumu.

194    Ar otrā pamata pirmo, trešo un ceturto daļu, kuras ir jāizskata kopā, Komisija būtībā kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā ir nospriedusi, ka Krka licences nolīgums nebija mudinājis šo uzņēmumu noslēgt Krka izlīguma nolīgumu. Šī iestāde norāda, ka Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz ierobežotu un sašaurinošu analīzi par pārkāpuma, kas izriet no šiem nolīgumiem, saturu, mērķiem un ekonomisko kontekstu.

195    Attiecībā uz otrā pamata pirmo daļu ir jānorāda, kā to apgalvo Komisija, ka pārsūdzētā sprieduma 1029. punkts ir pretrunīgs. Proti, no šī punkta izriet, ka Krka licences nolīguma noslēgšana bija “nosacījums” vai, citiem vārdiem sakot, Krka piedāvātais stimuls piekrist Krka izlīguma nolīgumā ietvertajiem netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem. No tā izriet, ka neatkarīgi no jautājuma par to, vai šajā licences nolīgumā paredzētās atlīdzības līmenis bija adekvāts, ņemot vērā tirgus apstākļus, tieši piekļuve tās galvenajiem tirgiem bez riska tikt iesūdzētai par patenta pārkāpumu ir motivējusi Krka atteikties pārdot savu perindoprilu Servier galvenajos tirgos. Tāpēc Vispārējā tiesa nevarēja, nenonākot pretrunās, minētajā punktā apgalvot, ka Komisija nebija pierādījusi, ka atlīdzības likme “nebūtu izvēlēta, pamatojoties uz komerciāliem apsvērumiem, bet gan lai pamudinātu Krka piekrist [šiem] noteikumiem”.

196    Ņemot vērā Komisijas konstatētā pārkāpuma iezīmes, kas atgādinātas šā sprieduma 57. un 58. punktā, Vispārējai tiesai, lai lemtu par to Servier argumentācijas daļu, kas tika izvirzīta pirmajā instancē devītajā prasības pamatā par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, bija jāpiemēro šā sprieduma 94., 96.–99., 104., 105. un 107. punktā atgādinātie kritēriji pārkāpjošai praksei, kas izriet no Krka izlīguma un licences nolīgumiem. Tādējādi tai bija jānovērtē šīs prakses ekonomiskā kaitīguma pakāpe, detalizēti analizējot tās iezīmes, kā arī tās mērķus un ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā tā iekļaujas.

197    Kā norādīts šī sprieduma 174. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 963. punktā būtībā uzskatīja, ka patiesa strīda gadījumā licences nolīguma un šajā strīdā panāktā izlīguma nolīguma sasaistīšana nav nopietns netiešs pierādījums par apgriezta maksājuma esamību un ka Komisijai “[ir jāpierāda], ka licences nolīgums nav darījums, kas veikts parastos tirgus apstākļos”, tādējādi, ka minētā iestāde aplūkojamajā lietā nevarēja konstatēt konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību.

198    No tā izriet, ka, koncentrējot savu analīzi uz Krka licences nolīgumu, lai gan tai bija jāpārbauda Komisijas konstatētais pārkāpums kopumā, kāds tas izrietēja no šī nolīguma un Krka izlīguma nolīguma kombinācijas, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu LESD 101. panta interpretācijā un piemērošanā. Šī kļūda lika Vispārējai tiesai ierobežot savas analīzes, kas attiecas uz kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, apjomu, attiecinot to tikai uz jautājumu, vai Komisijai bija izdevies pierādīt, ka Krka licences nolīgumā paredzētā atlīdzības likme bija neatbilstoši zema.

199    Kā secinājumu 168. punktā ir uzsvērusi ģenerāladvokāte, pārsūdzētā sprieduma 973.–984. punktā izklāstīto motīvu dēļ aprobežoties ar konstatējumu, ka Komisija nav pierādījusi, ka Servier bija piešķīrusi Krka licenci par neatbilstoši zemu cenu, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā šā sprieduma 57. un 58. punktā minētos pārkāpuma būtiskos elementus un nav izvērtējusi – ņemot vērā pušu savstarpējās saistības un stimulus –, vai Krka licences nolīgums varēja mudināt šo uzņēmumu atteikties konkurēt ar Servier.

200    No tā izriet, ka, pamatojoties uz apstākli, ka Krka licences nolīgumā paredzētā atlīdzības likme nav neatbilstoši zema un neanalizējot –ekonomiskā un juridiskā konteksta gaismā, kas liecinātu par tirgus sadali, kura izriet no šī nolīguma un Krka izlīguma nolīguma kombinācijas, – jautājumu, vai līdzekļu nodošana, kas izrietēja no tā, ka Krka licences nolīgums ļāva šim uzņēmumam tirgot savus produktus savos galvenajos tirgos bez patenta pārkāpuma riska, bija pietiekami būtiska, lai faktiski mudinātu Krka atteikties ienākt Servier galvenajos tirgos, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas LESD 101. panta 1. punkta interpretācijā un piemērošanā un pieļāvusi prettiesiskumu pārsūdzētā sprieduma 963., 973.–984. un 1029. punktā izklāstītajos motīvos.

201    Tāpēc otrā pamata pirmā, trešā un ceturtā daļa ir jāapmierina.

c)      Par piekto līdz astoto pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

202    Otrā pamata piektajā daļā Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 975.–984. punktā izklāstītie motīvi ir balstīti uz vairāku pierādījumu sagrozīšanu. Pirmkārt, pretēji minētā sprieduma 978. punktā norādītajam Komisija apgalvoja nevis to, ka Krka licences nolīgumā paredzētā atlīdzības likme bija daudz zemāka salīdzinājumā ar Servier darbības rezultātiem, bet gan to, ka Servier ciestie zaudējumi veidoja neto līdzekļu nodošanu par labu Krka. Otrkārt, minētā sprieduma 979. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktu, ka šī atlīdzība atbilda tikai nelielai daļai no Krka peļņas no tirgiem, uz kuriem attiecās šis licences nolīgums. Treškārt, pretēji tam, kas izklāstīts tā paša sprieduma 981. punktā, apstāklis, ka Krka piešķirtā licence nav ekskluzīva, tai neliedzot būt pietiekamam pamudinājumam, jo tā šim uzņēmumam galvenajos tirgos piedāvāja izredzes veidot faktisku duopolu ar kopā Servier.

203    Sestajā pamata daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 994.–998. punktā ir nospriedusi, ka būtu paradoksāli uzskatīt, ka, jo plašāks ir patenta licences formulējums, jo lielāks ir pamudinājums noslēgt izlīguma nolīgumu, kurā tiktu ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi, un jo vieglāk būtu kvalificēt šos nolīgumus par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Šis apgalvojums esot balstīts uz kļūdainu strīdīgā lēmuma interpretāciju, jo no šī lēmuma izrietot, ka Krka licences nolīgums mudināja šo uzņēmumu atteikties ienākt Servier galvenajos tirgos, uz kuriem neattiecās Krka licences nolīgums.

204    Septītajā pamata daļā Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 997. punktu, ciktāl tajā apgalvots, ka strīdīgajā lēmumā ir minēts patenta īpašnieka pienākums piešķirt licenci attiecībā uz visu teritoriju, uz kuru attiecas izlīguma nolīgums. Strīdīgajā lēmumā šāds pienākums neesot identificēts.

205    Astotajā pamata daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 998. punktā ir nospriedusi, ka, lai nolīgumu varētu uzskatīt par “pamudinošu” attiecībā uz kādu pusi, šim nolīgumam ir jākompensē minētajai pusei zaudējumi, kas izriet no noteikumiem, ar kuriem tai ir aizliegts ienākt noteiktos tirgos. Šis vērtējums, pirmkārt, esot pretrunā judikatūrai, kas vienkārši prasot, lai līdzekļu nodošana būtu pietiekami liela, lai mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ienākt tirgū, un, otrkārt, sagrozot strīdīgā lēmuma 2348. zemsvītras piezīmē minētos pierādījumus, uz kuru pamata Komisija uzskatīja, ka peļņa, ko Krka cerēja gūt savos galvenajos tirgos, pateicoties Krka licences nolīgumam, bija pietiekami liela, lai to pārliecinātu atteikties ienākt Servier galvenajos tirgos.

206    Servier uzskata, ka nekāda piektajā pamata daļā minētā sagrozīšana nav pamatota.

207    Servier apgalvo, ka sestā daļa ir neiedarbīga, jo tā attiecas uz pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīvu. Katrā ziņā tā neesot pamatota, jo Vispārējā tiesa piemērojusi judikatūru, saskaņā ar kuru tikai tādi nolīgumi, kas pietiekami kaitē konkurencei, ir kvalificējami kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

208    Septītā pamata daļa arī esot vērsta pret pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīvu, un tāpēc tā esot neiedarbīga. Turklāt, ciktāl Komisijas argumentācija ir vērsta uz to, lai noteiktu konkrētas licences formas, tā neesot saderīga ar rīcības brīvību, kas piemīt gan intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, lai piešķirtu licenci trešai personai, gan pusēm strīdā, lai tās labticīgi atrisinātu šo strīdu ar izlīgumu.

209    Servier ieskatā astotā pamata daļa ir balstīta uz pārsūdzētā sprieduma 998. punkta sagrozīšanu. Vispārējā tiesa esot nevis noliegusi asimetriskas licences stimulējošo raksturu, pamatojoties uz to, ka ar to netiek kompensēta zaudētā peļņa, bet gan pamatoti nospriedusi, ka uzņēmumam, kas neatzīst patenta spēkā esamību, apmaiņā pret tā atteikšanos ienākt tirgū būtu loģiski pieprasīt kompensāciju, kas sedz vismaz noteiktus sagaidāmās peļņas zaudējumus. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka, tā kā Krka licences nolīgums tika noslēgts tirgus apstākļos, to nevarēja uzskatīt par apgrieztu maksājumu, jo izšķirošais elements, kas Krka lika pieņemt izlīguma nolīguma noteikumus, bija patenta 947 spēkā esamība.

2)      Tiesas vērtējums

210    Ar otrā pamata piekto daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi vairākus pierādījumus savos pārsūdzētā sprieduma 975.–984. punktā sniegtajos vērtējumos par līmeni, kādā tika paredzēta atlīdzības likme Krka licences nolīgumā, lai noteiktu, vai šis nolīgums varēja mudināt šo uzņēmumu atteikties ienākt Servier galvenajos tirgos. Tiesa šā sprieduma 198.–200. punktā jau ir konstatējusi, ka šī Vispārējās tiesas argumentācija ir balstīta uz juridiski kļūdaina kritērija piemērošanu, tai koncentrējoties uz jautājumu, vai Krka licences nolīgums bija noslēgts parastos tirgus apstākļos. Tā kā pārsūdzētā sprieduma 975.–984. punkts šīs tiesību kļūdas dēļ ir prettiesisks, par šo piekto pamata daļu nav jālemj.

211    Ar otrā pamata sesto līdz astoto daļu Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 992.–998. punktā ietvertos vērtējumus, kuros Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru Krka licences nolīgums bija pamudinājums atlikt tās ienākšanu Servier galvenajos tirgos, būtībā pamatojoties uz to, ka Krka izlīguma nolīgumā paredzēto netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu piemērošanas joma bija plašāka nekā Krka licences nolīguma piemērošanas joma. Šie Vispārējās tiesas vērtējumi ir balstīti uz premisu, ka licences nolīgums, kas ir noslēgts parastos tirgus apstākļos, šī iemesla dēļ atbilstot kritērijam, kuru Vispārējā tiesa ir definējusi minētā sprieduma 963. punktā, un tātad nevarot būt pamudinājums noslēgt izlīguma nolīgumu ar šo patentu saistītos strīdos, kurā butu ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi. Tā kā šis kritērijs ir juridiski kļūdains, minētā sprieduma 994.–998. punktā veiktie vērtējumi ir balstīti uz premisu, kas pati par sevi ir kļūdaina, un tādēļ ir prettiesiski. No tā izriet, ka Servier izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida, bet šī pamata sestā līdz astotā daļa ir jāapmierina.

212    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, otrais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina.

6.      Par trešo apelācijas sūdzības pamatu

a)      Par pirmo pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

213    Ar trešā pamata pirmo daļu Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 1006. punktu, kurā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nolīguma par tirgus sadali priekšnoteikums ir tirgu “cieša” sadale starp nolīguma pusēm. Šis vērtējums esot pretrunā LESD 101. panta 1. punkta c) apakšpunktam, kurā, kā tas izrietot no 2005. gada 27. jūlija sprieduma Brasserie nationale u.c./Komisija (no T‑49/02 līdz T‑51/02, EU:T:2005:298, 156. punkts), nav izvirzīts neviens šāda veida nosacījums nedz nolīguma par tirgus sadali kvalifikācijai, nedz arī, kā tas it īpaši izrietot no 2016. gada 20. janvāra sprieduma Toshiba Corporation/Komisija (C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 28. punkts), lai šāda veida nolīgumu kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

214    Servier uzskata, ka šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Vispārējā tiesa neesot prasījusi tirgu “ciešu” sadali, bet gan norādījusi, ka Krka netika rezervēts neviens tirgus. Tiesas un Vispārējās tiesas spriedumiem, uz kuriem atsaucas Komisija, neesot nozīmes, jo Krka izlīguma un licences nolīgumu mērķis bija nevis sadalīt klientus vai kavēt citu konkurentu ienākšanu tirgū, bet gan to pamatā bija patenta 947 atzīšana.

2)      Tiesas vērtējums

215    Pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 985. punktā būtībā bija secinājusi, ka Komisija nevarēja kvalificēt Krka izlīguma un licences nolīgumus kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, tā norādīja, ka šo secinājumu nevar atspēkot neviens no pārējiem strīdīgajā lēmumā izmantotajiem elementiem. Tādējādi minētā sprieduma 1003.–1014. punktā minēto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisijai nebija pamata uzskatīt, ka šie nolīgumi ir noteikuši tirgus sadali starp Servier un Krka. It īpaši minētā sprieduma 1005. punktā tā konstatēja, ka Servier nebija izslēgta no Krka galvenajiem tirgiem. Tā paša sprieduma 1006. punktā Vispārējā tiesa no šī konstatējuma secināja, ka “nebija tādas tirgus daļas, kura saskaņā ar nolīgumiem būtu rezervēta Krka”, un ka tādējādi nevar “secināt, ka pastāvēja tirgus sadale, ar to saprotot ciešu sadalījumu starp nolīguma pusēm attiecībā uz šo iekšējā tirgus daļu”.

216    Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 182.–194. punktā, tas, ka nolīgums, kas ietver tirgu sadali, nav “ciešs”, nekādi neliedz to kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Proti, LESD 101. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir skaidri aizliegti nolīgumi par tirgu sadali. No šī sprieduma 97. punktā minētās judikatūras izriet, ka horizontālās sadarbības nolīgumi starp uzņēmumiem attiecībā uz tirgu sadali, ņemot vērā to īpaši smago raksturu, ir kvalificējami kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

217    LESD 101. panta 1. punkta c) apakšpunktā šajā ziņā nav ietverts neviens īpašs nosacījums, kurā būtu paredzēts, ka tajā paredzētais aizliegums attiecas tikai uz nolīgumiem, ar kuriem tiek noteikta šo tirgu “cieša” sadale, piemēram, ar noteikumiem, kas paredz, ka piekļuve dažiem no šiem tirgiem ir rezervēta kādam vienam no šiem uzņēmumiem, izslēdzot otru, vai aizliedz eksportu no viena tirgus uz citu. Tādējādi, tā kā šajā ziņā nav nevienas īpašas tiesību normas, nolīgumi par tirgus sadali nav jānošķir, pamatojoties uz nosacījumu, kas nav paredzēts LESD 101. panta 1. punktā un ko nevar identificēt, balstoties uz jebkādu apsvērumu saistībā ar šīs tiesību normas mērķi vai struktūru.

218    Turklāt Vispārējās tiesas izmantotā interpretācija nozīmētu, ka nolīgumi, kas paredz tirgu sadali – it īpaši rezervējot konkrētus tirgus vienam uzņēmumam apmaiņā pret to, ka šis uzņēmums piešķir patenta licenci citam uzņēmumam, kurš darbojas tajā pašā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī, tādējādi ļaujot šim otrajam uzņēmumam ienākt citos tirgos bez patenta pārkāpuma riska, – nebūtu kvalificējami kā konkurences ierobežojums pēc mērķa, un tas mazinātu LESD 101. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktā aizlieguma pilnīgu efektivitāti un nopietni apdraudētu Savienības konkurences tiesību īstenošanu, ņemot vērā šādu nolīgumu nepārprotami pret konkurenci vērsto raksturu.

219    Tādēļ, pārsūdzētā sprieduma 1006. punktā nospriežot, ka, tā kā ar Krka izlīguma un licences nolīgumiem Krka netika rezervēta nekāda tirgus daļa, “nevar secināt, ka pastāvēja tirgus sadale, ar to saprotot ciešu sadalījumu starp [šo nolīgumu] pusēm attiecībā uz šo iekšējā tirgus daļu”, Vispārējā tiesa balstījās uz kļūdainu LESD 101. panta 1. punkta interpretāciju un ir pieļāvusi prettiesiskumu minētajā 1006. punktā.

220    No tā izriet, ka trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

b)      Par otro pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

221    Ar trešā pamata otro daļu Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 1012. punktu, no kura izrietot, ka līgumiskais kopums, kas balstīts uz to, ka puses atzīst attiecīgā patenta spēkā esamību, nevar tikt kvalificēts kā nolīgums par izslēgšanu no tirgus. Vispārējā tiesa esot sagrozījusi to pierādījumu skaidro nozīmi, kas attiecas uz to, kā puses uztver patenta 947 spēkā esamību. Pat ja Krka izlīguma nolīgums būtu balstīts uz šo atzīšanu, uz šo nolīgumu nevarēja neattiekties LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, jo minētā nolīguma mērķis bija sadalīt tirgu.

222    Servier uzskata, ka iebildums par sagrozīšanu ir jānoraida, jo Komisija nav identificējusi ne mazāko kļūdu pierādījumu analīzē. Vispārējā tiesa, nepārkāpjot Komisijas minēto judikatūru, esot norādījusi, ka Krka izlīguma un licences nolīgumi bija balstīti uz to, ka puses atzina patenta 947 spēkā esamību.

2)      Tiesas vērtējums

223    Pārsūdzētā sprieduma 1012. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, “tā kā nav [pierādīta pamudinājuma esamība] [..], netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi ir jāuzskata par tādiem, kas izriet no leģitīma izlīguma nolīguma patentu jomā, kuram ir piesaistīts licences nolīgums”, un ka “šādu līgumisko kopumu, kas pamatots ar patenta spēkā esamības atzīšanu, līdz ar to nevar kvalificēt kā nolīgumu par izslēgšanu no tirgus”.

224    Saskaņā ar šā sprieduma 102. un 132. punktā nospriesto ir jāsecina, ka, lai gan tāda patenta spēkā esamības atzīšana, kas ir strīda starp divām pusēm priekšmets, var būt nozīmīgs elements, novērtējot, vai vienā un tajā pašā tirgū konkurences ierobežojumi, kas izriet no izlīguma nolīguma šajā strīdā, var tikt mazināti vai pat neitralizēti, noslēdzot starp tām pašām pusēm šī patenta licences nolīgumu, šī atzīšana pati par sevi nav izšķirošs vai pat nozīmīgs faktors, lai noteiktu, vai tādas koluzīvās darbības, kas strīdīgajā lēmumā tiek piedēvētas Servier un Krka un kas izpaužas kā tirgu sadale, strīdā par patentu noslēdzot izlīguma nolīgumu, kurš citastarp attiecas uz pārkāpuma ģeogrāfiskajā jomā ietilpstošajiem tirgiem, un šī patenta licences nolīgumu, kas attiecas uz tirgiem, kuri neietilpst šajā jomā, var tikt kvalificētas kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

225    No šā sprieduma 102., 132., 178.–184. un 224. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka – pamatojoties, pirmkārt, uz to, ka Krka ir atzinusi patentu 947, lai gan šis faktors pats par sevi nav izšķirošs, un, otrkārt, drīzāk uz Krka izlīguma un licences nolīgumu saturu un formu, nevis uz konkrētu analīzi par to kaitīgumu konkurencei, ņemot vērā to kontekstu, – lai izslēgtu šo nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

226    Turklāt ir taisnība, ka strīdā par patentu panāktā izlīguma nolīgumu un šī patenta licences nolīgumu var noslēgt ar leģitīmu mērķi un pilnībā likumīgi, pamatojoties uz to, ka puses ir atzinušas minētā patenta spēkā esamību, ja nav nekādu citu apstākļu, kas veidotu LESD 101. panta pārkāpumu. Tomēr tas, ka šādiem nolīgumiem ir leģitīms mērķis, nevar ļaut tiem izvairīties no LESD 101. panta piemērošanas, ja izrādās, ka to mērķis ir arī tirgu sadale vai citu konkurences ierobežojumu īstenošana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1985. gada 30. janvāris, BAT Cigaretten‑Fabriken/Komisija, 35/83, EU:C:1985:32, 33. punkts, un 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 70. punkts).

227    Tāpēc trešā pamata otrā daļa ir jāapmierina.

c)      Par trešo pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

228    Ar trešā pamata trešo daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 987. un 988. punktā ir sagrozījusi Krka licences nolīguma formulējumu. Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka iespējamā faktiskā duopola izveidošanās septiņās dalībvalstīs, uz kurām attiecas šis nolīgums, proti, Krka galvenajos tirgos, izrietēja nevis no šā nolīguma noteikumiem, bet gan no izvēlēm, ko vēlāk individuāli izdarītu Servier un Krka. Taču šis apgalvojums esot pretrunā šī paša nolīguma 2. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru Servier apņēmās neatļaut trešam tirgus dalībniekam izmantot patentu 947 šajos septiņos valstu tirgos.

229    Servier apstrīd, ka ar Krka licences nolīgumu būtu ieviests faktiskais duopols. Pirmkārt, saskaņā ar šo nolīgumu Servier varēja piešķirt papildu licenci trešam tirgus dalībniekam. Otrkārt, tā kā Komisija nav apstrīdējusi zināma līmeņa konkurences esamību starp Servier un Krka, kas konstatēta pārsūdzētā sprieduma 991. punktā, šis arguments neesot iedarbīgs.

2)      Tiesas vērtējums

230    Pārsūdzētā sprieduma 987. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai gan Krka licences nolīgums būtu ļāvis izveidot “labvēlīgu duopolu” starp Servier un Krka, “šāds duopols neizrietēja no paša nolīguma, bet no Servier un Krka pēc tā noslēgšanas izdarītajām izvēlēm, proti, – Servier gadījumā – izvēles nepiešķirt licenci citai ģenērisko zāļu sabiedrībai vai pašai netirgot sava perindoprila ģenērisku versiju par zemu cenu [..] un – Krka gadījumā – izvēles neuzsākt agresīvu cenu politiku”.

231    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Krka licences nolīguma 2. pants, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 46. punktā un ietverts Servier pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma A.176. pielikumā, ir formulēts šādi:

“Ar šo Servier piešķir Krka ekskluzīvu un neatsaucamu licenci attiecībā uz patentu 947 un Krka to pieņem, lai šā nolīguma darbības laikā izmantotu, ražotu, pārdotu, piedāvātu pārdošanai, reklamētu un importētu Krka produktus, kas satur terc‑butilamīna perindoprila sāls alfa kristālisko formu.

Neskarot iepriekš minēto, Servier patur tiesības – tieši vai ar savu meitasuzņēmumu starpniecību, vai tikai ar kādas vienas trešās personas starpniecību katrā valstī – izmantot patentu 947, lai veiktu kādu no iepriekš minētajām darbībām attiecīgajā teritorijā.

Krka nav atļauts izsniegt apakšlicences, izņemot tās meitasuzņēmumiem piešķirtās, bez Servier iepriekšējas rakstveida piekrišanas.”

232    Tādējādi no šī skaidrā un precīzā teksta izriet, ka Servier ekskluzīvi un neatsaucami piešķīra Krka patenta 947 licenci, neskarot Servier tiesības izmantot šo patentu “tieši, vai ar savu meitasuzņēmumu starpniecību, vai tikai ar kādas vienas trešās personas starpniecību katrā valstī”. Lai gan šīs atrunas esamība var palīdzēt izskaidrot piesardzīgo formulējumu, ko izmantojusi Komisija, kura it īpaši strīdīgā lēmuma 1728., 1734. un 1742. apsvērumā vienīgi atsaucās uz “faktisku” duopolu Krka galvenajos tirgos, tomēr šīs atrunas formulējums, lasot to kopsakarā ar Krka piešķirtās licences ekskluzīvo un neatsaucamo raksturu, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas ļauj Servier piešķirt minētā patenta licenci citam ģenērisko zāļu ražotājam, kurš, rīkojoties neatkarīgi no Servier, varētu konkurēt ar Krka. Tādējādi, pārsūdzētā sprieduma 987. punktā apgalvojot, ka duopols starp Servier un Krka izrietētu nevis no Krka licences nolīguma noteikumiem, bet no Servier vēlāk izdarītās izvēles “nepiešķirt licenci citai ģenērisko zāļu sabiedrībai”, Vispārējā tiesa interpretēja šo nolīgumu nesaderīgi ar tā formulējumu. Sagrozot minētā nolīguma jēgu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi prettiesiskumu minētā sprieduma 987. punktā.

233    Šajos apstākļos trešā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa ir jāapmierina.

d)      Par ceturto pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

234    Ar trešā pamata ceturto daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 989. un 990. punktā uzskatot, ka strīdīgais lēmums nevarēja balstīties uz duopola izveidošanu starp Servier un Krka, lai konstatētu konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, neanalizējot Krka izlīguma un licences nolīgumu potenciālās sekas. Proti, Komisija uzskata, ka šo nolīgumu mērķis bija būtiski grozīt Servier galveno tirgu struktūru, piešķirot Krka licenci kā pretizpildījumu par to, ka Krka atteicās ienākt šajos tirgos. Tātad to seku pārbaude neesot bijusi nepieciešama un strīdīgajā lēmumā esot veikta tikai pilnības labad.

235    Servier uzskata, ka šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

2)      Tiesas vērtējums

236    Jāatgādina, kā izriet no šā sprieduma 96. punktā minētās judikatūras, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu starpā noslēgtiem nolīgumiem, kuru kaitīguma konkurencei pakāpe ir pietiekama, lai varētu atzīt, ka nav jāpārbauda to sekas.

237    Lai novērtētu, vai nolīgumam uzņēmumu starpā ir šāda kaitīguma pakāpe, ir jāizvērtē šī nolīguma noteikumu saturs, tā mērķi, kā arī ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas ietilpst. Vērtējot šo kontekstu, ir vienlīdz jāņem vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī faktiskie konkrētā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (spriedums, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts).

238    Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 93. un 94. punktā un kā to pamatoti uzsver Komisija, runājot par darbībām, kas kvalificētas kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, nav nedz jāpārbauda, nedz a fortiori jāpierāda to ietekme uz konkurenci. Proti, pieredze liecina, ka noteikta rīcība pati par sevi var negatīvi ietekmēt tirgus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 51. punkts, un 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 162. punkts). Turklāt no šā sprieduma 97. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka nolīgumiem, kas paredz tirgu sadalīšanu, ir konkurenci ierobežojošs mērķis pašiem par sevi un tie ietilpst ar LESD 101. panta 1. punktu tieši aizliegto nolīgumu kategorijā, un šāds aizliegums nevar tikt atspēkots ar attiecīgās pretkonkurences rīcības ekonomiskā konteksta analīzi.

239    Tātad, kā Vispārējā tiesa pati ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 221. un 989. punktā, no šā sprieduma 236.–238. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izriet, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamības noskaidrošana nedrīkst, it īpaši izmantojot aplūkojamā nolīguma ekonomiskā un juridiskā konteksta vērtējumu, nevar likt vērtēt šī nolīguma sekas, jo citādi zustu lietderīgā iedarbība LESD 101. panta 1. punktā paredzētajam nošķīrumam starp konkurenci ierobežojošu mērķi un sekām. Vispārējā tiesa tajā pašā pārsūdzētā sprieduma 989. punktā, kurā ir atsauce uz minētā sprieduma 304. punktā citēto judikatūru, ir arī nospriedusi, ka Komisija un Savienības tiesa, vērtējot nolīguma ierobežojošo mērķi un it īpaši ņemot vērā tā ekonomisko un juridisko kontekstu, nevar pilnībā ignorēt šī nolīguma potenciālās sekas. Šī paša sprieduma 990. punktā minētā tiesa tādēļ norādīja, ka “šajā gadījumā apgalvotās potenciālās sekas, proti, Komisijas apgalvotais duopols, ir pamatotas ar hipotētiskiem apstākļiem un tātad nav objektīvi prognozējamas nolīguma noslēgšanas datumā”.

240    Jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 989. punktā ir iekšējas pretrunas, jo tajā vienlaikus ir norādīts, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ sekas nav jānovērtē, lai konstatētu šāda ierobežojuma esamību, un ka šādas sekas nevar neņemt vērā, izvērtējot nolīguma ierobežojošo mērķi. Taču šie abi apgalvojumi nav savstarpēji saderīgi.

241    Turklāt pārsūdzētā sprieduma 304. un 989. punktā ir pieļauta tiesību kļūda, ciktāl Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Komisija un Savienības tiesa, izvērtējot nolīguma ierobežojošo mērķi, nevar pilnībā ignorēt šī nolīguma potenciālās sekas. Proti, šis apsvērums, kas nav balstīts ne uz vienu Tiesas spriedumu, ir tiešā pretrunā šā sprieduma 236.–238. punktā atgādinātajai judikatūrai, saskaņā ar kuru, runājot par darbībām, kas kvalificētas kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, nav nedz jānoskaidro, nedz a fortiori jāpierāda to ietekme uz konkurenci.

242    Turklāt šajā kļūdainā vērtējumā pārbaude par to, vai rīcība pēc savas būtības var sistemātiski kaitēt konkurencei tai raksturīgo īpašību dēļ un vai tādējādi tai ir pietiekama kaitīguma pakāpe, lai to kvalificētu kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir sajaukta konkrētas rīcības faktisko vai potenciālo seku analizēšanu konkrētā gadījumā, kura var būt nozīmīga vienīgi, lai novērtētu, vai pastāv konkurences ierobežojums seku dēļ.

243    Proti, lai noskaidrotu, vai rīcībai piemīt šāda kaitīguma pakāpe, nekādā ziņā nav jāpārbauda un vēl jo mazāk jāpierāda šīs rīcības ietekme uz konkurenci neatkarīgi no tā, vai šī ietekme ir reāla vai potenciāla un negatīva vai pozitīva (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 159., 162. un 166. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

244    Ņemot vērā šī sprieduma 236.–238. un 243. punktā atgādināto judikatūru, kurā ir izslēgta nolīguma vai prakses seku ņemšana vērā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 990. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, savā argumentācijā par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kas konstatēts strīdīgajā lēmumā un kas ir balstīts uz to, ka Krka izlīguma un licences nolīgumi izraisīja ģeogrāfisko tirgu sadalīšanu Savienībā, iekļaujot apsvērumus par šo nolīgumu potenciālo seku it kā hipotētisko raksturu, proti, apsvērumus, kas Komisijai šajā ziņā nebija jāņem vērā.

245    Tādēļ trešā apelācijas sūdzības pamata ceturtā daļa ir jāapmierina.

e)      Par piekto pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

246    Ar trešā pamata piekto daļu Komisija kritizē Vispārējo tiesu par to, ka pārsūdzētā sprieduma 1023. punktā tā ir noraidījusi Lupin paziņojumu, kas minēts strīdīgā lēmuma 1730. apsvērumā un saskaņā ar kuru “šķiet, ka Servier ieskatā [Krka izlīguma nolīguma] pamatojums ir to galveno tirgu aizsardzība, kuros novēro, ka dominē aizstāšana vai [starptautisks nepatentēts nosaukums] izrakstīšana”, pamatojoties uz to, ka šis paziņojums neļauj pierādīt Servier nodomu noslēgt ar Krka tirgus sadales nolīgumu vai nolīgumu par izslēgšanu no tirgus. Minētā paziņojuma mērķis, Komisijas ieskatā, bija nevis pierādīt Servier nodomu, bet apstiprināt vēlāku Krka paziņojumu, kas ļautu pierādīt, ka Krka izlīguma un licences nolīgumi bija padarījuši iespējamu noteiktu tirgus sadales formu, tādējādi palīdzot pierādīt šo nolīgumu pretkonkurences mērķi.

247    Servier apgalvo, ka šī piektā pamata daļa ir nepieņemama, jo tās mērķis ir apšaubīt Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu.

2)      Tiesas vērtējums

248    Ir jāatgādina, ka no LESD 256. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem un ka tātad tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt attiecīgos faktus un pierādījumus. Faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kurš kā tāds būtu jāpārbauda Tiesai apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2023. gada 16. februāris, Komisija/Itālija, C‑623/20 P, EU:C:2023:97, 116. punkts un tajā minētā judikatūra).

249    Šajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija neapgalvo sagrozīšanu, tāpēc trešā pamata piektā daļa ir nepieņemama.

f)      Par sesto pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

250    Ar trešā pamata sesto daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 248., 958. un 965. punktā ir kļūdaini interpretējusi Regulu Nr. 772/2004 un šī sprieduma 53. punktā minētās Pamatnostādnes par LESD 101. panta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem.

251    Servier noraida jebkādu tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, piemērojot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu.

2)      Tiesas vērtējums

252    Ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 248. punkts, kurā būtībā ir tikai atgādināti un komentēti daži šā sprieduma 250. punktā minēto pamatnostādņu punkti, ir daļa no ievada apsvērumiem, kas lika Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 252. punktā atzīt, ka “ir jāatrod līdzsvara punkts starp nepieciešamību ļaut uzņēmumiem izmantot izlīgumus, kuru skaita pieaugums ir sabiedrības interesēs, no vienas puses, un nepieciešamību novērst tādas izlīguma nolīgumu nepareizas izmantošanas risku, kas ir pretrunā konkurences tiesībām un novestu pie spēkā neesošu patentu saglabāšanas un, it īpaši zāļu nozarē, pie nepamatota sloga sabiedriskā sektora budžetam, no otras puses”. Tā kā šādi ievada apsvērumi to vispārīguma dēļ neietekmē šī sprieduma rezolutīvo daļu, iebildums, kas ir vērsts pret minētā sprieduma 248. punktu, tātad ir neiedarbīgs. Turklāt no šā sprieduma 179.–184. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, kas sniegti, atbildot uz otrā pamata otro daļu, izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 943.–972. punkts ir prettiesisks. Tādēļ uz iebildumiem, ar kuriem tiek apšaubīts pārsūdzētā sprieduma 958. un 965. punkts, nav jāatbild.

253    Tā kā trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā līdz ceturtā daļa, kā arī sestā daļa ir pamatotas, šis trešais pamats ir jāapmierina.

7.      Par ceturto apelācijas sūdzības pamatu

254    Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu Komisija apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumus par Krka nolīgumu pušu nodomu. Šis pamats ir iedalāms četrās daļās.

a)      Par pirmo pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

255    Ar ceturtā pamata pirmo daļu Komisija kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā pārsūdzētā sprieduma 1015. punktā ir nospriedusi, ka strīdīgajā lēmumā nav pierādīts, ka Servier vai Krka bija nodoms noslēgt pretkonkurences nolīgumus. Proti, šāds pierādījums neesot nepieciešams, jo pārkāpums, kurā tiek vainoti šie uzņēmumi, ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Pat ja minētajiem uzņēmumiem nebūtu bijis nodoma ierobežot konkurenci, šis apstāklis neietekmētu faktu, ka Krka nolīgumi Servier galvenajos tirgos bija pietiekami kaitīgi konkurencei, lai pamatotu to kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

256    Servier apgalvo, ka, tā kā pušu nodoma pierādīšana nav nepieciešama, lai [nolīgumu] kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ceturtais apelācijas sūdzības pamats kopumā ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīvu un tāpēc ir neiedarbīgs.

2)      Tiesas vērtējums

257    Pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 985. punktā būtībā bija nospriedusi, ka Komisija nevarēja kvalificēt Krka izlīguma un licences nolīgumus par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, minētā tiesa uzskatīja, ka šo secinājumu nevarēja atspēkot pārējie strīdīgajā lēmumā izmantotie elementi. Starp šiem elementiem minētā sprieduma 1015. punktā ir noteikts, ka “Komisija nav pierādījusi, ka Servier vai Krka bija nodoms noslēgt tirgus sadales nolīgumu vai nolīgumu par izslēgšanu no tirgus vai arī ka Servier bija nodoms pamudināt Krka atteikties no konkurences ar to, vai ka Krka bija nodoms, pretī saņemot pamudinošu priekšrocību, atteikties no konkurences spiediena izdarīšanas uz Servier”. Minētā sprieduma 1016.–1024. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa pēc tam noraidīja dažus pierādījumus par strīdīgajā lēmumā minēto Krka nolīgumu pušu nodomiem un šī paša sprieduma 1025. punktā uzskatīja, ka Komisija katrā ziņā nav izdevies sniegt atbilstīgus un saskanīgus netiešos pierādījumus, kas ļautu apšaubīt secinājumu, kuru Vispārējā tiesa izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 985. punktā.

258    Šajā ziņā atbilstoši šā sprieduma 108. un 182. punktā norādītajam ir jāatgādina: apstāklim, ka uzņēmumi, kuru rīcība varētu tikt kvalificēta kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ir rīkojušies bez nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un tam, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 167. punkts un tajā minētā judikatūra). Kaut gan zināmos gadījumos pierādījumi par nolīguma pušu nodomiem var palīdzēt noskaidrot objektīvus šā nolīguma mērķus attiecībā uz konkurenci, no šajā punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka, pārmetot Komisijai, ka tā būtībā neesot pierādījusi Servier vai Krka nodomu ierobežot konkurenci savā starpā, lai gan šāds pierādījums nav vajadzīgs, lai konstatētu konkurences ierobežojuma mērķa dēl esamību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un prettiesiskumu pārsūdzētā sprieduma 251. punktā.

259    Tādējādi ceturtā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

b)      Par otro pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

260    Ar ceturtā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 1016.–1024. punktā lemjot par Servier un Krka nodomu sadalīt tirgus, ir pieļāvusi kļūdas pierādījumu analīzes principu interpretācijā. Šajā ziņā tā izvirza četrus iebildumus.

261    Pirmkārt, attiecībā uz to, ka Servier un Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1017.–1024. punktā esot vienīgi izvērtējusi atsevišķus strīdīgajā lēmumā minētos dokumentus, lai gan tai bija jāpārbauda, vai visi dokumentārie pierādījumi, tos analizējot kā kopumu, ļāva pierādīt pārkāpumu saskaņā ar prasīto pierādīšanas standartu. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā dokumentus, kas minēti strīdīgā lēmuma 873., 874. un 1759. apsvērumā.

262    Otrkārt, attiecībā uz nozīmi, kāda minētā sprieduma 1016. punktā ir piešķirta Krka izlīguma un licenču nolīgumu saturam, Vispārējā tiesa būtībā esot izmantojusi kļūdainu “a contrario” veida argumentāciju un nepareizi interpretējusi judikatūru, kas izriet no 2004. gada 7. janvāra sprieduma Aalborg Portland u.c./Komisija (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 57. punkts) attiecībā uz secinājumiem, kas var tikt izdarīti no netiešiem pierādījumiem, ja puses nav saglabājušas dokumentārus pierādījumus par to nolīguma saturu. Proti, Vispārējā tiesa no tā secināja, ka tas, ka nolīguma saturs ir pieejams, padara relatīvu citu dokumentāro pierādījumu nozīmīgumu. Ja nebūtu šīs tiesību kļūdas, Vispārējai tiesai būtu vajadzējis ņemt vērā Krka 2005. gada 29. septembra elektroniskā pasta vēstuli, kurā bija identificēta īstenotā pretkonkurences stratēģija, kā arī Lupin paziņojums, kas minēts strīdīgā lēmuma 1730. un 1748. apsvērumā un kas apstiprina šīs stratēģijas esamību.

263    Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 1016. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, vispārīgi un abstrakti nospriežot, ka nolīgumu noslēgšanas laikam atbilstošie dokumenti “nevar brīvi likt apstrīdēt secinājumu, kas esot pamatots ar pašu nolīgumu saturu”. Proti, šādas pierādījumu iegūšanas hierarhijas nepastāvot. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā pierādīšanas galveno funkciju, t.i., pārliecinoši atbalstīt argumenta pamatotību, un pieļāvusi tiesību kļūdu, nepārbaudot visu strīdīgā lēmuma 1758.–1760. apsvērumā minēto pierādījumu ticamību.

264    Ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 1019. punktam nav sniegts pietiekams pamatojums. It īpaši minētajā spriedumā neesot paskaidrots, kāpēc strīdīgā lēmuma 1758.–1760. apsvērumā, lasot tos kopsakarā ar šī lēmuma 1687.–1690. apsvērumu, minētie pierādījumi nebija pietiekami, lai pierādītu, ka Krka neatzina patenta 947 spēkā esamību.

265    Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tas, ka Krka turpināja tiesvedības, neliek apšaubīt faktu, ka šis uzņēmums atzina patenta 947 spēkā esamību, un nav pārkāpusi ne savu pienākumu analizēt visus nozīmīgos pierādījumus, ne pienākumu norādīt pamatojumu. Attiecībā uz otro un trešo iebildumu Servier atgādina, ka, tā kā Krka nolīgumi tika publiskoti, Vispārējās tiesas veiktajai nošķiršanai starp šiem nolīgumiem un slepenajiem karteļiem bija nozīme.

2)      Tiesas vērtējums

266    Tā kā Komisija sava pirmā iebilduma ietvaros ir izvirzījusi argumentus, kas pārklājas ar tiem, kuri izvirzīti tās ceturtā pamata ceturtajā daļā, visi šie argumenti ir jāizvērtē, izvērtējot šo ceturto daļu.

267    Saistībā ar ceturto iebildumu, kas attiecas uz pamatojuma nesniegšanu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda tās argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt šā nolēmuma pieņemšanas iemeslus un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi (spriedums, 2023. gada 9. marts, Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija, C‑682/20 P, EU:C:2023:170, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

268    Pārsūdzētā sprieduma 1019. punktā Vispārējā tiesa noraidīja strīdīgā lēmuma 849.–854. un 1758.–1760. apsvērumā minētos pierādījumus, pamatojoties uz to, ka tie bija pārāk “fragmentāri vai pārprotami”, lai ar tiem varētu atspēkot Vispārējās tiesas konstatējumu, saskaņā ar kuru Krka galu galā bija atzinusi patenta 947 spēkā esamību. Šis pamatojums, lai gan lakonisks, tomēr ir pietiekams, lai, ņemot vērā minētā sprieduma 1016. punktu, saprastu iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa tādējādi ir noraidījusi šos pierādījumus. Tā kā ceturtais iebildums nav pamatots, tas ir jānoraida.

269    Attiecībā uz otro un trešo iebildumu, kuri ir jāizskata kopā, Komisija būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 1016. punktā ir pieļauta tiesību kļūda, jo Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka nolīgumu noslēgšanas laikam atbilstošie dokumenti nevar viegli atspēkot secinājumu, kas balstīts uz pašu šo nolīgumu saturu.

270    Pārsūdzētā sprieduma 1016. punktā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz 2007. gada 25. janvāra spriedumu Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija (C‑403/04 P un C‑405/04 P, EU:C:2007:52, 51. punkts), pamatoti atgādināja, ka, pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tieši apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, tie parasti ir fragmentāri un izkaisīti un tādēļ noteiktas ziņas bieži vien jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Tomēr šajā 1016. punktā tā uzskatīja, ka Krka izlīguma un licences nolīgumi bija “īsti līgumi, kam turklāt bija plaša publicitāte ([strīdīgā] lēmuma 915. apsvērums)”, ka, “tā kā Komisijai bija brīvi pieejams viss aplūkojamo nolīgumu saturs, tikko minētās judikatūras piemērošana nav acīmredzama”, un ka “tādējādi secinājumi, kas izdarīti no elektroniskā pasta vēstuļu vai citu dokumentu daļējiem fragmentiem, ar kuriem it kā pierādot pušu nodomus, nevar brīvi likt apstrīdēt secinājumu, kas esot pamatots ar pašu nolīgumu saturu, proti, ar saistošajām juridiskajām saiknēm, kuras puses bija nolēmušas savstarpēji izveidot”.

271    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās prioritāte ir brīvas pierādījumu iegūšanas principam un vienīgais kritērijs to novērtēšanā ir uzrādīto pierādījumu ticamība (spriedumi, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, C‑407/04 P, EU:C:2007:53, 49. un 63. punkts, kā arī 2017. gada 27. aprīlis, FSL u.c./Komisija, C‑469/15 P, EU:C:2017:308, 38. punkts).

272    Lai Komisija izpildītu savu pierādīšanas pienākumu, tai ir jāsniedz pietiekami nopietni, precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir ticis izdarīts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, 29/83 un 30/83, EU:C:1984:130, 20. punkts, kā arī 2007. gada 25. janvāris, Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, C‑403/04 P un C‑405/04 P, EU:C:2007:52, 42. un 45. punkts).

273    Tomēr katram Komisijas sniegtajam pierādījumam nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Pietiek, ka visaptveroši novērtēts netiešo pierādījumu kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 513.–523. punkts, kā arī 2020. gada 14. maijs, NKT Verwaltungs un NKT/Komisija, C‑607/18 P, EU:C:2020:385, 180. punkts).

274    Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 97. un 220. punktā, šie pierādījumu iegūšanas principi ir piemērojami ne tikai tad, kad Komisijai no fragmentāriem un izkaisītiem pierādījumiem ir jāsecina pati koluzīvo darbību esamība, bet arī tad, ja Komisijas rīcībā varēja būt šo darbību īstenošanai paredzēto nolīgumu saturs. Proti, šādā situācijā pats šo nolīgumu saturs ne vienmēr ļauj noteikt, vai minētie nolīgumi iekļaujas pretkonkurences darbībās, ne arī, vēl jo mazāk, vai šīs darbības ir pietiekami kaitīgas, lai tās varētu kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

275    Kā jau norādīts šī sprieduma 183. punktā, atbildot uz otrā pamata otro daļu, apstāklis, ka nolīgumu noteikumi, kas paredzēti, lai īstenotu koluzīvu darbību, neatklāj pret konkurenci vērstu mērķi, pats par sevi nav noteicošs. Tādēļ ir jāņem vērā ne tikai šo nolīgumu saturs, bet arī to mērķi, kā arī to ekonomiskais un juridiskais konteksts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 20. punkts, kā arī 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 78. un 79. punkts). Šajā ziņā, kaut gan līdzēju nodoms nav nepieciešamais uzņēmumu nolīguma ierobežojošā rakstura noteikšanas elements, valstu vai Savienības konkurences iestādēm vai tiesām nekas neliedz to ņemt vērā (spriedums, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 54. punkts un tajā minētā judikatūra), it īpaši, lai saprastu šī nolīguma patieso mērķi, ņemot vērā tā noslēgšanas kontekstu, kā nospriests šā sprieduma 258. punktā.

276    Tādējādi, pirmkārt, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pierādījumu brīvas iegūšanas principu Savienības tiesībās, pārsūdzētā sprieduma 1016. punktā nospriežot, ka attiecībā uz fragmentāru un izkaisītu elementu ņemšanu vērā, lai konstatētu pārkāpumu, juridiski pastāv atšķirība starp situācijām, kurās Komisijas rīcībā ir pretkonkurences nolīgumu saturs, un situācijām, kurās tai nav šādu nolīgumu satura. Otrkārt, tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, 1016. punktā norādot, ka “secinājumi, kas izdarīti no elektroniskā pasta vēstuļu vai citu dokumentu daļējiem fragmentiem, ar kuriem it kā pierādot pušu nodomus, nevar brīvi likt apstrīdēt secinājumu, kas esot pamatots ar pašu nolīgumu saturu, proti, ar saistošajām juridiskajām saiknēm, kuras puses bija nolēmušas savstarpēji izveidot”. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi prettiesiskumu minētā sprieduma 1016.–1025. punktā ietvertajos vērtējumos.

277    Tādējādi ceturtā pamata otrā daļa, ciktāl runa ir par tās otro un trešo iebildumu, ir jāapmierina.

c)      Par trešo pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

278    Ceturtā pamata trešajā daļā Komisija apgalvo, ka tās pirmā pamata sestās daļas ietvaros izklāstīto iemeslu dēļ 1017. un 1024. punktā ir pieļauta tiesību kļūda.

279    Servier uzskata, ka šī trešā daļa ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas attaisno pirmā pamata sestās daļas noraidīšanu.

2)      Tiesas vērtējums

280    Tā kā pirmā pamata sestā daļa šī sprieduma 163. punktā ir apmierināta, nav atsevišķi jālemj par ceturtā pamata trešo daļu.

d)      Par ceturto pamata daļu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

281    Ceturtā pamata ceturtajā daļā Komisija kritizē Vispārējo tiesu par to, ka pārsūdzētā sprieduma 999., 1000., 1010. un 1026. punktā tā ir pārkāpusi principus, kas tai liek pilnībā un objektīvi analizēt visu pierādījumu kopumu. Vispārējā tiesa esot “devusi priekšroku” subjektīviem pierādījumiem, kas datējami ar laiku pēc Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas dienas, pār minētā sprieduma 1015.–1024. punktā norādītajiem tālaika pierādījumiem, lai gan pēdējie minētie pierādījumi būtu ļāvuši pārbaudīt, vai Krka patiešām atzina patenta 947 spēkā esamību. Pat ja šis uzņēmums būtu apgalvojis, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums lika tam uzskatīt, ka patents 947 ir spēkā esošs, šāds apgalvojums nevarētu izturēt pilnīgu un objektīvu visu pierādījumu kopuma izvērtējumu. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neizvērtējot visus strīdīgā lēmuma 5.5. iedaļā minētos pierādījumus.

282    Servier uzskata, ka ceturtā pamata ceturtā daļa ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Vispārējā tiesa esot analizējusi gan vēlākos pierādījumus, gan Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas laikam atbilstošu pierādījumus. Katrā ziņā pēdējiem minētajiem neesot pierādījuma vērtības, jo tie datējami ar laiku pirms EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma pieņemšanas. Turklāt Komisija nevarot pārmest Vispārējai tiesai, ka tā nav pārskatījusi visus strīdīgā lēmuma 5.5. iedaļā minētos pierādījumus. It īpaši šis iebildums esot nepieņemams, jo Komisija skaidri nenorāda, kādi, pēc tās domām, ir konkrēti pierādījumi, kas Vispārējai tiesai bija jāpārbauda šajā iedaļā, kurā ir 55 lappuses. Pēc Servier domām, Vispārējai tiesai nav jāpārbauda strīdīgais lēmums, [meklējot pierādījumus] papildus tiem pierādījumiem, ko Komisija izvirzījusi tiesvedības posmā, nedz arī Tiesai ir jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums ar savu vērtējumu.

2)      Tiesas vērtējums

283    Ar ceturtā pamata otrās daļas pirmo iebildumu un ar šī pamata ceturto daļu Komisija būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, lemjot par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, pamatojoties uz nepilnīgu un selektīvu vērtējumu attiecībā uz pierādījumiem par to, ka Krka ir atzinusi patenta 947 spēkā esamību, un par Krka nolīgumu pušu nodomiem.

284    Šajā ziņā šā sprieduma 160.–162. punktā ir nospriests, ka, neņemot vērā šā sprieduma 158. un 159. punktā minētos elementus, kas attiecas uz patenta 947 spēkā esamības uztveri no Krka puses, un nepaskaidrojot šīs vērā neņemšanas iemeslus, lai gan konkurences tiesību normu pārkāpuma esamība var tikt pareizi novērtēta tikai tad, ja strīdīgajā lēmumā minētie netiešie pierādījumi tiek aplūkoti kopumā, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi strīdīgo lēmumu un pieļāvusi pamatojuma trūkumu pārsūdzētajā spriedumā. Šādos apstākļos ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas pirmais iebildums un ceturtā daļa ir jāapmierina.

285    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa, otrās daļas pirmais līdz trešais iebildums un ceturtā daļa ir jāapmierina.

8.      Par piekto apelācijas sūdzības pamatu

a)      Lietas dalībnieku argumenti

286    Ar piekto pamatu Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 1007.–1009. un 1031. punktu, kuros Vispārējā tiesa ņēma vērā Krka licences nolīguma pozitīvo ietekmi Krka galvenajos tirgos. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi trīs kļūdas. Vispirms, tā kā šajos tirgos nav konstatēts neviens pārkāpums, apgalvotā pozitīvā ietekme neattaisnojot konkurences ierobežošanu citos tirgos. Turpinājumā, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi 1966. gada 13. jūlija spriedumu Consten un Grundig/Komisija (56/64 un 58/64, EU:C:1966:41), saskaņā ar kuru būtībā ekskluzīvas izplatīšanas līgums, ar kuru tiek ieviesta absolūta teritoriālā aizsardzība, ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru nolīguma pozitīvās un negatīvās ietekmes uz konkurenci izsvēršana var tikt veikta tikai saistībā ar LESD 101. panta 3. punktu.

287    Servier apstrīd šo argumentāciju. Tā noraida jebkādu analoģiju ar lietu, kurā tika pasludināts 1966. gada 13. jūlija spriedums Consten un Grundig/Komisija (56/64 un 58/64, EU:C:1966:41), kura neattiecās uz izlīgumu strīdā par patentu. Krka nolīgumi nesniedzot absolūtu teritoriālo aizsardzību. Servier esot saglabājusi brīvību tirgot Krka galvenajos tirgos, savukārt Krka saglabāja tiesības pārējā Savienībā izstrādāt produktu, ar kuru netiek pārkāpti patenti. Apgalvojums, saskaņā ar kuru potenciāla konkurence ir likvidēta šajos tirgos, esot nepareizs, jo Krka izlīguma nolīgumā Krka vienīgi bija aizliegts pārkāpt patentu 947, kura spēkā esamība tikko tika apstiprināta. Servier ieskatā Krka turklāt aktīvi strādāja tādas perindoprila formas izstrādē, ar kuru netiek izdarīts pārkāpums. Katrā ziņā, pēc Servier domām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 304. un 996. punktā varēja ņemt vērā Krka licences nolīguma konkurenci veicinošās sekas kā konteksta elementus, lai atspēkotu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

b)      Tiesas vērtējums

288    Jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi: noskaidrojot, vai rīcībai piemīt kaitīguma pakāpe, kas vajadzīga, lai to kvalificētu kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, nekādā ziņā nav jāpārbauda un vēl jo mazāk jāpierāda šīs rīcības ietekme uz konkurenci neatkarīgi no tā, vai šī ietekme ir reāla vai potenciāla un negatīva vai pozitīva (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 159. un 166. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). No tā izriet, ka rīcības eventuālas pozitīvas vai konkurenci veicinošas sekas nedrīkst ņemt vērā, izvērtējot, vai šī rīcība ir kvalificējama kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam, tostarp veicot iespējamu pārbaudi par to, vai attiecīgajai rīcībai piemīt kaitīguma pakāpe, kas vajadzīga šādai kvalifikācijai.

289    Katrā ziņā, kā norādīts šā sprieduma 175. punktā, Krka licences nolīgums attiecas uz tirgiem, kuri neietilpst LESD 101. panta pārkāpuma ģeogrāfiskajā piemērošanas jomā. Šādos apstākļos iespējamajām konkurencei labvēlīgajām sekām, kas šim nolīgumam varētu būt attiecībā uz šiem tirgiem, pieņemot, ka tās pastāv, loģiski nav nekādas nozīmes, izvērtējot šajā gadījumā konstatētā pārkāpuma esamību Servier galvenajos tirgos.

290    Tādējādi, pārsūdzētā sprieduma 1031. punktā, kā arī 1032. punktā – kurā izdarīti secinājumi no iepriekš minētā punkta, – balstoties uz konkurenci veicinošām sekām, ko Vispārējā tiesa konstatējusi minētā sprieduma 1007.–1009. punktā Krka galvenajos tirgos, šī tiesa ir pieļāvusi kļūdu LESD 101. panta 1. punkta interpretācijā un piemērošanā un pieļāvusi prettiesiskumu visā šo punktu kopumā.

291    Tādēļ piektais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina.

9.      Starpsecinājums par pirmo līdz piekto apelācijas sūdzības pamatu

292    Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka, lai Krka izlīguma un licences nolīgumus kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, Komisijai bija jāpierāda, pirmkārt, ka starp šiem abiem nolīgumiem pastāv pietiekami tieša saikne, lai to sasaistīšana būtu pamatota, un ka šādas saiknes neesamības gadījumā Komisijai, otrkārt, bija jāpierāda, ka Krka licences nolīgums bija noslēgts nevis parastos tirgus apstākļos, bet gan ietvēra Servier apgrieztu maksājumu par labu Krka, lai aizkavētu Krkas ienākšanu Servier galvenajos tirgos.

293    Kā izriet no šī sprieduma 133.–135. un 179.–184. punkta, Vispārējā tiesa abstrahējās no LESD 101. panta pārkāpuma, kurā vainoti Servier un Krka, paša rakstura; šis pārkāpums neaprobežojās tikai ar izlīguma nolīgumu patenta strīdā apmaiņā pret apgrieztu maksājumu, bet bija vērsts uz plašāku mērķi sadalīt tirgus starp šiem uzņēmumiem. Tā arī abstrahējās no šī pārkāpuma ģeogrāfiskās piemērošanas jomas, kas neattiecās uz Krka galvenajiem tirgiem.

294    Šī tiesību kļūda, kā izriet no šī sprieduma 178.–184. punkta, lika Vispārējai tiesai pārbaudīt Servier un Krka pārmesto pārkāpjošo darbību kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, analizējot drīzāk to nolīgumu formu un juridiskās iezīmes, kuru mērķis bija īstenot šo praksi, nevis ņemot vērā minētās prakses ekonomiskās sekas. Tieši ņemot vērā šos kļūdainos kritērijus, Vispārējā tiesa piešķīra izšķirošu nozīmi tam, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, un jautājumam par to, vai Krka licences nolīgumā paredzētā atlīdzības likme atbilda parastiem tirgus apstākļiem, lai gan, kā izriet no šī sprieduma 196.–200. un 223.–226. punkta, šie elementi paši par sevi nebija izšķiroši.

295    Turklāt, kad, pamatojoties uz šīm tiesību kļūdām, Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšana bija pamatota ar apstākli, ka Krka pēc tam, kad tas divreiz zaudēja tiesas procesos, vairs nebija pārliecināta par patenta 947 spēkā neesamību, Vispārējā tiesa, kā tas izriet no šā sprieduma 145.–162. punkta, sagrozīja viena no šiem tiesu nolēmumiem skaidro un precīzo jēgu un, runājot par otru, sagrozīja strīdīgo lēmumu un neizpildīja savu pienākumu norādīt pamatojumu.

296    Turklāt, lai apstiprinātu secinājumu, kurā ir pieļautas tikko rezumētās tiesību kļūdas un saskaņā ar kuru Komisija nevarēja kvalificēt Krka izlīguma un licences nolīgumus par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, Vispārējā tiesa noraidīja septiņus elementus, kuri saskaņā ar strīdīgo lēmumu pierādīja, ka Krka licences nolīgums bija pretizpildījums par šī uzņēmuma atteikšanos konkurēt ar Servier tā galvenajos tirgos

297    Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 987.–991. punktā noraidīja iespējamību, kas starp Servier un Krka tiks izveidots faktisks duopols Krka galvenajos tirgos, pamatojoties uz to, ka šis duopols izrietot nevis no Krka licences nolīguma, bet gan no vēlākām šī nolīguma pušu izvēlēm. Tomēr šis konstatējums ir balstīts tikai uz šī līguma noteikumu satura pārbaudi, abstrahējoties no tā ekonomiskā konteksta, un uz viena no šiem noteikumiem formulējuma sagrozīšanu, kā tas izriet no šī sprieduma 178.–184. un 230.–232. punkta.

298    Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 992.–999. punktā noraidīja iespēju, ka Krka licences nolīgums varēja būt pretizpildījums par Krka izlīguma nolīgumu, motivējot ar to, ka Krka lēmuma mēģināt panākt kompromisu noteicošais elements bija tas, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību. Tomēr šis vērtējums ir balstīts, pirmkārt, uz šā sprieduma 223.–226. punktā konstatēto tiesību kļūdu attiecībā uz šīs atzīšanas izšķirošo raksturu un, otrkārt, uz šā sprieduma 145.–162. un 283.–285. punktā konstatēto sagrozīšanu un pamatojuma neesamību.

299    Treškārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1000.–1002. punktā apstiprināja, ka Krka vērtējums par Krka izlīguma nolīguma iespējas izmaksām neļauj pierādīt, ka Krka licences nolīgums bija Krka izlīguma nolīguma pretizpildījums, bet drīzāk apstiprināja, ka šis uzņēmums atzina patenta 947 spēkā esamību. Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 223.–226. punkta, pēdējais minētais apstāklis pats par sevi nav izšķirošs.

300    Ceturtkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1003.–1014. punktā vispirms uzskatīja, ka, tā kā nebija Krka rezervētu tirgu, Komisija nebija pierādījusi “ciešas” tirgu sadales esamību, pēc tam, ka licencei bija konkurenci veicinoša ietekme Krka galvenajos tirgos, un, visbeidzot, ka neviena tirgus daļa nebija prettiesiski rezervēta Servier. Tomēr no šī sprieduma 216.–219., 225. un 226. punkta izriet, ka šie vērtējumi ir balstīti, pirmkārt, uz formālistisku analīzi par Krka izlīguma un licences nolīgumiem, nevis uz konkrētu analīzi par to kaitīgumu konkurencei un, otrkārt, uz kļūdu LESD 101. panta 1. punkta interpretācijā, jo nolīgumu, kuru mērķis ir sadalīt tirgus, aizliegums nav piemērojams tikai nolīgumiem, ar kuriem tiek noteikts “ciešs” sadalījums starp šiem tirgiem.

301    Piektkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1015.–1025. punktā nosprieda, ka Komisija nav pierādījusi, ka Servier un Krka bija nodoms noslēgt tirgu sadales nolīgumu. Tomēr papildus tam, ka atbilstoši šā sprieduma 258. punktā nospriestajam Komisijai nebija pienākuma pierādīt Servier vai Krka nodomu ierobežot konkurenci savā starpā, no šī sprieduma 145.–162. un 269.–276. punkta izriet, ka šis vērtējums ir balstīts uz strīdīgā lēmuma un High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmuma sagrozīšanu, kā arī pienākuma pamatot spriedumus neizpildi un uz pierādījumu iegūšanas principu kļūdainu piemērošanu.

302    Sestkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1026.–1028. punktā uzskatīja, ka tas, ka Krka turpināja apstrīdēt Servier patentus pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, nenozīmē, ka šim lēmumam nebija izšķirošas ietekmes uz to, kā Krka uztver patenta 947 spēkā esamību, un ka Krka turpināja izdarīt konkurences spiedienu uz Servier. Vispārējās tiesas ieskatā šo tiesvedību turpināšanu varēja izskaidrot ar Krka vēlmi nostiprināt savu pozīciju sarunās ar Servier un tā pārliecību, ka tam draudētu tikai ierobežots risks, ka pret to varētu tikt celtas prasības par pārkāpumu. Tomēr no šī sprieduma 130.–137. un 145.–162. punkta izriet, ka šis Vispārējās tiesas konstatējums ir balstīts uz kļūdainu premisu par izšķirošu nozīmi, kas piedēvējama faktam, ka Krka atzinusi patenta 947 spēkā esamību, kurš savukārt ir balstīts ne tikai uz pierādījumu, bet arī paša strīdīgā lēmuma sagrozīšanu, kā arī uz pamatojuma neesamību pārsūdzētajā spriedumā.

303    Septītkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1029.–1031. punktā atkārtoja savu nostāju, saskaņā ar kuru, pirmkārt, Krka licences nolīguma pamatā bija tas, ka šis uzņēmums atzina patenta 947 spēkā esamību, un, otrkārt, Komisija nebija pierādījusi, ka šis nolīgums nebija noslēgts parastos tirgus apstākļos. Tomēr no šī sprieduma 90.–104., 131.–134. un 196.–200. punkta izriet, ka šie apsvērumi ir balstīti uz juridiski nepareizu kritēriju piemērošanu.

304    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus un ņemot vērā to Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu mērogu, raksturu un tvērumu, kas identificētas pirmā līdz piektā apelācijas sūdzības pamata analīzē, ir jākonstatē, ka šīs kļūdas ietekmē visu argumentāciju attiecībā uz Krka izlīguma un licences nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 943.–1032. punktā.

10.    Par sesto apelācijas sūdzības pamatu

a)      Lietas dalībnieku argumenti

305    Ar sesto pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 1041.–1060. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir atteikusies atzīt, ka Krka cesijas un licences nolīgums bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ, pamatojoties uz to, ka šī kvalifikācija bija balstīta uz kļūdainu konstatējumu par tirgus sadales esamību starp Krka un Servier. Tā kā šis vērtējums ir balstīts uz kļūdainu premisu, tam nevar piekrist. Turklāt Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami pamatojusi minēto vērtējumu.

306    Servier uzskata, ka šis pamats ir balstīts uz premisu par pirmā līdz piektā pamata pamatotību, ko tā apstrīd.

b)      Tiesas vērtējums

307    Pārsūdzētā sprieduma 1053., 1054. un 1059. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka strīdīgajā lēmumā Komisija Krka cesijas un licences nolīgumu kvalificēja par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, pamatojoties uz konstatējumu par tirgus sadales nolīguma esamību, kas izriet no Krka izlīguma un licences nolīgumiem. Tā kā Vispārējā tiesa šo konstatējumu noraidīja, tā uzskatīja, ka šī vienīgā iemesla dēļ ir jānoraida arī kvalifikācija par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ attiecībā uz Krka cesijas un licences nolīgumu.

308    Tomēr no pirmā līdz piektā pamata pārbaudes izriet, ka Vispārējās tiesas argumentācija par Krka izlīguma un licences nolīgumu kvalifikāciju, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 943.–1032. punktā, kopumā ir prettiesiska. Tā kā tās argumentācijas premisa, ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ attiecībā uz Krka cesijas un licences nolīgumu, tādējādi ir kļūdaina, sestais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina.

B.      Par septīto apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz konkurences ierobežojuma seku dēļ pastāvēšanu EKL 101. panta 1. punkta izpratnē

1.      Strīdīgā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma būtiskie punkti

a)      Strīdīgais lēmums

309    Strīdīgā lēmuma 1214.–1218. apsvērumā Komisija norādīja, ka, lai novērtētu nolīguma pret konkurenci vērstās sekas, ir jāņem vērā konkrētie apstākļi, kādos šīs sekas rodas, ņemot vērā ne tikai faktisko konkurenci, bet arī potenciālo konkurenci. Šī lēmuma 1219. un 1220. apsvērumā Komisija precizēja, ka šis novērtējums ir jāveic, pamatojoties uz faktiem šī nolīguma noslēgšanas brīdī, vienlaikus ņemot vērā arī tā faktisko īstenošanu.

310    Strīdīgā lēmuma 1221.–1227. apsvērumā Komisija norādīja, ka nolīguma ietekme ir jāsalīdzina ar to, kas būtu noticis minētā nolīguma neesamības gadījumā, it īpaši attiecībā uz potenciālo konkurenci. Saskaņā ar šī lēmuma 1228.–1243. apsvērumu galvenais konkurences spiediens, kas izdarīts perindoprila tirgū, izrietēja no šo zāļu ģenērisko versiju ienākšanas šajā tirgū, bez kuras Servier varēja saglabāt savas cenas augstākā līmenī nekā konkurētspējīga cena. Izlīguma nolīgumi, ko šis uzņēmums noslēdzis ar ģenērisko zāļu ražotājiem, tātad esot tieši radījuši pretkonkurences sekas. Minētā lēmuma 1244.–1269. apsvērumā Komisija uzsvēra, ka pēc izlīguma nolīgumu noslēgšanas ar Niche, Matrix, Teva, Krka un Lupin tikai divi ģenērisko zāļu ražotāji, proti, Apotex un Sandoz, radīja būtiskus draudus ienākt Servier galvenajos tirgos, kas pierādot, ka, saskaroties ar nelielu potenciālo konkurentu skaitu, tikai viena konkurenta likvidēšana ir pietiekama, lai būtiski samazinātu šādas ienākšanas iespējamību.

311    Konkrētāk, attiecībā uz Krka nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu seku dēļ Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes tirgos, kas vienīgie tika izmantoti šī pārkāpuma konstatēšanai, no strīdīgā lēmuma 1813.–1850. apsvēruma izriet, ka Krka bija Servier potenciāls konkurents šajos tirgos un tam bija reālas un konkrētas iespējas drīzumā tajos ienākt. Krka bija cēlusi prasības tiesās Apvienotajā Karalistē un gatavojusi savu ienākšanu minētajos tirgos. Mudinot šo uzņēmumu atteikties no šī projekta, Krka nolīgumu sekas esot bijušas tādas, ka tika novērsts potenciāls konkurences avots.

312    Turklāt šie nolīgumi esot ievērojami samazinājuši citu ģenērisko zāļu ražotāju, kuriem Krka būtu varējusi piegādāt produktus uz perindoprila bāzes, ienākšanas tirgū risku. Pamatojoties uz šiem elementiem, Komisija uzskatīja, ka minēto nolīgumu sekas bija tādas, ka tika būtiski ierobežota potenciālā konkurence, šajā ziņā šī lēmuma 1850. apsvērumā norādot, ka šie paši nolīgumi “ievērojami palielināja iespējamību, ka Servier ekskluzivitāte tirgū saglabāsies neapstrīdēta ilgākā laikposmā un ka patērētājiem tiks liegts ievērojams cenu samazinājums, kas būtu izrietējis no ģenērisko zāļu faktiskās laišanas tirgū laikus”.

b)      Pārsūdzētais spriedums

313    Pārsūdzētā sprieduma 1075.–1234. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa apmierināja pirmās instances desmito prasības pamatu, ar kuru Servier apstrīdēja Krka nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu seku dēļ trijos minētajos ģeogrāfiskajos tirgos.

314    Pirmkārt, pēc tam, kad Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1078.–1104. punktā bija atgādinājusi iemeslus, kas lika Komisijai izmantot šo kvalifikāciju, tā minētā sprieduma 1107.–1139. punktā uzskatīja, ka judikatūra par nolīguma potenciālo seku ņemšanu vērā, it īpaši tā, kas izriet no 1999. gada 21. janvāra sprieduma Bagnasco u.c.  (C‑215/96 un C‑216/96, EU:C:1999:12, 34. punkts), 2006. gada 23. novembra sprieduma Asnef‑Equifax un Administración del Estado (C‑238/05, EU:C:2006:734, 50. punkts), 2013. gada 28. februāra sprieduma Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas (C‑1/12, EU:C:2013:127, 71. punkts), un 2015. gada 26. novembra sprieduma Maxima Latvija (C‑345/14, EU:C:2015:784, 30. punkts), nav piemērojama, ja šis nolīgums jau ir ticis īstenots. Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija nevar konstatēt konkurences ierobežojumu seku dēļ, pamatojoties tikai uz potenciāla konkurences avota ierobežošanu vai pat likvidēšanu. Lai pierādītu šādu ietekmi, reālisma labad būtu jāņem vērā visi attiecīgie faktiskie notikumi, tostarp tie, kas notikuši pēc attiecīgā nolīguma noslēgšanas.

315    Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1140.–1127. punktā konstatēja, ka Komisija, pamatojoties vienīgi uz šķērsli potenciālai konkurencei un hipotētiskiem apsvērumiem, ir kļūdaini kvalificējusi Krka izlīguma nolīgumu un Krka cesijas un licences nolīgumu kā konkurences ierobežojumu seku dēļ.

316    Vispirms minētā sprieduma 1142.–1187. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nav pierādījusi, ka Krka izlīguma nolīgumā paredzētā netirgošanas noteikuma neesamības gadījumā Krka, iespējams, būtu ienākusi tirgos Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē. Saskaņā ar minēto spriedumu Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, un nav pierādījusi, ka šī nolīguma neesamības gadījumā konkurence, iespējams, būtu bijusi atvērtāka, neprecizējot šādas situācijas iespējamās sekas attiecībā uz cenām, ražošanu vai inovāciju.

317    Turpinājumā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1188.–1123. punktā uzskatīja, ka Komisija nav pierādījusi, ka, nepastāvot Krka izlīguma nolīgumā paredzētajam neapstrīdēšanas noteikumam, tiesvedību, kuras attiecas uz patentu 947, turpināšana varbūtēji vai pat ticami būtu ļāvusi ātrāk vai pilnīgāk atzīt šo patentu par spēkā neesošu. Vispārējās tiesas ieskatā, Komisija tātad nav pierādījusi, ka šī noteikuma sekas bija konkurences ierobežošana.

318    Visbeidzot, Vispārējā tiesa tā paša sprieduma 1214. un 1215. punktā norādīja, ka Komisija nav pierādījusi, ka Krka cesijas un licences nolīguma sekas bija konkurences ierobežošana, jo šajā nolīgumā nebija paredzēts neviens izstumšanas pasākums, kas būtu analogs netirgošanas noteikumam.

319    Treškārt, pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1216. un 1217. punktā bija apmierinājusi pamatu par Krka nolīgumu pretkonkurences seku neesamību, tā pārbaudīja, “vai Komisija turklāt [strīdīgajā] lēmumā ir pieļāvusi [tiesību kļūdas]”. Šajā ziņā minētā sprieduma 1219.–1232. punktā tā konstatēja, ka, neņemot vērā strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumā novēroto notikumu norisi un analizējot konkurenci, kāda tā būtu Krka nolīgumu neesamības gadījumā, pamatojoties uz hipotētiskiem apsvērumiem, Komisija nepamatoti ierobežoja savu vērtējumu par šo nolīgumu sekām uz konkurenci, ņemot vērā gan judikatūru par potenciālās ietekmes uz konkurenci ņemšanu vērā, gan judikatūru par potenciālās konkurences likvidēšanu. Šāda nepilnīga pārbaude esot pretrunā LESD 101. panta 1. punktā noteiktajai atšķirībai starp konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ un konkurences ierobežojumiem seku dēļ.

2.      Lietas dalībnieku argumenti

320    Septītajam apelācijas sūdzības pamatam ir septiņas daļas.

321    Pirmajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 1128., 1178., 1179. un 1227.–1231. punktā ir uzskatījusi, ka potenciālās konkurences ierobežošanas sekas, kaut arī reālas, nav pietiekamas, lai konstatētu konkurences ierobežojuma seku dēļ esamību.

322    Otrajā pamata daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1107.–1128. un 1225. punktā ir pieļāvusi kļūdu LESD 101. panta 1. punkta interpretācijā un piemērošanā, uzskatot, ka ar potenciālo seku ņemšanu vērā nepietiek, lai pierādītu aizliegtas vienošanās, kas jau tikusi īstenota, sekas.

323    Trešajā pamata daļā Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 399., 1160., 1165., 1168., 1169., 1173., 1174., 1178., 1204., 1206., 1207., 1209., 1221. un 1223. punktu. Tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā uzskatīja, ka Komisijai bija jāpierāda, ka Krka, iespējams, būtu ienākusi perindoprila tirgū Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē Krka nolīgumu neesamības gadījumā, it īpaši paužot minējumus par strīdu iznākumu attiecībā uz patentu 947.

324    Ceturtajā pamata daļā Komisija, ko atbalsta Apvienotā Karaliste, kritizē pārsūdzētā sprieduma 1089.–1092., 1130.–1133., 1151., 1170., 1181., 1210. un 1219. punktu. It īpaši minētā sprieduma 1130. punktā Vispārējā tiesa esot prasījusi, lai Komisija ņemtu vērā faktiskos notikumus pēc nolīgumu noslēgšanas. Taču nolīgums esot jāanalizē tā noslēgšanas datumā, ņemot vērā iespējamo attīstību, kas tirgū būtu notikusi, nepastāvot šim nolīgumam.

325    Piektajā pamata daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1148.–1151. un 1154. punktā ir sagrozījusi strīdīgo lēmumu, apgalvojot, ka šajā lēmumā nebija ņemtas vērā patenta 947 sekas un tas, ka Krka atzina šī patenta spēkā esamību.

326    Sestajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā strīdīgajā lēmumā konstatēto ir aizstājusi ar savu faktu vērtējumu, tādējādi pārsniedzot tiesiskuma pārbaudes robežas. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1162.–1170. punktā tādējādi esot uzskatījusi, pirmkārt, ka Krka lēmums turpināt apstrīdēt patentu 947 pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma bija vienkārša vēlme, kuras mērķis bija nostiprināt tās pozīciju sarunās ar Servier, lai gan šis vērtējums nebalstās ne uz vienu pierādījumu, kas atbilstu attiecīgo faktu norises laikam, un, otrkārt, ka Krka, iespējams, nebūtu ienākusi Servier galvenajos tirgos.

327    Ar septīto daļu Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 1198.–1207. punktu. Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzlikusi Komisijai pienākumu pierādīt, ka tas, ka Krka turpinātu tiesvedības saistībā ar patentiem, būtu ļāvis patentu 947 padarīt par spēkā neesošu ātrāk vai pilnīgāk.

328    Attiecībā uz pirmo pamata daļu Servier noliedz, ka potenciāla konkurences avota likvidēšana varētu būt pietiekama, lai pierādītu negatīvas ietekmes uz konkurenci esamību. Šajā ziņā Servier un EFPIA uzskata, ka Vispārējā tiesa pārbaudīja konkurences apstākļus reālajā scenārijā, kurā tā norisinātos, ja nebūtu Krka izlīguma nolīguma.

329    Attiecībā uz otro pamata daļu Servier uzskata, ka atšķirība starp nolīgumiem atkarībā no tā, vai tie tika vai netika īstenoti, ir pamatota. Lai salīdzinātu konkurences struktūru, ko rada jau īstenotie nolīgumi, ar to, kāda būtu pastāvējusi šo nolīgumu neesamības gadījumā, esot jāņem vērā fakti, kas radušies pēc šo nolīgumu noslēgšanas. Šī atšķirība, kas, kā uzskata EFPIA, nav jauna, atbilstot Komisijas paziņojuma “Pamatnostādnes par [LESD 101.] panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem” (OV 2001, C 3, 2. lpp.) 29. punktam. Tādējādi otrā daļa neesot pamatota.

330    Attiecībā uz trešo pamata daļu Servier un EFPIA uzskata, ka Vispārējā tiesa neprasīja pierādīt Krka iespējamo ienākšanu tirgū, bet vienkārši atzina par nederīgu strīdīgajā lēmumā ietverto argumentācijas elementu. Katrā ziņā šāda prasība neliktu Komisijai izteikt minējumus par strīda saistībā ar patentu iznākumu, jo tā sauktā ienākšana “riskējot” Servier galvenajos tirgos pēc definīcijas nozīmēja, ka Krka negaidītu šī strīda iznākumu, lai veiktu šādu ienākšanu. Hipotētiskajai analīzei esot jābalstās nevis uz vienkāršiem minējumiem, bet gan uz konkrētiem pierādījumiem. Turklāt tas, ka LESD 101. pants aizsargā konkurenci kā tādu, neatbrīvojot Komisiju no pienākuma pierādīt konkrētas sekas attiecībā uz konkurenci.

331    Attiecībā uz ceturto pamata daļu Komisijas argumentācija par to, ka pārsūdzētajā spriedumā ir ņemtas vērā sekas, kas radušās pēc Krka nolīgumu noslēgšanas datuma, esot vērsta pret Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu. Servier uzskata, ka šī argumentācija ir jāatzīst par nepieņemamu.

332    Attiecībā uz lietas būtību Servier apgalvo, ka Komisijas argumentācija ir pretrunīga. Kritizējot to, ka ir ņemti vērā pēc Krka nolīgumiem notikuši notikumi, Komisija tomēr apgalvo, ka tā ir ņēmusi vērā šādus notikumus, pamatojoties uz to, ka tie bija saprātīgi paredzami.

333    Servier apstrīd jebkādu tiesību kļūdu, kas būtu pieļauta, salīdzinot situāciju, ko radījuši Krka nolīgumi, un situāciju, kas izriet no hipotētiskā scenārija. Iespējamo notikumu ņemšana vērā attiecoties uz hipotētisko scenāriju. Strīdīgajā lēmumā Komisija, lai raksturotu ar minētajiem nolīgumiem radīto situāciju, esot balstījusies vienīgi uz hipotētiskiem apsvērumiem.

334    Servier un EFPIA atsaucas uz piektās pamata daļas, kas attiecas uz sagrozīšanu, nepieņemamību, jo Komisija esot vienīgi atsaukusies uz vairākiem strīdīgā lēmuma apsvērumiem.

335    Servier un EFPIA ieskatā sestā pamata daļa esot nepieņemama, jo Komisija kritizē Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu. Turklāt Komisijas argumentācija neesot skaidra un tajā neesot precīzi identificēta tiesību kļūda, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa, un tiekot vienīgi atkārtots, ka strīdīgais lēmums ir pamatots. Turklāt šī pamata daļa esot neiedarbīga, jo tā nevarot izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Minētā daļa katrā ziņā esot nepamatota, jo strīdīgais lēmums neizslēdzot to, ka Krka būtu varējusi rīkoties taktisku iemeslu dēļ. Pārbaudes tiesā robežu pārsniegšana neesot konstatējama.

336    Septītā pamata daļa esot balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Komisija jaucot Krka nolīgumu radītās situācijas analīzi ar hipotētiskās situācijas analīzi. Apotex panāktā patenta 947 atzīšana par spēkā neesošu neesot hipotētisks pieņēmums, bet gan fakts. Komisijai bija jānorāda uz iespējamo hipotētisko situāciju, kas ir konkurētspējīgāka nekā situācija, ko radīja Krka nolīgumi.

3.      Tiesas vērtējums

337    Ar septīto pamatu Komisija galvenokārt kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā uzskatīja, ka strīdīgajā lēmumā nebija pierādīts, ka Krka nolīgumu sekas bija potenciālās konkurences ierobežošana, jo šai iestādei neesot izdevies pierādīt, ka šo nolīgumu neesamības gadījumā Krka, iespējams, būtu ienākusi Servier galvenajos tirgos.

338    Kā ģenerāladvokāte ir uzsvērusi secinājumu 292. punktā, nolīgums starp uzņēmumiem var ietilpt LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā ne tikai tā mērķa dēļ, bet arī tā seku attiecībā uz konkurenci dēļ, tostarp tad, ja šī sekas apdraud potenciālu konkurenci, ko īstenotu viens vai vairāki uzņēmumi, kuriem, lai gan tie nedarbojas konkrētajā tirgū, ir spēja tajā ienākt un tādējādi tie ietekmē šajā tirgū jau darbojošos uzņēmumu rīcību. Pienākums pierādīt šādas sekas uz potenciālo konkurenci ir Komisijai.

339    Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ko Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 1076. punktā, lai novērtētu, vai pastāv pretkonkurences sekas, ko rada nolīgums starp uzņēmumiem, ir jāsalīdzina konkurences situācija, kas izriet no šī nolīguma, un situācija, kāda pastāvētu, ja šī nolīguma nebūtu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 30. jūnijs, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 360. lpp.; 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 161. punkts, kā arī 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 74. punkts).

340    Šīs tā sauktās “hipotētiskās” metodes mērķis, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu, ir noteikt, vai pastāv cēloņsakarība starp nolīgumu starp uzņēmumiem, no vienas puses, un konkurences struktūru vai darbību tirgū, kurā šis nolīgums rada sekas, no otras puses. Tādējādi tā ļauj pārliecināties, ka konkurences ierobežojuma seku dēļ kvalifikācija attiecas nevis uz nolīgumiem, kuriem ir nevis tikai korelācijas saistība ar konkurences situācijas pasliktināšanos šajā tirgū, bet gan tikai uz nolīgumiem, kas ir šīs pasliktināšanās cēlonis.

341    Hipotētiskās metodes jēga ir tāda, ka, lai konstatētu šādu cēloņsakarību, nav iespējams vienlaikus faktiski novērot tirgus stāvokli ar attiecīgo nolīgumu un bez tā, jo šie divi stāvokļi pēc definīcijas ir savstarpēji izslēdzoši. Tātad ir jāsalīdzina novērojamā situācija, proti, tā, kas izriet no šī nolīguma, ar situāciju, kāda būtu bijusi, ja minētais nolīgums nebūtu ticis pieņemts. Tādējādi minētā metode liek salīdzināt novērojamo situāciju ar scenāriju, kas pēc definīcijas ir hipotētisks tādā ziņā, ka tas nav īstenots. Novērtējot nolīguma starp uzņēmumiem sekas atbilstoši LESD 101. pantam, ir jāņem vērā konkrētie apstākļi, kuros aplūkojamais nolīgums iekļaujas, it īpaši ekonomiskais un tiesiskais konteksts, kurā darbojas attiecīgie uzņēmumi, skarto preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī attiecīgā tirgus vai tirgu faktiskie darbības un struktūras apstākļi. No tā izriet, ka hipotētiskajam scenārijam, kas ir paredzēts, ņemot vērā minētā nolīguma neesamību, ir jābūt reālistiskam un ticamam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 115.–120. punkts).

342    Tādēļ, lai pareizi piemērotu hipotētisko metodi, ir jāpārliecinās, ka veiktais salīdzinājums ir balstīts uz atbilstošiem un pārbaudāmiem pamatiem gan attiecībā uz novēroto situāciju – situāciju, kas izriet no vienošanās starp uzņēmumiem, – gan attiecībā uz hipotētisko scenāriju. Šajā ziņā laika atskaites punktam šāda salīdzinājuma veikšanai ir jābūt vienādam gan novērotajai situācijai, gan hipotētiskajam scenārijam, jo darbības pretkonkurences raksturs ir jāvērtē tās izdarīšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija, C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 110. punkts).

343    No tā izriet, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 318. punktā, ka, ciktāl hipotētiskais scenārijs ir vērsts uz to, lai sniegtu reālistisku priekšstatu par situāciju tirgū, kāda tā būtu bijusi, ja nebūtu noslēgtā nolīguma, šis scenārijs nevar balstīties uz notikumiem pēc šī nolīguma noslēgšanas datuma, tieši tāpēc, ka šajā datumā šie notikumi nav iestājušies un – attiecībā uz šīs lietas apstākļiem – nevarēja notikt nākotnē Krka nolīgumu pastāvēšanas dēļ.

344    Atšķirībā no hipotētiskā scenārija novērotā situācija atbilst konkurences apstākļiem, kas pastāvēja nolīguma noslēgšanas brīdī un kas izriet no tā. Šī situācija ir reāla, un tāpēc, lai to novērtētu, nav jābalstās uz reālistiskām hipotēzēm. Tāpēc, lai konstatētu LESD 101. panta pārkāpumu, notikumi pēc šī nolīguma noslēgšanas var tikt ņemti vērā, lai novērtētu šo situāciju. Tomēr saskaņā ar šī sprieduma 342. punktā atgādināto judikatūru šādiem notikumiem ir nozīme tikai tiktāl, ciktāl tie palīdz noteikt konkurences apstākļus, kas pastāv šī pārkāpuma izdarīšanas brīdī un kas tieši izriet no minētā nolīguma pastāvēšanas.

345    Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 1078.–1103. punktā Vispārējā tiesa analizēja pieeju, ko Komisija izmantojusi strīdīgajā lēmumā, lai kvalificētu izlīguma nolīgumus par patentu starp Servier un ģenērisko zāļu ražotājiem, uz kuriem attiecas šis lēmums, un uzsvēra šīs pieejas hipotētisko raksturu. Turklāt minētā sprieduma 1107.–1139. punktā tā nosprieda, ka judikatūra, saskaņā ar kuru nolīgums starp uzņēmumiem var tikt kvalificēts kā konkurences ierobežojums seku dēļ, balstoties uz tā potenciālajām sekām, vairs nav piemērojama, ja šis nolīgums ir ticis īstenots.

346    Tā kā šāda nolīguma reālās sekas attiecībā uz konkurenci varēja tikt novērotas, ņemot vērā notikumus pēc tā noslēgšanas, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1122. un 1123. punktā uzskatīja, ka būtu paradoksāli ļaut Komisijai pierādīt pretkonkurences seku esamību, veicot vienīgi hipotētisko analīzi, pamatojoties tikai uz potenciālām nolīguma sekām, lai gan pirmkārt, šīs iestādes rīcībā ir novērojami elementi attiecībā uz šī nolīguma faktiskajām sekām un, otrkārt, tikai tad, ja pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, Komisijas pienākums pierādīt pretkonkurences sekas var tikt atvieglots.

347    Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa trijos galvenajos aspektos nav ņēmusi vērā hipotētiskās metodes iezīmes, kas raksturīgas konkurences ierobežojuma seku dēļ vērtējumam LESD 101. panta piemērošanas nolūkā.

348    Pirmkārt, Vispārējā tiesa nosprieda, ka Krka izlīguma nolīguma pretkonkurences seku vērtējums bija balstīts uz hipotētisku pieeju un nepilnīgu šo seku pārbaudi, jo Komisija hipotētiskajā scenārijā nav ietvērusi notikumu faktisko norisi pēc šī nolīguma. Tomēr šajā Vispārējās tiesas argumentācijā nav ņemts vērā, kā tas atgādināts šā sprieduma 341.–343. punktā, ka, lai noskaidrotu nolīguma pretkonkurences sekas, ir jāizmanto hipotētisks scenārijs, kas pēc definīcijas ir hipotētisks tādā ziņā, ka tas nav īstenots, un kas tātad nevar tikt balstīts uz apstākļiem, kuri ir radušies pēc minētā nolīguma noslēgšanas. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot un piemērojot LESD 101. panta 1. punktu, un pieļāvusi prettiesiskumu pārsūdzētā sprieduma 1078.–1113., 1089., 1090., 1102., 1151., 1170., 1181., 1203., 1219.–1223. un 1227. punktā izklāstītajos motīvos.

349    Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 1107.–1139. punktā nospriežot, ka judikatūra, saskaņā ar kuru nolīgums starp uzņēmumiem var tikt kvalificēts kā konkurences ierobežojums seku dēļ, balstoties uz tā potenciālajām sekām, vairs nav piemērojama, ja šis nolīgums ir ticis īstenots, jo var tikt novērota minētā nolīguma faktiskā ietekme uz konkurenci, Vispārējā tiesa savu argumentāciju ir balstījusi uz hipotētiskās metodes pastāvēšanas iemesla, mērķa un funkcionēšanas – kas atgādināti šā sprieduma 340.–344. punktā – nepilnīgu izpratni.

350    Protams, attiecībā uz nolīgumu, kura īstenošana ir mainījusi to uzņēmumu skaitu vai rīcību, kuri jau darbojas vienā un tajā pašā tirgū, hipotētiskās metodes piemērošana no praktiskā viedokļa un atkarībā no faktiskajiem apstākļiem var tikt pielīdzināta salīdzinājumam starp konkurences stāvokli starp šiem uzņēmumiem pirms šī nolīguma noslēgšanas, no vienas puses, un koordināciju starp minētajiem uzņēmumiem, ko izraisa šī nolīguma īstenošana un ko attiecīgajā gadījumā var apliecināt notikumi pēc tā noslēgšanas, no otras puses.

351    Savukārt, ja nolīguma īstenošanas rezultātā nevis tiek grozīts, bet, tieši pretēji, tiek saglabāts šajā tirgū jau esošo konkurējošo uzņēmumu skaits vai rīcība, atliekot vai aizkavējot jauna konkurenta ienākšanu šajā tirgū, vienkāršs salīdzinājums starp minētajā tirgū konstatētajām situācijām pirms un pēc šī nolīguma īstenošanas būtu nepietiekams, lai varētu secināt, ka nepastāv pretkonkurences sekas. Proti, šādā situācijā pretkonkurences sekas ir saistītas ar tāda konkurences avota zināmu izzušanu minētā nolīguma dēļ, kas nolīguma noslēgšanas brīdī joprojām ir potenciāls, jo to īsteno uzņēmums, kurš, lai gan vēl nedarbojas attiecīgajā tirgū, tomēr var ietekmēt tajā jau esošo uzņēmumu rīcību ticamu draudu ienākšanai šajā tirgū dēļ.

352    Turklāt, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 326. punktā, pārsūdzētā sprieduma 1107.–1139. punktā Vispārējās tiesas veiktais uzņēmumu noslēgto nolīgumu nošķīrums atkarībā no tā, vai tie ir vai nav īstenoti, lai tos kvalificētu kā konkurences ierobežojumu seku dēļ, neatbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru konkurenci ierobežojošās sekas var būt gan faktiskas, gan potenciālas, bet tām ir jābūt pietiekami būtiskām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1969. gada 9. jūlijs, Völk, 5/69, EU:C:1969:35, 7. punkts, kā arī 2006. gada 23. novembris, Asnef‑Equifax un Administración del Estado, C‑238/05, EU:C:2006:734, 50. punkts), un šāds nošķīrums samazinātu LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma pilnīgu efektivitāti.

353    Treškārt, kā atgādināts šī sprieduma 340. punktā, hipotētiskās metodes mērķis ir nevis paredzēt, kāda būtu bijusi kādas puses rīcība, ja tā nebūtu noslēgusi nolīgumu ar savu konkurentu vai konkurentiem, bet gan izcelt cēloņsakarību starp šo nolīgumu un konkurences situācijas tirgū pasliktināšanos, pamatojoties uz hipotētisku scenāriju, kuram, lai gan tas ir hipotētisks, tomēr ir jābūt reālam un ticamam. Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi iespēja saistībā ar izlīguma nolīgumu, kas noslēgts patenta strīdā apmaiņā pret apvērstu maksājumu, precizēt, ka hipotētiskā scenārija vienīgais mērķis ir noteikt reālas ģenērisko zāļu ražotāja rīcības iespējas šī nolīguma neesamības gadījumā. Lai gan minētajā hipotētiskajā scenārijā nevar ignorēt šī ražotāja izredzes uzvarēt tiesvedībā par patentu vai arī mazāk ierobežojoša nolīguma noslēgšanas iespējamību, šie elementi tomēr ir tikai vieni no tiem, kas ir jāņem vērā. Tādēļ subjektam, kuram ir pienākums pierādīt potenciālas vai reālas būtiskas ietekmes uz konkurenci esamību, ja tā izstrādā hipotētisko scenāriju, nav jāveic galīgs konstatējums par ģenērisko zāļu ražotāja izredzēm uzvarēt strīdā par patentu vai par mazāk ierobežojoša nolīguma noslēgšanas iespējamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 119.–121. punkts).

354    No šiem elementiem izriet, ka Komisijai ir jāpierāda, ka hipotētiskais scenārijs, kas izmantots lēmumā, ar kuru konstatēts konkurences ierobežojums seku dēļ, ir reālistisks un ticams.

355    Šajā gadījumā Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai Komisijas izmantotais hipotētiskais scenārijs atbilda šiem kritērijiem. Tā kā strīdīgajā lēmumā konstatētais konkurences ierobežojums izpaudās tā, ka konkrētā veidā un apzināti tika novērsts avots potenciālai konkurencei, ko Krka varētu īstenot attiecibā pret Servier, izmantojot savu perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, hipotētiskā scenārija analīze būtībā atbilda šīs potenciālās konkurences esamības analīzei, jo šādas konkurences likvidēšana, pieņemot, ka tā ir pierādīta, jau pēc definīcijas atzīstama par pietiekami būtiskām sekām attiecībā uz konkurenci šā sprieduma 352. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Tādējādi, lai noteiktu, vai Krka nolīgumi, aizliedzot Krka ienākt tirgos Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē, radīja pierādītu ietekmi uz potenciālo konkurenci, saskaņā ar šā sprieduma 101. punktā atgādināto judikatūru un atbilstoši šā sprieduma 351. punktā nospriestajam bija jāpārbauda, vai Krka bija reāla un konkrēta iespēja ienākt šajos tirgos termiņā, kas varētu radīt konkurences spiedienu uz Servier, tādējādi, ka šādas ienākšanas draudi varēja tikt uzskatīti par reāliem un ticamiem.

356    Tomēr, pārsūdzētā sprieduma 1142.–1168. punktā nospriežot, ka Komisija nav pierādījusi, ka Krka izlīguma nolīgumā paredzētā netirgošanas noteikuma neesamības gadījumā Krka, iespējams, būtu ienākusi tirgos Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē, un minētā sprieduma 1188.–1123. punktā nospriežot, ka Komisija nav pierādījusi, ka nepastāvot šajā nolīgumā paredzētajam neapstrīdēšanas noteikumam, tiesvedību, kurās tika apstrīdēta patenta 947 spēkā esamība, turpināšana saskaņā ar minētā sprieduma 1203. punkta formulējumu “varbūtēji vai pat ticami [būtu ļāvusi] notikt ātrākai vai pilnīgai šī patenta atzīšanai par spēkā neesošu”, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu LESD 101. panta 1. punkta interpretācijā un piemērošanā, izraisot prettiesiskumu pārsūdzētā sprieduma 1147.–1168., kā arī 1188.–1223. punktā.

357    Šādi identificētās tiesību kļūdas padara par prettiesisku visu Vispārējās tiesas argumentāciju, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1075.–1234. punktā un kas attiecas uz Krka nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu seku dēļ.

358    Ņemot vērā iepriekš minēto, septītais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina, nepastāvot nepieciešamībai atsevišķi lemt par katru no šī pamata daļām un it īpaši par piekto daļu, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma sagrozīšanu, kā arī par sesto daļu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savējo.

C.      Par astoto līdz vienpadsmito apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz LESD 102. panta pārkāpumu

359    Astotais un devītais pamats attiecas uz tiesību kļūdām, kas esot pieļautas, novērtējot nozīmi, kāda konkrētā produkta tirgus noteikšanā ir piešķirta perindoprila cenai un ārstnieciskajai aizstājamībai. Desmitais pamats attiecas uz dažu pirmajā instancē Servier procesuālo rakstu pielikumā pievienoto dokumentu nepieņemamību. Vienpadsmitais pamats attiecas uz tiesību kļūdām tiesību saistībā ar tehnoloģijas, kas attiecas uz perindoprila aktīvo vielu, tirgus definīciju.

1.      Strīdīgā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma būtiskie punkti

a)      Strīdīgais lēmums

360    Lai piemērotu LESD 102. pantu, Komisija strīdīgajā lēmumā vispirms definēja konkrēto tirgu kā perindoprila tirgu, pamatojoties uz novērojumiem, kas tika veikti laikā no 2000. līdz 2009. gadam, Francijā, Nīderlandē, Polijā un Apvienotajā Karalistē, galvenokārt balstoties uz diviem elementiem.

361    Pirmkārt, šī lēmuma 2445.–2457. apsvērumā tā uzskatīja, ka no sešpadsmit AKE zālēm, kurām ir viens un tas pats iedarbības veids un kurām ir līdzīgas terapeitiskās indikācijas un blakusparādības, perindoprilam bija dažas īpašas iezīmes, kuras Servier uzsvēra savos veicināšanas pasākumos ārstiem, lai īstenotu diferenciācijas politiku salīdzinājumā ar pārējām AKE zālēm.

362    Otrkārt, minētā lēmuma 2460.–2495., 2528. un 2546. apsvērumā tā norādīja, ka pārējo AKE zāļu cenu straujais kritums pēc ģenērisko versiju parādīšanās neizraisīja perindoprila cenu un Servier veicināšanas pasākumu izdevumu samazināšanos, kas saglabājās stabili visā aplūkotajā laikposmā, ne arī perindoprila pārdošanas apjomu samazināšanos, kuri pastāvīgi pieauga. Tāpēc šī cenu samazinājuma rezultātā pieprasījums pēc perindoprila netika novirzīts uz citām AKE zālēm. Komisija no tā secināja, ka, nepastāvot būtiskam konkurences spiedienam no pārējo AKE zāļu puses šajā pašā laikposmā, Servier tātad lielā mērā varēja rīkoties neatkarīgi no šo zāļu ražotājiem. Komisija uzskata, ka šī situācija kontrastēja ar situāciju, kas izrietēja no perindoprila ģenērisko versiju ienākšanas tirgū, kuru sekas bija šo zāļu vidējo cenu samazinājums par 27 % Francijā, 81 % Nīderlandē, 17 % Polijā un 90 % Apvienotajā Karalistē.

363    Turpinājumā Komisija strīdīgā lēmuma 2561.–2600. apsvērumā konstatēja, ka Servier bija dominējošs stāvoklis perindoprila tirgū Francijā, Nīderlandē, Polijā un Apvienotajā Karalistē. Turklāt šī iestāde minētā lēmuma 2601.–2758. apsvērumā konstatēja, ka Servier bija arī dominējošs stāvoklis ar šo zāļu aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū.

364    Visbeidzot, minētā lēmuma 2759.–2998. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka Servier vienotā un turpinātā stratēģija, kuras mērķis bija aizkavēt perindoprila ģenērisko versiju ienākšanu tirgū, it īpaši kombinējot to tehnoloģiju iegādi, kuras attiecas uz šo zāļu aktīvo vielu, un izlīguma nolīgumus patentu jomā, kas tiek noslēgti apmaiņā pret apgrieztu maksājumu, ir vienots un turpināts LESD 102. panta pārkāpums.

b)      Pārsūdzētais spriedums

365    Pārsūdzētā sprieduma 1367.–1592. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija ir kļūdaini ierobežojusi konkrētā produkta tirgus definīciju tikai ar perindoprilu, izslēdzot pārējās AKE zāles.

366    Vispirms noraidījusi Servier pirmo iebildumu par to, ka nav ņemti vērā visi ekonomiskā konteksta elementi, Vispārējā tiesa pēc tam apmierināja iebildumu par kļūdu vērtējumā par perindoprilu aizstājamību ar pārējām AKE zālēm. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1418.–1482. punktā nosprieda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka pastāv ārstnieciskās atšķirības starp perindoprilu un pārējām AKE zālēm, minētā sprieduma 1483.–1513. punktā nosprieda, ka Komisija nav pierādījusi, ka zāļu izrakstītāju inerce un uzticība perindoprilam palīdzēja ierobežot pārējo AKE zāļu radīto konkurences spiedienu, minētā sprieduma 1514.–1540. punktā nosprieda, ka Komisija bija pārāk zemu novērtējusi ar perindoprilu ārstēto pacientu gatavību mainīt zāles, un šī paša sprieduma 1541.–1566. punktā – ka Komisija nebija ņēmusi vērā Servier veicināšanas pasākumu nozīmīgumu.

367    Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1567.–1585. punktā izklāstīto iemeslu dēļ apmierināja iebildumu, ar kuru Servier apgalvoja, ka Komisija, nosakot konkrēto tirgu, ir piešķīrusi pārāk lielu nozīmi cenām. Minētā sprieduma 1586. punktā tā uzskatīja, ka vairs nav jālemj par Servier iebildumu par metodoloģiskām kļūdām, kas ietekmē Komisijas ekonometrisko analīzi.

368    Minētā sprieduma 1595.–1608. un 1611.–1622. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas konstatējumus par dominējoša stāvokļa esamību perindoprila tirgū, kā arī ar šo zāļu aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū. Tā kā nebija pareizas konkrētā produkta tirgus definīcijas, Vispārējā tiesa tā paša sprieduma 1625.–1632. punktā izklāstīto iemeslu dēļ noraidīja strīdīgajā lēmumā izdarītos konstatējumus par Servier pārmesto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgo izmantošanu.

369    Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa atcēla strīdīgā lēmuma 6. pantu un 7. panta 6. punktu.

2.      Par astoto apelācijas sūdzības pamatu

a)      Lietas dalībnieku argumenti

370    Ar astoto pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka strīdīgajā lēmumā cenām ir piešķirta pārmērīga nozīme, nosakot konkrētā produkta tirgu. Šis pamats sastāv no sešām daļām.

371    Ar astotā pamata pirmo, trešo un piekto daļu Komisija būtībā kritizē Vispārējās tiesas vērtējumus pārsūdzētā sprieduma 1380.–1405. un 1567.–1586. punktā par konkrētā tirgus definīciju.

372    Komisija vispirms apgalvo, ka minētā sprieduma 1567.–1586. punktā Vispārējā tiesa šīs norobežošanas nolūkā ir līdz minimumam samazinājusi nozīmi, kas jāpiešķir perindoprila cenām, un devusi priekšroku apsvērumiem saistībā ar šo zāļu kvalitāti. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka perindoprila cenas saglabājās stabilas un ka šo zāļu pārdošanas apjoms pieauga laikā, kad citu AKE zāļu cenas stipri samazinājās (no 28 % līdz 90 % Polijā, no 47 % līdz 58 % Francijā, no 88 % līdz 90 % Apvienotajā Karalistē un no 94 % līdz 97 % Nīderlandē) pēc šo zāļu ģenērisko versiju parādīšanās. Vispārējā tiesa esot balstījusies uz nošķīrumu starp kvalitatīvo spiedienu un “cenu” spiedienu, bet šis nošķīrums esot mākslīgs, abstrakts un pretējs iedibinātajai konkrētā tirgus noteikšanas metodei, kā arī atziņām 2012. gada 6. decembra spriedumā AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770).

373    Turpinājumā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārāk augstu novērtējusi zāles izrakstošo ārstu lomas nozīmi perindoprila pieprasījuma īpašību novērtēšanā. Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1393.–1395. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka pieprasījumu nosaka tikai šie zāļu izrakstītāji, neņemot vērā citus nozīmīgus faktorus. Otrkārt, Komisija uzskata, ka tas, ka zāļu izrakstītāji nepievērš lielu vērību zāļu cenai, piešķir lielāku brīvību Servier, kurai nav jāmodulē savas cenas, lai pārliecinātu šos ārstus izrakstīt tās perindoprilu. Koncentrējoties uz spiedienu, kas gulstas uz zāļu izrakstītājiem, nevis uz spiedienu, kas ietekmē Servier, Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi konkrētā tirgus jēdzienu.

374    Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1385., 1395., 1397., 1401., 1404., 1576.–1579. un 1584. punktā nav ņēmusi vērā perindoprila ģenērisko versiju radītās konkurences nozīmīgumu. Pēc šī nozīmīguma konstatēšanas Vispārējai tiesai esot bijis jānorāda, ka pārējās AKE zāles neradīja nekādu spiedienu uz perindoprilu. Būtu mākslīgi uzskatīt, kā to ir darījusi Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1392. punktā, ka ģenērisko zāļu radīto konkurences spiedienu var ņemt vērā tikai pēc to faktiskās ienākšanas tirgū.

375    Ar astotā pamata otro, ceturto un sesto daļu Komisija būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 1392. un 1567.–1586. punkta pamatojums ir nepietiekams vai pretrunīgs.

376    Servier uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir pietiekams un tajā nav pretrunu.

377    Attiecībā uz lietas būtību Servier un EFPIA vispirms apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, cenas faktora nozīmei ir piešķīrusi mazāku vērtību salīdzinājumā ar Komisiju. Farmācijas nozarē ārstnieciskie aspekti mazinot cenu konkurences spiedienu. Vispārējā tiesa esot nevis ignorējusi pārējo AKE zāļu cenu spēcīgo kritumu, bet gan nospriedusi, ka perindoprila cenu stabilitāte nebija pietiekama, lai izslēgtu šo pārējo zāļu izraisīta konkurences spiediena uz perindoprilu esamību. Vispārējā tiesa neesot noraidījusi perindoprila pārdošanas apjoma analīzes nozīmīgumu, bet tikai mazināja nozīmi, kādu Komisija bija piešķīrusi šo zāļu cenu stabilitātei. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 1499. un 1500. punktā tā esot norādījusi, ka arī pārējo AKE zāļu pārdošanas daudzums bija palielinājies, un šis palielinājums attiecībā uz ramiprilu esot lielāks nekā attiecībā uz perindoprilu. Attiecībā uz Servier rentabilitāti Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1559. punktā esot konstatējusi, ka Komisija nekad nav pamatojusies uz šo elementu, lai noteiktu konkrēto tirgu. Vispārējā tiesa esot veikusi visaptverošu konkurences spiedienu analīzi, nenosakot to prioritāro kārtību.

378    Pēc tam Servier norāda, ka Komisijas argumentācija par to, ka izrakstītāji nepievērš lielu vērību zāļu cenām, ir nepieņemama, jo tā attiecas uz Vispārējās tiesas veiktajiem faktu vērtējumiem. Katrā ziņā šī argumentācija neesot pamatota. Proti, Vispārējā tiesa esot nevis minimizējusi ar cenu saistītos faktorus, bet gan tos novērtējusi, ņemot vērā faktu, ka farmācijas nozares īpašās iezīmes ierobežoja cenu radīto konkurences spiedienu, nepārkāpjot tirgus definēšanas funkciju.

379    Visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot abstrahējusies no ģenērisko zāļu konkurences spiediena uz perindoprilu. Gluži pretēji, pārsūdzētā sprieduma 1579. punktā tā esot nospriedusi, ka šo zāļu cenas pazemināšanās pēc ģenērisko versiju ienākšanas tirgū neļāva secināt, ka pirms šīs ienākšanas tirgū nepastāvēja konkurences spiediens. Tas, ka šīs ģenēriskās zāles ir tuvākās perindoprila konkurentes, nenozīmējot, ka citas AKE zāles neīstenoja konkurences spiedienu uz perindoprilu, un šī spiediena pastāvēšanu apliecinot Servier veicināšanas politika un iekšējā stratēģija, kā tas izriet no minētā sprieduma 1550., 1577. un 1590. punkta.

b)      Tiesas vērtējums

380    Vispirms ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Servier, Komisijas arguments par to, ka ārstu izvēli, izrakstot zāles, nosaka ne tik daudz apsvērumi, kas saistīti ar šo zāļu cenu, bet drīzāk terapeitiska rakstura apsvērumi, attiecas nevis uz Vispārējās tiesas veikto faktisko novērtējumu, bet gan uz šo novērtējumu juridisko kvalifikāciju. Proti, šīs argumentācijas mērķis ir apstrīdēt gan pamatojumu, gan juridiskos kritērijus, pamatojoties uz kuriem Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija strīdīgajā lēmumā bija piešķīrusi pārāk lielu nozīmi perindoprila cenām, nosakot konkrēto tirgu. Tāpēc iebilde par nepieņemamību, kas attiecas uz astotā pamata daļēju nepieņemamību, ir jānoraida.

381    Attiecībā uz šī pamata vērtējumu pēc būtības ir jāatgādina, ka konkrētā tirgus noteikšana, piemērojot LESD 102. pantu, principā ir priekšnosacījums attiecīgā uzņēmuma dominējošā stāvokļa iespējamās esamības novērtēšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1973. gada 21. februāris, Europemballage un Continental Can/Komisija, 6/72, EU:C:1973:22, 32. punkts), kura mērķis ir noteikt robežas, kuru iekšienē ir jāvērtē jautājums par to, vai šis uzņēmums lielā mērā spēj rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 9. novembris, Nederlandsche Banden‑Industrie‑Michelin/Komisija, 322/81, EU:C:1983:313, 37. punkts, kā arī 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 127. punkts).

382    Lai noteiktu konkrēto tirgu, ir jānosaka, pirmkārt, produktu tirgus un pēc tam, otrkārt, tā ģeogrāfiskais tirgus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1978. gada 14. februāris, United Brands un United Brands Continentaal/Komisija, 27/76, EU:C:1978:22, 10. un 11. punkts).

383    Runājot par produktu tirgu, no Tiesas judikatūras izriet, ka konkrētā tirgus jēdziens nozīmē, ka starp produktiem vai pakalpojumiem, kuri tajā ietilpst, var pastāvēt efektīva konkurence, kas nozīmē pietiekamu savstarpējas aizstājamības pakāpi, lai visas preces vai pakalpojumus, kuri ietilpst vienā un tajā pašā tirgū, varētu izmantot vienām un tām pašām vajadzībām. Savstarpējo aizvietojamību vai aizstājamību izvērtē ne tikai no attiecīgo preču un pakalpojumu objektīvo īpašību aspekta. Ir jāņem vērā arī konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

384    No šiem elementiem izriet, ka divu produktu aizstājamības vērtējums neaprobežojas ar to, lai noteiktu, vai šīs preces no funkcionālā viedokļa ir piemērotas, lai apmierinātu vienu un to pašu vajadzību, bet turklāt prasa noteikt, vai no ekonomiskā viedokļa šīs preces ir faktiski aizstājamas. Ekonomisko aizstājamību starp diviem produktiem var konstatēt, ja izmaiņas to relatīvajās cenās izraisa pārdošanas apjoma novirzīšanu no viena uz otru. Šajā ziņā ir jāuzsver, kā tas izriet no šā sprieduma 22. punktā minētā paziņojuma par tirgus definīciju, uz kuru pārsūdzētā sprieduma 1384. punktā ir atsaukusies Vispārējā tiesa, 13. punkta, ka ekonomiskā ziņā pieprasījuma aizstājamība visātrāk un visefektīvāk disciplinē attiecīgā produkta piegādātājus. Šīs aizstājamības novērtējums galvenokārt ietver pieprasījuma krusteniskās elastības novērtēšanu attiecībā pret cenu, nosakot, vai tāda produkta patērētāji, kuram ir neliels, bet pastāvīgs cenu pieaugums, pārorientēsies uz produktiem aizstājējiem.

385    Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1404. punktā konstatēja perindoprila pieprasījuma relatīvo neelastību attiecībā pret pārējo AKE zāļu cenu un minētā sprieduma 1573. punktā uzsvēra, ka Servier nav apšaubījusi šo faktisko elementu. Šis elements ir balstīts uz novērojumu, kas izklāstīts strīdīgā lēmuma 2460.–2495. apsvērumā un kas liecina, ka, neraugoties uz tādu AKE zāļu cenu straujo kritumu, kas paredzētas tādam pašam ārstnieciskajam lietojumam kā perindoprils, perindoprila cena saglabājās stabila un tā pārdošanas apjomi atsauces laikposmā bija palielinājušies.

386    Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1574.–1586. punktā būtībā uzskatīja, ka tas, ka perindoprila pieprasījums saglabājās stabils, neraugoties uz pārējo AKE zāļu cenu straujo kritumu, “neļauj secināt, ka nav bijis ar kvalitāti, nevis ar tarifiem saistīta konkurences spiediena” līdz brīdim, kad parādījās perindoprila ģenēriskās versijas, pamatojoties uz to, ka it īpaši farmācijas nozares īpatnību dēļ konkurence izpaužas ne tikai ar cenām, bet arī ar zāļu kvalitāti, ko atzīst zāļu izrakstītāji, it īpaši ar citu AKE zāļu ražotāju veicināšanas pasākumiem. Šī sprieduma 1584. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka strīdīgajā lēmumā Komisija ir piešķīrusi pārāk lielu nozīmi cenas faktoram konkrētā produkta tirgus definīcijā.

387    Tomēr ir jāuzsver, ka, lai noteiktu konkrēto tirgu, pārdotā produkta cena un daudzums nav kāda atsevišķa konkurences veida izpausme, kas varētu tikt pretstatīta konkurencei, kura ir atkarīga no šīs preces kvalitātes, vai centieniem, kas veikti, lai nodrošinātu tās komerciālo veicināšanu. Gluži pretēji, ekonomiskā aizstājamība atspoguļo visu attiecīgo produktu īpašību kopumu, tostarp īpašības, kas attiecas uz to reklāmas izmaksām, kā arī to raksturīgo vai uztverto kvalitāti. Pamudinājums piegādāt kvalitatīvu produktu galu galā ir atkarīgs no patērētāja gatavības maksāt par šo kvalitāti neatkarīgi no apstākļa, ka zāļu pieprasījuma pamatā – kā to pamatoti norādījusi Vispārējā tiesa – ir drīzāk zāļu izrakstītāju izvēle, nevis viņu pacientu izvēle un ka šie pacienti parasti nemaksā pilnu cenu – neatkarīgi no tā, vai tā tiek reglamentēta vai nē – dažādu veselības apdrošināšanas mehānismu izmantošanas dēļ.

388    No tā izriet, ka neatkarīgi no farmācijas nozares īpašajām iezīmēm, kas saistītas ar piemērojamo tiesisko regulējumu, izrakstītāju lomu un zāļu cenu segšanu, izmantojot apdrošināšanas mehānismus, zāļu ekonomiskās aizstājamības vērtējums ir jāveic, ņemot vērā zāļu, kas paredzētas vienai un tai pašai ārstnieciskajai indikācijai, pārdošanas apjoma pārvirzīšanu, ko izraisījušas šo zāļu relatīvo cenu izmaiņas. Konstatējums, ka šāda aizstājamība nepastāv, atklāj, ka pastāv atsevišķs tirgus neatkarīgi no tā, kādi ir iemesli – vai runa ir par zāļu, kas ietilpst šajā tirgū, raksturīgo kvalitāti vai to ražotāju īstenotajiem veicināšanas pasākumiem.

389    Turklāt Vispārējā tiesa ir pienācīgi ņēmusi vērā šos apsvērumus, pārsūdzētā sprieduma 1380.–1398. punktā norādot principus, kas piemērojami produktu konkrētā tirgus noteikšanai farmācijas nozarē. Pirmkārt, tā minētā sprieduma 1386. punktā apstiprināja, ka “specifiskās iezīmes, kas raksturo konkurences mehānismus farmācijas nozarē, nepadara ar cenu saistītos faktorus par nenozīmīgiem konkurences spiediena novērtēšanā, tomēr šie faktori ir jānovērtē to īpašajā kontekstā”. Otrkārt, minētā sprieduma 1390. punktā tā norādīja, ka “apstāklis, ka konkurences spiediens, izmantojot cenas, farmācijas nozarē lielā mērā ir samazināts [..] var pamatot maza tirgus noteikšanu”, un tā paša sprieduma 1391. punktā apgalvoja, ka, ja “kādu produktu grupa nav būtiski pakļauta citu produktu konkurences spiedieniem tādējādi, ka šo grupu var uzskatīt par tādu, kas veido konkrēto produktu tirgu, to faktoru, kas pasargā šo grupu no jebkāda būtiska konkurences spiediena, veidam vai raksturam ir vienīgi ierobežota nozīme tāpēc, ka šādu konkurences spiedienu neesamības konstatējums ļauj secināt, ka uzņēmums, kas atrodas dominējošā stāvoklī šādi definētā tirgū, varētu ietekmēt patērētāju intereses šajā tirgū, ar ļaunprātīgu rīcību radot šķērsli efektīvas konkurences uzturēšanai”.

390    Tādējādi Vispārējā tiesa nevarēja, acīmredzami nenonākot pretrunās un nepārkāpjot šos principus, uz kuriem tā bija pamatoti norādījusi, pārsūdzētā sprieduma 1399.–1405. un 1574.–1586. punktā nospriest, ka perindoprila pieprasījuma relatīvajai neelastībai attiecībā uz cenu bija maz nozīmes konkrētā tirgus noteikšanā, jo to varēja izskaidrot vai pamatot ar šo zāļu kvalitāti un to ražotāja veicināšanas pasākumu nozīmīgumu. Tātad Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un ir pieļāvusi prettiesiskumu minētā sprieduma 1399.–1405. un 1574.–1586. punktā.

391    Tādēļ astotais apelācijas sūdzības pamats ir pilnībā jāapmierina.

3.      Par devīto un desmito apelācijas sūdzības pamatu

392    Ar devīto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 1418.–1566. punktā apšaubot analīzi, kas veikta perindoprila tirgus noteikšanas vajadzībām, par šo zāļu ārstnieciskās aizstājamības attiecībām ar citām AKE zālēm. Ar desmito pamatu Komisija kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā minētā sprieduma 1461.–1463. punktā ir atzinusi dažu tādu dokumentu pieņemamību, kurus pirmajā instancē Servier pievienojusi procesuālo rakstu pielikumā, lai apstrīdētu Komisijas vērtējumu par šīm ārstnieciskās aizstājamības attiecībām.

393    Ņemot vērā uz astoto apelācijas sūdzības pamatu sniegto atbildi, no kuras izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 1585. punktā Vispārējās tiesas veiktā konstatējuma – ka Komisija, pamatojoties uz preču aizstājamības analīzi, kas balstīta uz ekonomiskiem apsvērumiem saistībā ar cenām, bija kļūdaini noteikusi, ka perindoprils un citas AKE zāles nav aizstājamās, – ir sniegts pretrunīgs pamatojums, nav jālemj par devīto un desmito pamatu, jo šie citi pamati attiecas uz šo zāļu ārstniecisko aizstājamību.

4.      Par vienpadsmito apelācijas sūdzības pamatu

a)      Lietas dalībnieku argumenti

394    Ar vienpadsmito pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 1611.–1622. punktā ir uzskatījusi, ka ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgus noteikšana un Servier dominējošā stāvokļa šajā tirgū pastāvēšanas konstatējums esot kļūdaini. Vispārējā tiesa esot balstījusies vienīgi uz kļūdām, ko tā bija konstatējusi attiecībā uz perindoprila tirgus noteikšanu. Komisija šajā ziņā izvirza trīs iebildumus.

395    Ar pirmo iebildumu tā apgalvo, ka šiem diviem tirgiem, lai gan tie ir blakus tirgi, ir atšķirīgas iezīmes gan no piedāvājuma, gan no pieprasījuma viedokļa. Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1615. punktā nevarēja apgalvot, ka perindoprila tirgus definīcijas noraidīšanai būtu automātiski jāizraisa ar šīm zālēm saistītās tehnoloģijas tirgus definīcijas noraidīšana un attiecīgi konstatējuma par Servier dominējošo stāvokli šajā tirgū noraidīšana. Vispārējā tiesa šīs argumentācijas pamatojumam kļūdaini norādīja, ka no strīdīgā lēmuma 2648.–2651. apsvēruma izriet, ka ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas pieprasījums izriet no perindoprila pieprasījuma. Proti, šajos apsvērumos nav ietverts neviens elements, kas ļautu uzskatīt, ka pieprasījums pēc tehnoloģijas, kas saistīta ar perindoprila aktīvo vielu, ir atkarīgs no šo zāļu tirgus definīcijas.

396    Ar otro iebildumu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1618.–1161. punktā nospriežot, ka strīdīgajā lēmumā nevarēja tikt secināts par Servier dominējošā stāvokļa esamību ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū, pamatojoties uz šī stāvokļa izpausmēm tirgū, ņemot vērā, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas nospriesto šis pēdējais minētais tirgus neattiecās tikai uz perindoprilu. Tā kā šie divi tirgi ir atšķirīgi, konstatējums par Servier dominējošo stāvokli pirmajā tirgū nav atkarīgs no tās dominējošā stāvokļa esamības otrajā tirgū.

397    Ar trešo iebildumu Komisija kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā nav ņēmusi vērā ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgus analīzi, kas ietverta strīdīgajā lēmumā, it īpaši 2632.–2647. apsvērumā attiecībā uz pieprasījuma īpašībām un 2671.–2757. apsvērumā attiecībā uz Servier dominējošo stāvokli šajā tirgū. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz tajā izvirzītajiem pamatiem.

398    Servier atbild, ka šis apelācijas sūdzības pamats kopumā ir neiedarbīgs, jo ar to tiek kritizēts vērtējums par tehnoloģijas, kas attiecas uz perindoprila aktīvo vielu, tirgus definīciju, lai gan Vispārējā tiesa nav lēmusi par šo jautājumu. Proti, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa esot nevis lēmusi par šī tirgus definīciju, bet gan kritizējusi strīdīgajā lēmumā izdarītos konstatējumus attiecībā uz Servier dominējošā stāvokļa esamību šajā tirgū, jo perindoprila – kā zāļu – tirgus definīcijā ir pieļautas kļūdas.

399    Turklāt minētais apelācijas sūdzības pamats nevarot izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, jo Komisija nav apstrīdējusi minētā sprieduma 1627.–1631. punktu, uz kuriem ir balstīta minētā sprieduma rezolutīvā daļa. No šiem punktiem izrietot, ka Vispārējā tiesa apstiprināja, pirmkārt, ka “Servier dominējoša stāvokļa neesamība vienīgi [perindoprila] tirgū jau pati par sevi liek apstrīdēt Servier [..] pārmesto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgo izmantošanu” ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū un, otrkārt, ka strīdīgajā lēmumā nav minēta nekāda šī uzņēmuma rīcība, kuras pārkāpjošais raksturs būtu neatkarīgs no tā apgalvotā dominējošā stāvokļa perindoprila tirgū.

400    Turklāt Servier apgalvo, ka Komisijas trīs iebildumi ir neiedarbīgi un tiem trūkst faktiskā pamatojuma.

401    Pirmais iebildums attiecoties uz faktu kļūdām un ar to esot sagrozīts pārsūdzētais spriedums, jo Vispārējā tiesa minētā sprieduma 1615. punktā vienīgi konstatēja, ka strīdīgajā lēmumā Komisija bija izmantojusi perindoprila tirgus definīciju, lai analizētu ar šo zāļu aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgu.

402    Tāpat otrais iebildums esot balstīts uz pārsūdzētā sprieduma 1618. un 1619. punkta, kuros Vispārējā tiesa uzsvēra, ka strīdīgajā lēmumā abi konkrētie tirgi nav izvērtēti neatkarīgi viens no otra, sagrozīšanu. Gluži pretēji, no šī lēmuma 7.2.1.2.3. iedaļas izrietot, ka pieprasījums pēc tehnoloģijas, kas saistīta ar perindoprila aktīvo vielu, izriet no perindoprila pieprasījuma. Komisija esot pamatojusies uz Servier dominējošo stāvokli šo zāļu tirgū, lai secinātu, ka šim uzņēmumam ir dominējošs stāvoklis ar minēto zāļu aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū.

403    Trešais iebildums esot neiedarbīgs, jo Komisija nav apstrīdējusi Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru kļūdas, kas ietekmē perindoprila tirgus definīciju, ir ietekmējušās ar šo zāļu aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgus definīciju. Servier piebilst, ka Komisija vienīgi atsaucas uz to, ka nav sniegta atbilde uz pamatu, neprecizējot, par kādu pamatu runa ir.

b)      Tiesas vērtējums

404    Pārsūdzētā sprieduma 1615. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka attiecībā uz tehnoloģijas, kas attiecas uz perindoprila aktīvo vielu, tirgus noteikšanu no strīdīgā lēmuma izriet, ka “[šīs] tehnoloģijas pieprasījums izriet no pieprasījuma pēc perindoprila galaprodukta ([šī lēmuma] 2648.–2651. apsvērums)” un ka “Komisija tātad izmantoja kļūdainu konkrētā tirgus noteikšanu, ko tā pieņēma attiecībā uz galaproduktu tirgu, savā tehnoloģijas tirgus analīzē, it īpaši attiecībā uz pieprasījuma vērtējumu pēdējā minētajā tirgū”.

405    Tomēr no strīdīgā lēmuma 2648.–2651. apsvēruma interpretācijas izriet, ka, lai gan Komisija konstatēja, ka ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas pieprasījums izriet no šo zāļu pieprasījuma, tā šī lēmuma 2649. apsvērumā arī uzsvēra, ka šī iezīme nenozīmē, ka šīs tehnoloģijas pieprasījuma apstākļi precīzi atspoguļo perindoprila pieprasījuma apstākļus.

406    Pamatojoties uz šiem elementiem, Komisija minētā lēmuma 2651. apsvērumā uzskatīja, ka, ņemot vērā perindoprila pieprasījuma relatīvo neelastību, ar šo zāļu aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas pieprasījums, iespējams, arī bija neelastīgs. No šiem elementiem izriet, ka pretēji tam, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 1615. punkta formulējuma, elementi, kas minēti strīdīgā lēmuma 2648.–2651. apsvērumā attiecībā uz ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas pieprasījuma iezīmēm, ir balstīti nevis uz perindoprila tirgus definīciju kā tādu, bet gan uz saikni, kas pastāv starp šīs tehnoloģijas pieprasījumu un minēto zāļu pieprasījumu, jo šie divi produkti ir savstarpēji papildinoši, no kuriem pirmais ir resurss, kas tiek izmantots otrā produkta ražošanā.

407    Lai gan tādējādi ir taisnība, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1615. punktā daļēji un neprecīzi atspoguļoja strīdīgā lēmuma saturu, ļaujot noprast, ka Komisija bija definējusi ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgu, vienkārši pārņemot šo zāļu tirgus definīciju, minētā sprieduma 1616. punktā tā ierobežoja šīs kļūdas tvērumu, norādot, ka, “kā Komisija apgalvo, tā savā tehnoloģijas tirgus analīzē izmantoja arī citus elementus, lai noteiktu tehnoloģijas tirgu, it īpaši piedāvājuma aizstājamības analīzi ([strīdīgā] lēmuma 2657. un nākamie apsvērumi)”.

408    Tādējādi, abstrahējoties no iepriekš norādītās kļūdas, Komisijas pirmais iebildums, ar kuru tā būtībā atsaucas uz strīdīgā lēmuma sagrozīšanu, jo Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā atšķirības starp abiem tirgiem gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā, nav pamatots.

409    Turklāt pārsūdzētā sprieduma 1617.–1619. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nav jālemj par to, vai ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgus noteikšana ir kļūdaina, lai izvērtētu prasības pamatu, kas attiecās uz kļūdām Komisijas veiktajā Servier dominējoša stāvokļa esamības šajā tirgū pierādīšanā, jo Komisija “noteicošā veidā” balstījās uz perindoprila tirgus definīciju, lai konstatētu, ka Servier bija dominējošs stāvoklis ar šo zāļu aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū. Minētā sprieduma 1621. punktā Vispārējā tiesa izdarīja secinājumus no sava vērtējuma par perindoprila tirgus definīcijas kļūdaino raksturu. Tā nosprieda, ka Komisija nav izdevies pierādīt, ka Servier atradās dominējošā stāvoklī ar šo zāļu aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū, un tāpēc minētā sprieduma 1622. punktā tā uzskatīja, ka ir jāapmierina pirmajā instancē celtās prasības pamats attiecībā uz kļūdām Komisijas pierādīšanā par Servier dominējošo stāvokli ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū.

410    No šā sprieduma 380.–390. punkta izriet, ka pašā Vispārējās tiesas vērtējumā attiecībā uz perindoprila tirgus definīcijas kļūdaino raksturu ir pieļauta tiesību kļūda. Tātad ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 1611.–1622. punktā Vispārējās tiesas sniegtie vērtējumi par Servier dominējošo stāvokli ar perindoprila aktīvo vielu saistītās tehnoloģijas tirgū ir balstīti uz kļūdainu premisu un tādēļ ir prettiesiski. Tā kā šie vērtējumi tieši ietekmēja pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3. punktu, ar kuru Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo lēmumu, ciktāl tajā bija konstatēts Servier izdarīts LESD 102. panta pārkāpums, vienpadsmitais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina.

D.      Secinājumi par apelācijas sūdzību

411    Tā kā pirmais līdz astotais pamats, kā arī vienpadsmitais pamats ir apmierināti, saskaņā ar Komisijas prasījumiem ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1.–3. punkts, kuros Vispārējā tiesa bija atcēlusi, pirmkārt, strīdīgā lēmuma 4. pantu, ciktāl tajā ir konstatēta Servier dalība Krka nolīgumos, otrkārt, šī lēmuma 6. pantu, kurā ir konstatēts Servier izdarīts LESD 102. panta pārkāpums, treškārt, minētā lēmuma 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 7. panta 6. punktu, kuros ir noteikts Servier uzliktais naudas sods par pārkāpumiem, kas minēti attiecīgi šī paša lēmuma 4. un 6. pantā.

VIII. Par pārsūdzētā sprieduma atcelšanas sekām

412    Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

413    Šajā lietā attiecībā uz pirmajā instancē celtās prasības pamatiem, ar kuriem lūgts atcelt strīdīgā lēmuma 4. pantu par LESD 101. panta pārkāpumu, Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu kopumā. Proti, ar devītā prasības pamata otro daļu Servier apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas vērtējumā, Krka cesijas un licences nolīgumu kvalificējot par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Kā izriet no šī sprieduma 307. punkta, Vispārējā tiesa šo kvalifikāciju atzina par kļūdainu tikai tā iemesla dēļ, ka šī tiesa bija noraidījusi tādu pašu kvalifikāciju attiecībā uz Krka izlīguma un licences nolīgumiem, tomēr nelemjot par šīs otrās pamata daļas būtību. Tāpēc lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par pirmajā instancē celtās prasības devītā pamata otro daļu.

414    Attiecībā uz pirmajā instancē celtās prasības pamatiem, ar kuriem lūgts atcelt strīdīgā lēmuma 6. pantu par LESD 102. panta pārkāpumu, no atbildes, kas sniegta uz apelācijas sūdzības astoto pamatu, izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Komisija konkrētā tirgus definīcijā ir kļūdaini iekļāvusi vienīgi perindoprila tirgu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ar šo vērtējumu pietiek, lai apmierinātu pirmajā instancē ievirzīto četrpadsmito prasības pamatu, un ka nav jālemj par minētā pamata pirmo daļu, kurā Servier atsaucās uz vairākiem pārkāpumiem Komisijas ekonometriskajā analīzē. Tā kā Vispārējā tiesa nav lēmusi par šo pirmo pamata daļu, tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu šajā jautājumā.

415    Turklāt no atbildes, kas uz apelācijas sūdzības vienpadsmito pamatu sniegta šā sprieduma 404.–410. punktā, izriet, ka Vispārējā tiesa nav atsevišķi izvērtējusi pirmajā instancē Servier ievirzīto sešpadsmito un septiņpadsmito prasības pamatu, kas vērsti pret tehnoloģijas, kas saistīta ar perindoprila aktīvo vielu, tirgus noteikšanu un Servier dominējošā stāvokļa esamību šajā tirgū, bet tikai atkārtoja iemeslus, kas tai lika apmierināt Servier pirmās instances četrpadsmito prasības pamatu saistībā ar kļūdu perindoprila tirgus noteikšanā. Tādējādi tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu, un tāpēc lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par pamatiem pirmajā instancē attiecībā uz LESD 102. panta pārkāpumu.

416    Šajā kontekstā Komisija lūdza Tiesu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izspriež lietu citā sastāvā, nevis tajā, kurā tika taisīts pārsūdzētais spriedums.

417    Tomēr saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 216. panta 1. punktu, ja Tiesa atceļ kādas palātas spriedumu, lietu var iedalīt citai palātai, kas izskata lietas tāda paša skaita tiesnešu sastāvā, un šo lēmumu pieņem Vispārējās tiesas priekšsēdētājs. Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi iespēja uzsvērt, ka lietas nodošana tādam iztiesāšanas sastāvam, kas veidots pilnībā atšķirīgi no sastāva, kas izskatīja lietu pirmoreiz, saskaņā ar Savienības tiesībām nevar uzskatīt par vispārēja rakstura pienākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 57. punkts). Tāpēc Komisijas lūgums nav jāapmierina.

418    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par Servier pirmajā instancē izvirzītā devītā prasības pamata otro daļu, kas attiecas uz Krka cesijas un licences nolīguma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, par pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito prasības pamatu saistībā ar LESD 102. panta pārkāpumu un par pakārtotajiem pamatiem pirmajā instancē, ar kuriem tiek apstrīdēts naudas soda apmērs.

IX.    Par prasību Vispārējā tiesā

419    Savā prasībā pirmajā instancē Servier ar devītā prasības pamata pirmo daļu apstrīd Krka izlīguma un licences nolīgumu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Ar desmito prasības pamatu tā apstrīd Krka izlīguma nolīguma un Krka cesijas un licences nolīguma kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu seku dēļ.

420    Ņemot vērā it īpaši to, ka par šiem prasības pamatiem Vispārējā tiesā ir notikušas debates, kas balstītas uz sacīkstes principu, un ka to izvērtēšanai nav jāveic nekādi papildu procesa organizatoriskie vai pierādījumu savākšanas pasākumi, Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija ļauj taisīt galīgo spriedumu attiecībā uz devītā prasības pamata pirmo daļu, kā arī desmito prasības pamatu.

A.      Par pirmajā instancē celtās prasības devītā pamata pirmo daļu

1.      Lietas dalībnieku argumenti

421    Ar devītā prasības pamata pirmo daļu Servier apstrīd Krka izlīguma un licences nolīgumu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un šajā ziņā izvirza piecus iebildumus. Tā apgalvo, pirmkārt, ka “ar lēmumu tiek sagrozīti fakti, secinot, ka Krka bija spēja ienākt tirgū īsā termiņā”, otrkārt, ka “lēmums sagroza pušu nodomus un vēlamos mērķus, kas tomēr bija leģitīmi”, treškārt, ka “lēmumā kļūdaini kvalificēti nolīgumi par tirgus sadali”, ceturtkārt, ka “nolīgumu saturs vairs neattaisno kvalifikāciju par ierobežojumu mērķa dēļ, bet, gluži pretēji, pierāda to leģitīmo raksturu” un, piektkārt, ka “lēmumā nolīgumi kļūdaini kvalificēti kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, lai gan to ierobežojošās sekas bija hipotētiskas”. Tiesai ir jānosaka, vai Komisijas konstatējums par pārkāpumu, ko veido perindoprila tirgu sadale, izmantojot Krka izlīguma un licences nolīgumus, ir balstīts uz tiesību kļūdām un kļūdām faktos, kuras Servier apgalvo šajos piecos iebildumos.

422    Komisija apstrīd šos argumentus.

2.      Tiesas vērtējums

423    Iesākumā ir svarīgi atgādināt, ka jautājumu par konkurences noteikumu pārkāpuma esamību var pareizi vērtēt vienīgi tad, ja strīdīgajā lēmumā minētos netiešos pierādījumus skata nevis izolēti, bet kopumā, ņemot vērā aplūkojamo produktu tirgus raksturiezīmes (spriedums, 1972. gada 14. jūlijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, 48/69, EU:C:1972:70, 68. punkts). LESD 263. pantā paredzētās tiesiskuma kontroles tvērums attiecas uz visiem elementiem Komisijas lēmumos par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru, attiecībā uz kuriem jānodrošina gan tiesību, gan faktu ziņā padziļināta pārbaude, ņemot vērā lietas dalībnieku izvirzītos pamatus (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 44. punkts), kā arī 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 72. punkts).

424    Šajā ziņā, lai gan pirmajā instancē izvirzītā devītā prasības pamata pirmā daļa ietver piecus iebildumus, visi šajā kontekstā Servier izvirzītie argumenti attiecas vai nu uz jautājumu par to, vai Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas brīdī Krka bija Servier potenciālais konkurents, neraugoties uz to Krka, mēģinot panākt patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu, zaudēja vairākos secīgos tiesu procesos, vai arī uz jautājumu par to, vai šie nolīgumi kopumā veidoja tirgus sadales nolīgumu, kas kvalificējams kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Ir jāuzsver, ka šī Servier argumentācija, kas ir specifiska Krka izlīguma un licences nolīgumiem, pārklājas ar argumentāciju, kas tika izvirzīta tās pirmajā instancē izvirzītajā ceturtajā prasības pamatā attiecībā uz patentu strīdā panāktajiem izlīguma nolīgumiem un patentu licences nolīgumiem raksturīgo leģitimitāti.

425    Saskaņā ar to, kas tika nospriests šā sprieduma 131. punktā, vispirms un ciktāl Servier izvirzīja šo jautājumu Vispārējā tiesā, ir jāpārbauda, vai Komisija varēja pamatoti kvalificēt Krka nolīgumus kā tās potenciālas konkurences ierobežojumu, ko attiecībā uz Servier īstenoja Krka. Šajā nolūkā ir jāpārbauda, vai Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas datumā pastāvēja reālas un konkrētas iespējas, ka Krka ienāks perindoprila tirgū un konkurēs ar Servier. Šī pārbaude prasa noteikt, vai Krka bija veikusi pietiekamus pasākumus, kas ļautu konstatēt, ka tai bija stingra apņemšanās, kā arī atbilstoša spēja ienākt tirgū termiņā, kas varētu radīt konkurences spiedienu uz Servier, kā arī jāpārbauda, vai nepastāvēja iespējami šķēršļi šai ienākšanai; potenciālas konkurences konstatējumu attiecīgā gadījumā var apstiprināt ar papildu pierādījumiem.

426    Ja tas tā ir, tad pēc tam atbilstoši tam, kas nospriests šā sprieduma 107. punktā, būs jānosaka, vai Krka izlīguma un licences nolīgumi bija tirgus sadales nolīgums, kas ierobežoja konkurenci mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, kā Komisija to uzskatīja strīdīgajā lēmumā. Šajā nolūkā būs jāizvērtē šo nolīgumu mērķi, kā arī ekonomiskā saikne, kas saskaņā ar strīdīgo lēmumu pastāvēja starp tiem. Konkrētāk, būs jāizvērtē, vai Servier veiktā līdzekļu nodošana Krka, izmantojot Krka licences nolīgumu, bija pietiekami būtiska, lai mudinātu Krka piekrist perindoprila valstu tirgu sadalīšanai ar Servier, atsakoties, kaut vai tikai uz laiku, ienākt Servier galvenajos tirgos pretizpildījumā par to, ka varēs tirgot savu perindoprila ģenērisko versiju savos galvenajos tirgos bez riska, ka Servier pret to varētu celt prasības par patenta pārkāpumu. Visbeidzot, ciktāl Servier izvirza šo jautājumu atbilstošā veidā, būs jāņem vērā Krka nolīgumu pušu nodomi, ciktāl tie var palīdzēt noskaidrot šo nolīgumu objektīvos mērķus.

a)      Par Krka potenciālo konkurenci attiecībā pret Servier

427    Saskaņā ar strīdīgā lēmuma 1672.–1700. apsvērumu Krka bija pirmais ģenērisko zāļu ražotājs, kas stājās pretī Servier pozīcijai perindoprila tirgū. Šie divi uzņēmumi jau bija faktiskie konkurenti Čehijas Republikas, Lietuvas, Ungārijas, Polijas un Slovēnijas tirgos, kuros Krka bija sākusi tirgot perindoprila ģenērisko versiju. Pārējo valstu tirgos Savienībā Krka bija Servier potenciālais konkurents. Krka gatavoja savu ienākšanu šajos citos tirgos ar konkrētām un pietiekamām darbībām, it īpaši, saņemot tirdzniecības atļaujas Francijā, Nīderlandē, kā arī Apvienotajā Karalistē, un tai jau bija laišanai tirgū gatavs produkts. Dažos no šiem pārējiem tirgiem tas guva labumu no sadarbības ar komercpartneriem. Šī lēmuma 1685. apsvērumā Komisija konstatēja, ka no daudziem dokumentāriem pierādījumiem, kas datējami ar laiku pirms EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, izriet, ka Krka tolaik bija pārliecināta, ka panāks labvēlīgu iznākumu strīdos starp Krka vai tā koemrcpartneriem un Servier par patentu 340 un 947 spēkā esamību.

428    Tādējādi saskaņā ar strīdīgo lēmumu pirms Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas Krka jau konkurēja ar Servier dažos valstu tirgos, savukārt tirgos, kuros tas vēl nebija pārstāvēts, tam ne tikai bija spēja ienākt [tirgū] īsā laikā, bet tas arī bija stingri apņēmies to darīt. Ņemot vērā šos elementus, Krka varēja uzskatīt par Servier potenciālu konkurentu.

429    Servier neapstrīd šos elementus kā tādus, pat ja tas apgalvo, ka Krka stratēģija “bija koncentrēta uz Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem, nevis uz Rietumeiropas tirgiem”. Tā apgalvo, ka Komisija nevarēja uzskatīt, ka Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas datumā Krka joprojām varēja tikt uzskatīta par tās potenciālo konkurentu. Servier pēc būtības pārmet Komisijai, ka tā ir sagrozījusi pušu, it īpaši Krka, nodomus, atsakoties atzīt, ka secīgie zaudējumi tiesas procesos, ko šis uzņēmums bija cietis, bija pārliecinājuši to, ka patent 947 ir spēkā esošs un ka tādēļ tam būtu vēlams risināt sarunas ar Servier, lai iegūtu licenci šim patentam savos galvenajos tirgos. Šīs Krka zaudētās tiesu lietas, kuras izrietēja no EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma un High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmuma, esot bijušas nepārvarams šķērslis šī uzņēmuma ienākšanai Servier galvenajos tirgos īsā laikā. Krka 2006. gada 13. septembra iekšējais dokuments pierādot, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma dēļ šis uzņēmums bija mainījis stratēģiju, nolemjot atteikties no sava perindoprila, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, tirdzniecības, lai pievērstos šo zāļu formas, kas nepārkāpj patentu, izstrādei.

430    Servier arī atgādina, ka uzreiz pēc EPT 2006. gada 27. jūlija lēmuma, pirmkārt, ar to sazinājās Krka, kas vēlējās apspriest iespēju saņemt patenta licenci atsevišķiem valstu tirgiem, un, otrkārt, Apvienotajā Karalistē Servier uzsāka pret Krka tiesvedību par patentu 340 un 947 pārkāpumu, iesniedzot arī pieteikumu izdot pagaidu rīkojumu. Lai gan Krka iesniedza pretprasību par šo patentu spēkā neesamības atzīšanu, Servier ieskatā tam nebija lielas intereses attiecībā uz šīm tiesvedībām, kas turklāt bija dārgas un riskantas.

431    Šajā gadījumā, lai noteiktu, vai Servier pamatoti apgalvo, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma un High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmuma dēļ Krka vairs nebija ne spējas, ne stingras apņemšanās ienākt Servier galvenajos tirgos un tādējādi tas vairs nebija potenciālas konkurences avots, ir jāatgādina, ka apstāklis, ka pastāv patents, kurš aizsargā tādas aktīvās vielas ražošanas paņēmienu, kas ir kļuvusi vispārpieejama, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par nepārvaramu šķērsli un neliedz par attiecīgā oriģinālo zāļu ražotāja potenciālo konkurentu kvalificēt ģenērisko zāļu ražotāju, kuram faktiski ir stingra apņemšanās, kā arī atbilstoša spēja iekļūt tirgū un kurš ar savām darbībām pierāda, ka ir gatavs apstrīdēt šī patenta spēkā esamību un uzņemties risku, ka, ieejot tirgū, tas saskarsies ar prasību par [patenta] pārkāpumu, ko ir iesniedzis šī patenta īpašnieks (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 46. punkts). Turklāt, kā nospriests šā sprieduma 132 punktā, gadījumā, ja strīdi starp tiem par attiecīgā patenta spēkā esamību vēl tiek izskatīti, tad, pirms izdarīt secinājumu, ka patenta īpašnieks un šāds ģenērisko zaļu ražotājs nav potenciāli konkurenti, ir jāpārbauda visi nozīmīgie apstākļi.

432    Proti, attiecībā uz Krka stingro apņemšanos turpināt centienus tirgot savu perindoprilu, kā arī jautājumu par to, vai Krka piedzīvotā tiesu lietu zaudēšana bija nepārvarams šķērslis tās ienākšanai termiņā, kas varēja radīt konkurences spiedienu uz Servier tās galvenajos tirgos, šā sprieduma 101. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, no pierādījumiem, kurus Komisija minējusi strīdīgā lēmuma 1686.–1691. apsvērumā, izriet, ka nedz EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums, nedz arī High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmums nav licis Krka pārtraukt centienus iekļūt šajos tirgos. Turklāt šajā laikposmā, kā izriet no strīdīgā lēmuma 1687. un 1700. apsvēruma, kurus Servier neapstrīd, Krka 2006. gada septembrī Ungārijā izdevās panākt, ka tika noraidīts Servier pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu attiecībā uz patentu 947, lai gan Krka Ungārijas tirgū jau tirgoja savu perindoprilu, ko veidoja erbumīna alfa kristāliskā forma, kas aizsargāta ar patentu 947.

433    Konkrētāk, strīdīgā lēmuma 1687. un 1668. apsvērumā Komisija atsaucās uz dokumentiem, no kuriem, gluži pretēji, izrietēja, ka Krka kritizēja EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un bija apņēmusies tam nepiekrist. It īpaši no viena Krka darbinieka liecības, kas in extenso citēta šī lēmuma 895. un 1688. apsvērumā, izriet, ka “tas, kas mūs īpaši uztrauc ir tas, ka šis process bija diskriminējošs attiecībā pret ģenērisko produktu nozari, un mēs no neļausim viņiem no tā gūt tik lielu labumu”. Šāds apgalvojums, kas izdarīts Krka vārdā, atspēko Servier apgalvojumu, saskaņā ar kuru Krka bija atteikusies apstrīdēt patenta 947 spēkā esamību, lai varētu ienākt Servier galvenajos tirgos. Turklāt konkrētās darbības, ko Krka veica pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, apstiprina, ka tas nav atzinis šā patenta spēkā esamību, jo tas turpināja apstrīdēt tā spēkā esamību EPI un 2006. gada 1. un 8. septembrī iesniedza pretprasības pret Servier par patentu 947 un 340 spēkā neesamību tiesvedībās par patenta pārkāpumu, kuras Servier sāka Apvienotajā Karalistē.

434    Turklāt neviens dokuments, kas atbilstu Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas laikam, neliecina, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums un High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmums būtu mainījuši Krka uztveri par patenta 947 spēkā esamību tādējādi, lai tas atteiktos no saviem plāniem tirgot savu perindoprilu. It īpaši Krka 2006. gada 13. septembra iekšējais dokuments, uz kuru atsaucas Servier un saskaņā ar kuru darbības saistībā ar Krka perindoprilu bija jāpārtrauc par labu darbam pie šo zāļu versijas, ar kuru netiek pārkāpts patents, izstrādes, nevar tikt interpretēts kā Krka vadības stratēģiska lēmuma atspoguļojums. Kā Komisija ir uzsvērusi strīdīgā lēmuma 1687. apsvērumā, šajā iekšējā dokumentā bija vienīgi atzīmētas nostājas, kas izteiktas šī uzņēmuma operatīvajās sanāksmēs pētniecības un attīstības departamentā, un šī dokumenta interpretāciju, ko piedāvājusi Servier, katrā ziņā atspēko fakts, ka Krka turpināja ražot savu perindoprilu, kas sastāvēja no erbumīna alfa kristāliskās formas, kas aizsargāta ar patentu 947, kā to apliecina tie paši Krka iekšējie dokumenti, kā to norādīja Komisija šī lēmuma 2260. zemsvītras piezīmē. Katrā ziņā, ņemot vērā pretējus pierādījumus, uz kuriem Komisija atsaucas minētā lēmuma 1686.–1691. apsvērumā, šis iekšējais dokuments pārliecinoši nepierāda, ka Krka, kā apgalvo Servier, būtu galīgi atteicies ienākt ar šo perindoprilu Servier galvenajos tirgos pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma. Proti, šie pierādījumi objektīvi apliecina, ka Krka joprojām bija atbilstoša spēja piekļūt Servier galvenajiem tirgiem, kā arī nodoms tajos ienākt.

435    Ciktāl Servier pārmet Komisijai, ka tā ir “sagrozījusi” pušu nodomus, ir jāatgādina, ka Komisija strīdīgā lēmuma 1668. un 1690. apsvērumā atzina, ka Krka vairs nebija tik stingri pārliecināts par savas nostājas tiesvedībās spēku pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma un ka, tieši reaģējot uz šo lēmumu, Krka uzņēmās iniciatīvu sazināties ar Servier, lai apsvērtu iespēju, ka Servier varētu piešķirt Krka licenci par patentu 947 attiecībā uz noteiktiem ģeogrāfiskajiem tirgiem.

436    Tomēr šī Krka iniciatīva arī nepierāda, ka šis uzņēmums būtu atteicies konkurēt ar Servier pēdējā minētā uzņēmuma galvenajos tirgos, izmantojot savu perindoprilu, kuru veido erbumīna alfa kristāliska forma, kas aizsargāta ar patentu 947. Proti, kā izriet no pierādījumiem, uz kuriem Komisija atsaucās strīdīgā lēmuma 912. un 1668. apsvērumā, Krka apzinājās to, ka Servier bija piekritusi risināt sarunas ar to pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, jo tas radīja “nopietnus draudus” Servier, kura “uzskatīja, ka Krka rīcībā bija vieni no labākajiem un pilnīgākajiem pierādījumiem iebildumos EPI un atcelšanas lietā Apvienotajā Karalistē”. No tā izriet, ka strīda esamība starp Krka un Servier par patenta 947 spēkā esamību, kas bija EPI un Apvienotajā Karalistē izskatāmo strīdu priekšmets un ko šie abi uzņēmumi uzskatīja par nopietnu, ir papildu norāde uz potenciālas konkurences attiecībām starp tiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 52. punkts), jo šī konkurence turklāt var kļūt reāla termiņā, kas var radīt konkurences spiedienu uz Servier šī sprieduma 101. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tā tas noteikti ir, jo šīs konkurences esamība faktiski ietekmēja Servier komerciālo rīcību, liekot tam piešķirt licenci Krka tās galvenajos tirgos.

437    Turklāt Servier arguments attiecībā uz to, ka Krka bija uzņēmies iniciatīvu sarunām par licences piešķiršanu, jauc, pirmkārt, Krka nodomus gadījumā, ja sarunas nebūtu sekmīgas, ar, otrkārt, tirdzniecības mērķiem, kurus Krka īstenoja šajās sarunās. Tomēr vienīgi pirmajiem minētajiem ir nozīme, lai novērtētu potenciālas konkurences esamību starp Servier un Krka brīdī, kad tika parakstīti Krka izlīguma un licences nolīgumi. Leģitīmajiem komerciālajiem mērķiem, kurus Krka it kā īstenoja minētajās sarunās, bija nozīme vienīgi, lai novērtētu šo pašu nolīgumu priekšmetu.

438    Proti, šajā ziņā ir jāatgādina, ka nolīguma noslēgšana starp vairākiem uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas ķēdes līmenī un no kuriem daži nedarbojās attiecīgajā tirgū, ir būtiska norāde, ka starp minētajiem uzņēmumiem pastāv konkurences attiecības (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

439    Tomēr, ja ar to, ka Krka risināja sarunas ar Servier nolūkā noslēgt tādus nolīgumus kā Krka izlīguma un licences nolīgumi, pietiktu, lai pierādītu, ka Krka vairs nebija stingri apņēmusies konkurēt ar Servier, izmantojot savu perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargāta erbumīna alfa kristāliskā forma, vai pat ka pastāvēja nepārvarams šķērslis šādai ienākšanai Servier galvenajos tirgos, neraugoties uz tādu objektīvu pierādījumu esamību, kādus Komisija minēja strīdīgā lēmuma 1686.–1691. apsvērumā, tas nozīmētu, pretēji iepriekšējā punktā minētajai judikatūrai, ka uzņēmuma lēmums risināt sarunas un pēc tam noslēgt līgumu ar citu uzņēmumu, kas darbojas tajā pašā ražošanas ķēdes līmenī, ar mērķi konkurenci, kas balstīta uz sniegumu, aizstāt ar sadarbību, varētu radīt sekas, ka tas vairs nav potenciāls konkurents savam līgumpartnerim. Ja tas tā būtu, uzņēmuma apzināta izvēle īstenot tirdzniecības politiku, kas izpaužas kā tāda nolīguma noslēgšana, kuram ir pretkonkurences mērķis, varētu izraisīt to, ka uz šo pašu nolīgumu neattiektos LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, un tādējādi atņemt šai tiesību normai būtisku tās lietderīgās iedarbības daļu.

440    Ņemot vērā iepriekš minēto, Servier argumentācija neļauj atspēkot Komisijas konstatējumu strīdīgā lēmuma 1700. apsvērumā, saskaņā ar kuru Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas datumā Krka bija Servier potenciāls konkurents.

441    Tāpēc Servier argumentācija par potenciālo konkurenci no Krka puses ir jānoraida.

b)      Par tirgus sadales nolīguma esamību

442    Ar otro iebildumu Servier apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka Krka izlīguma un licences nolīgumu mērķis bija sadalīt tirgus ar Krka.

443    Servier apgalvo, pirmkārt, ka šie nolīgumi tika noslēgti patenta 947 spēkā esamības atzīšanas dēļ un to mērķis bija rast risinājumu strīdiem, kas bija ar Krka. Proti, Krka nevarēja tirgot savu perindoprilu patenta 947 dēļ un EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma dēļ.

444    Tomēr ar šo argumentāciju Servier būtībā tikai atkārto savus apgalvojumus, kas izriet no tā, ka esot atzīta šī patenta spēkā esamība, par Krka īstenotas potenciālas konkurences neesamību un noliedz tirgus sadales nolīguma esamību. Tomēr šie argumenti jau ir noraidīti, attiecīgi, šī sprieduma 427.–440. un 178.–184. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

445    Otrkārt, Servier apstrīd tāda tirgus sadales nolīguma esamību, saskaņā ar kuru Krka esot atteicies ienākt Servier galvenajos tirgos apmaiņā pret faktiska duopola ieviešanu Krka galvenajos tirgos. Servier ieskatā, no Krka izlīguma un licences nolīgumu noteikumiem izriet, ka katram no šiem nolīgumiem bija leģitīms mērķis. It īpaši neviens elements neļaujot uzskatīt, ka ar Krka licences nolīgumu tiktu ieviests šāds duopols. Gluži pretēji, daudzi dokumenti, kas datēti ar laiku, kad tika noslēgti Krka izlīguma un licences nolīgumi, pierādot, ka konkurence starp šiem diviem uzņēmumiem bija intensīva. Komisija strīdīgā lēmuma 1724. un 1728. apsvērumā esot kļūdaini apgalvojusi, ka Servier ar Krka licences nolīgumu apņēmās neielaist trešo konkurentu Krka galvenajos tirgos. Turklāt Servier apgalvo, ka strīdīgajā lēmumā ir sagrozīts it īpaši šī lēmuma 849. apsvērumā minētais 2005. gada 29. septembra dokuments, kurā Krka darbinieks atsaucās uz “kopīgu darbību, lai kontrolētu tirgu”.

446    Servier noliedz, ka Krka licences nolīgums būtu varējis mudināt Krka pieņemt Krka izlīguma nolīgumā paredzētos konkurences ierobežojumus. Pat ja šis licences līgums būtu pamudinājums izlīgumam, šis apstāklis pats par sevi neesot pietiekams, lai konstatētu LESD 101. panta pārkāpumu, jo no pušu nodomiem izrietot, ka šiem nolīgumiem ir leģitīmi mērķi. Turklāt šī lēmuma 1738. apsvērumā Komisija esot novērtējusi peļņu, ko Krka varēja gūt no šī licences nolīguma, desmit miljonu EUR apmērā, vienlaikus minimizējot tā konkurenci veicinošās sekas, pamatojoties uz šī lēmuma 1833. apsvērumā norādīto iemeslu, ka “nav skaidrs, kādā proporcijā Krka izlīguma nolīgums faktiski pastiprināja konkurences situāciju dalībvalstīs, uz kurām attiecās licence, jo Krka jau bija laidusi savu perindoprilu piecās no šīm dalībvalstīm pirms [Krka izlīguma] nolīguma”. Servier arī uzstāj, ka pat pēc šo nolīgumu noslēgšanas Krka joprojām varēja brīvi ienākt Servier galvenajos tirgos ar produktu, ar kuru netiek izdarīts pārkāpums.

447    Ciktāl Servier atsaucas uz apgalvoto Krka izlīguma un licences nolīgumu noteikumu “leģitīmo” raksturu, vispirms jāatgādina, ka, lai gan ir taisnība, ka objektīvajiem mērķiem, ko ar nolīgumiem paredzēts sasniegt attiecībā uz konkurenci, ir nozīme, novērtējot to iespējamo pretkonkurences mērķi, tomēr apstāklim, ka iesaistītie uzņēmumi ir rīkojušies bez nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un apstāklim, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 167. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad apstāklis, ka komercstratēģija, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmumi, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas ķēdes līmenī, veic savā starpā sarunas par šādiem nolīgumiem, lai izbeigtu strīdu par patenta spēkā esamību, no šo uzņēmumu viedokļa ir loģiska un racionāla, nekādi nepierāda, ka šīs stratēģijas īstenošana ir attaisnojama no konkurences tiesību viedokļa.

448    Tālāk, ir taisnība, kā ir nospriests šī sprieduma 226. punktā, ka izlīguma nolīgumi strīdā patentu jomā, tāpat kā licences nolīgumi, kas sasaistīti ar šādiem nolīgumiem, var tikt noslēgti ar leģitīmu mērķi un pilnīgi likumīgi, pamatojoties uz to, ka puses ir atzinušas aplūkojamā patenta spēkā esamību. Turklāt nolīgumus par izlīgumu mudina slēgt publiskas iestādes, jo tie ļauj ietaupīt līdzekļus un tādējādi ir labvēlīgi plašai sabiedrībai (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 79. punkts). Tāpat, kā Servier pamatoti norāda savā prasības pieteikumā pirmajā instancē, nav noliedzams, ka licences nolīgums, kas ģenērisko zāļu ražotājam ļauj ienākt noteiktos tirgos, kuri ir slēgti konkurencei patenta esamības dēļ, hipotētiski var radīt konkurenci veicinošas sekas šajos pašos tirgos.

449    Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 226. punktā minētās judikatūras, tas, ka nolīgumiem ir mērķis, kas abstrakti var būt leģitīms, nevar atbrīvot šos nolīgumus no LESD 101. panta piemērošanas, ja izrādās, ka minēto nolīgumu mērķis ir arī tirgu sadale vai citu konkurences ierobežojumu īstenošana. Turklāt, kā atgādināts šā sprieduma 178.–184. punktā, tas, ka nolīgumam principā ir leģitīma juridiskā forma un ka šī nolīguma noteikumi nenorāda uz šķietamu pret konkurenci vērstu mērķi, pats par sevi nav noteicošs, lai noskaidrotu, vai ar to tiek pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts. Ikviens nolīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā tā konkrēto saturu un ekonomisko kontekstu, it īpaši ņemot vērā situāciju attiecīgajā tirgū.

450    Šajā gadījumā argumentos, kurus Servier izvirzījusi pirmajā instancē devītajā prasības pamatā attiecībā uz Krka izlīguma un licences nolīgumu saturu, nav ņemts vērā, pirmkārt, tas, ka saikne starp šiem nolīgumiem ir tāda, ka to noteikumi bija jāizvērtē nevis izolēti, bet gan kā tādi, kas veido vienotu veselumu. Otrkārt, šajos argumentos nav ņemts vērā fakts, ka Krka licences nolīgumā Krka bija atļauts tirgot savu perindoprilu, ko veidoja ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, tās galvenajos tirgos, uz kuriem neattiecas strīdīgajā lēmumā konstatētais LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, savukārt ar izlīguma nolīgumu Krka tika aizliegts tirgot šīs zāles Servier galvenajos tirgos, uz kuriem attiecas šis pārkāpums.

451    Runājot par saikni starp Krka izlīguma un licences nolīgumiem, no šo nolīgumu noteikumiem un to noslēgšanas apstākļiem, kurus Komisija ir norādījusi strīdīgā lēmuma 1703. apsvērumā, skaidri izriet, ka no ekonomiskā viedokļa šie nolīgumi ir saistīti tādā nozīmē, kā Komisija ir norādījusi šī lēmuma 1702. apsvērumā, ka viens no tiem nevarēja tikt noslēgts bez otra. Turklāt šo saikni apstiprina dokumentārie pierādījumi, kurus Komisija minējusi strīdīgā lēmuma 1746. un 2103. apsvērumā un no kuriem izriet, ka Krka uzskatīja, ka Krka licences nolīgums bija priekšnosacījums, lai piekristu atturēties no ienākšanas Servier galvenajos tirgos, jo Krka izlīguma nolīgumā paredzētie ierobežojumi bija nepieciešami, lai iegūtu šo licenci. Tādējādi, ciktāl Servier, neapstrīdot šo saikņu pašu par sevi esamību, cenšas Komisijas veikto šo nolīgumu analīzi apšaubīt, pamatojoties uz argumentāciju, kurā minētie nolīgumi tiek pārbaudīti atsevišķi, lai pierādītu to satura it kā leģitīmo raksturu, šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu. Kā nospriests šā sprieduma 195. punktā un pretēji Servier argumentācijai, no tā izriet arī, ka neatkarīgi no jautājum par Krka licences nolīgumā paredzētās atlīdzības pietiekamību vai nepietiekamību no tirgus apstākļu skatpunkta, tieši piekļuve saviem galvenajiem tirgiem bez riska tikt iesūdzētai par patenta pārkāpumu ir motivējusi Krka atteikties pārdot savu perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliska forma, Servier galvenajos tirgos.

452    Turklāt Servier argumentu par to, ka Krka licences nolīgumam Krka galvenajos tirgos esot konkurenci veicinošs raksturs, atspēko apstāklis, ka šis nolīgums neattiecas uz Servier galvenajiem tirgiem, uz kuriem vienīgajiem attiecās strīdīgajā lēmumā konstatētais LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums. Proti, šis konkurenci veicinošais raksturs, pieņemot, ka tas ir pierādīts, pozitīvi ietekmētu konkurenci tikai Krka galvenajos tirgos. Katrā ziņā, lai gan ir taisnība, ka licences piešķiršana noteiktos tirgos, pretī saņemot šīs licences saņēmēja apņemšanos atteikties apstrīdēt sava līgumpartnera patenta spēkā esamību attiecībā uz šiem pašiem tirgiem, neskarot tā konkrētā satura un ekonomiskā konteksta vērtējumu, no konkurences viedokļa var tikt uzskatīta par leģitīmu, tomēr citādi ir gadījumā, kad nolīgumu kopums ļauj šim saņēmējam ienākt noteiktos ģeogrāfiskajos tirgos bez patenta pārkāpuma riska, vienlaikus tam aizliedzot ienākt citos tirgos.

453    Šāds nolīgumu kopums principā nozīmē šo tirgu sadali un tātad konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kuru nevar padarīt par relatīvu vai kompensēt eventuālas pozitīvas vai konkurenci veicinošas sekas jebkādā tirgū. Komisijai taču nav jāpārbauda nolīguma vai rīcības sekas, izvērtējot eventuāla konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 159. un 166. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

454    Turklāt, kā Komisija ir paskaidrojusi strīdīgā lēmuma 1745. apsvērumā, tieši tā iemesla dēļ, ka Krka licences nolīgums un patenta nepārkāpšanas pienākums, kas izriet no Krka izlīguma nolīguma, neattiecas uz vieniem un tiem pašiem valstu tirgiem, pēc Komisijas domām, šis licences līgums nebija leģitīms, bet gan drīzāk bija nozīmīgs ekonomisks stimuls Krka akceptēt Krka izlīguma nolīgumā paredzētos ierobežojumus un tādējādi ģeogrāfiski sadalīt šos tirgus ar Servier. Tādējādi no ekonomiskā viedokļa šo quid pro quo var pielīdzināt līdzekļu nodošanai šā sprieduma 104. punktā minētās judikatūras izpratnē. Lai pārbaudītu šīs analīzes pamatotību, saskaņā ar šo judikatūru ir jāizvērtē, vai šī līdzekļu nodošana no Servier par labu Krka ir izskaidrojama vienīgi ar Servier un Krka komerciālo interesi neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

455    Šajā ziņā, kā tika atgādināts šī sprieduma 427. un 428. punktā, Krka ne tikai jau pārdeva savu perindoprilu dažos no saviem galvenajiem tirgiem, bet turklāt tā apsteidza Servier potenciālos konkurentus perindoprila ģenēriskās versijas tirdzniecības projektos, it īpaši Francijā un Apvienotajā Karalistē, kas ir divi no Servier galvenajiem tirgiem. Turklāt no datiem par perindoprila pārdošanas apjomu, kas it īpaši minēti strīdīgā lēmuma 2273.–2401. apsvērumā, izriet, ka cena, par kādu Servier pārdeva šīs zāles tirgos Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē, bija daudz augstāka nekā cena, par kādu Krka pārdeva savu perindoprilu Polijas tirgū. Šādos apstākļos Servier pamudinājums aizkavēt šo zāļu ienākšanu tā galvenajos tirgos bija acīmredzams un turklāt tas netika apstrīdēts.

456    Attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka Krka licences nolīgums bija šāds pretizpildījums Krka izlīguma nolīgumam, vispirms ir jāatgādina, ka Krka licences nolīgums ekskluzīvi un neatsaucami piešķīra patenta 947 tiesības par labu Krka tās galvenajos tirgos, neraugoties uz iespēju, ka Servier saglabāja sev, proti, iespēju izmantot arī šīs tiesības tieši vai ar savu meitasuzņēmumu starpniecību, vai ar kādas vienas trešās personas katrā valstī starpniecību. No šīs shēmas izriet, ka katrā no šiem tirgiem, izņemot Servier, tās meitasuzņēmumus vai tās norādītu trešo personu, Krka bija vienīgais uzņēmums, kas varēja tirgot perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, neriskējot pieļaut šā patenta pārkāpumu.

457    Turpinot, kā Komisija uzsvēra strīdīgā lēmuma 1721., 1724., 1728.–1730. un 1819. apsvērumā, Servier atteikšanās iebilst pret to, ka Krka savos galvenajos tirgos tirgo perindoprila ģenērisko versiju, no ekonomiskā viedokļa faktiski ir līdzvērtīga līdzekļu nodošanai Krka. Pateicoties šādai quid pro quo, Servier un Krka katrs varēja savos attiecīgajos galvenajos tirgos saglabāt labvēlīgāku pozīciju, jo Servier izdevās izslēgt potenciālo konkurenci, kas izrietētu no Krka perindoprila, kuru veidoja ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, ienākšanas tās galvenajos tirgos, un Krka ir guvusi pārliecību, ka varēs tirgot šīs zāles savos galvenajos tirgos, nepastāvot patenta pārkāpuma riskam.

458    Šajā kontekstā Servier atsaucas uz to, ka Komisija esot minimizējusi Krka licences nolīguma konkurenci veicinošas sekas Krka galvenajos tirgos, kā arī priekšrocību, ko tas radīja šim uzņēmumam, ciktāl Krka jau darbojās piecos no šiem tirgiem. Servier no tā secina, ka Krka iegūtā pārliecība, ka tas varēs tirgot savu perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, bez patenta pārkāpuma riska, bija vienīgā priekšrocība, ko Krka guva no šī nolīguma saskaņā ar pašas Komisijas argumentāciju, un apgalvo, ka šī priekšrocība nebija pietiekama, lai mudinātu Krka atteikties ienākt Servier galvenajos tirgos. Tomēr no pierādījumiem, uz kuriem Komisija atsaucas strīdīgā lēmuma 913. un 1748. apsvērumā, izriet, ka Krka pati 2009. gada 4. augustā, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, norādīja šai iestādei, ka tā ir “upurējusi” Servier galvenos tirgus, kas “Krka bija mazāk svarīgi”, “apmaiņā pret tūlītēju ienākšanu Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgos”. Tātad no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Krka šādi piedāvātā perspektīva būt vienīgam perindoprila ģenēriskās versijas ražotājam tā galvenajos tirgos no Krka subjektīvā viedokļa bija vēlamāka – pat ja tas neatteicās ienākt Servier galvenajos tirgos bez licences piešķiršanas attiecībā uz tā galvenajiem tirgiem – nekā tiesvedība Servier galvenajos tirgos, kas varēja būt apgrūtinoša, kuras iznākums bija neskaidrs un no kuras, ja tā būtu bijusi sekmīga, labumu būtu guvuši visi ģenērisko zāļu ražotāji, kā Komisija konstatēja strīdīgā lēmuma 844., 874., 914., 1759. un 1763. apsvērumā.

459    Attiecībā uz Servier argumentu, saskaņā ar kuru faktiskā duopola esamību Krka galvenajos tirgos atspēkojot iespēja, kas pastāvēja Servier meitasuzņēmumam vai trešai pusei, kurai pēdējā minētā būtu atļāvusi ienākt Krka galvenajos tirgos, ir jākonstatē, kā tas nospriests šā sprieduma 232. punktā, ka Komisija secināja, ka pastāv “faktisks”, nevis “juridiskais” duopols, un ka katrā ziņā Servier atteicās no sava juridiskā monopola, apņemoties tajā ekskluzīvi dalīties ar Krka. Ciktāl Servier norāda uz intensīvu konkurenci, ko šajos tirgos īstenoja Krka un Servier, ir jāuzsver, ka, lai gan strīdīgā lēmuma 1728. un 1744. apsvērumā Komisija nenoliedza noteikta līmeņa konkurences esamību, precīzam konkurences līmenim šajos tirgos nav nozīmes, jo tas neko nemaina faktā, ka Servier noteikti atteicās no tirgus daļām un tādējādi no daļas no savas peļņas par labu Krka.

460    Visbeidzot, attiecībā uz jautājumu, vai šī sprieduma 457. punktā minētā līdzekļu nodošana bija pietiekami nozīmīga, lai mudinātu Krka noslēgt Krka izlīguma nolīgumu, no strīdīgā lēmuma 1738. apsvēruma izriet, ka Krka pati novērtēja ekonomisko vērtību, ko Servier nodeva kā pretizpildījumu par Krka apņemšanos atteikties ienākt Servier galvenajos tirgos, aptuveni 10 miljonu EUR apmērā trīs gadu laikposmā. Šī aplēse izrādījās ticama, jo, kā izriet no lietas materiāliem, kas minēti šī lēmuma 4112. zemsvītras piezīmē, Krka izlīguma un licences nolīgumu darbības laikā Krka gūtā peļņa no perindoprila pārdošanas vienīgi Ungārijas, Polijas un Čehijas Republikas tirgos sasniedza summu 10 miljonu EUR apmērā. Tomēr, pat atskaitot no šīs summas 10 miljonu EUR summu, kas Krka katru gadu bija jāmaksā Servier saskaņā ar Krka licences nolīgumu, tik liela apmēra Servier līdzekļu nodošana Krka nevar tikt izskaidrota ne ar vienu citu Krka pretizpildījumu, kā tikai ar tās apņemšanos nekonkurēt ar Servier tās galvenajos tirgos.

461    Jāpiebilst, ka neviens no pārējiem Servier izvirzītajiem konkrētākajiem argumentiem neatspēko Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru ar Krka izlīguma un licences nolīgumiem tika ieviesta tirgus sadale, kas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

462    Servier ieskatā, Komisija strīdīgā lēmuma 1747. apsvērumā kļūdaini secināja, ka “Krka piešķirtās licences ģeogrāfiskais tvērums nevar tikt izskaidrots ar atšķirībām starp patentiem šajās teritorijās”, jo patiesībā šādas atšķirības pastāvēja, ņemot vērā, ka Krka šīs licences piešķiršanas dienā jau bija ienākusi vairākos no tirgiem, uz kuriem attiecās minētā licence, kas to pakļauj konkrētam un tūlītējam riskam, ka tiks celtas prasības par patenta pārkāpumu. Izvirzot šo argumentāciju, Servier kļūdās attiecībā uz iespējamo atšķirību, kas attiecībā uz patentu situāciju var pastāvēt starp ģeogrāfiskajiem tirgiem, nozīmīgumu.

463    Proti, kā Komisija pamatoti norāda strīdīgā lēmuma 1754. apsvērumā, šādām atšķirībām, lai no konkurences viedokļa novērtētu licences ģeogrāfiskā tvēruma leģitimitāti, ir nozīme tikai tad, ja tās attiecas uz objektīva riska līmeni katrā no šiem tirgiem saistībā ar viena vai vairāku patentu, kas ir piešķirtās licences priekšmets, atzīšanu par spēkā neesošiem. Tas ir izskaidrojams ar to, ka nav likumīgi “upurēt” atsevišķus tirgus, kaitējot konkurencei tajos, lai iegūtu licenci citos tirgos subjektīvu komerciālās iespējas apsvērumu dēļ. Šī paša iemesla dēļ ir noraidāms arī Servier arguments par iespējamo “paradoksu”, kas izriet no tā, ka, piešķirot licenci, kas aptver lielāku tirgu skaitu, tiktu vairāk stimulēts atteikties no tirgiem, uz kuriem šī licence neattiecas. Lai kāds arī būtu to tirgu skaits, uz kuriem minētā licence neattiecas, šajos tirgos konkurence ir ierobežota.

464    Servier apgalvo, ka noteikumi par neapstrīdēšanu un nepārkāpšanu Servier galvenajos tirgos neizraisīja tirgus sadali. Ja Krka būtu aizliegts tirgot savu perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliska forma, tā it kā pārkāpjošā rakstura dēļ, Krka joprojām varēja brīvi tirgot versiju, kas nepārkāpj šīs zāles un ko tas turklāt izstrādāja. Tomēr šajā ziņā pietiek norādīt, ka tas, ka tirgus sadales nolīgums ierobežo potenciāla konkurenta iespējas konkurēt ar patenta īpašnieku, tomēr neizslēdzot jebkādu šī konkurenta ilgtermiņa konkurences iespēju, izstrādājot [patentu] nepārkāpjošu produktu, nevar atspēkot secinājumu, ka šāds nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

465    Servier atsaucas uz apgalvotajām konkurenci veicinošajām sekām Servier galvenajos tirgos tādēļ, ka Krka izlīguma nolīgums neliedza Krka ienākt Servier galvenajos tirgos, izmantojot savu perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, pirms patenta 340 termiņa beigām. Tomēr ar šo nolīgumu Krka tika aizliegts tirgot šo perindoprilu šajos tirgos, kamēr patenta 947 termiņš vēl nebija beidzies. Tādējādi Servier veiktā “piekāpšanās” attiecībā uz patentu 340 neatspēko Komisijas vērtējumu par minētā nolīguma pretkonkurences mērķi, ņemot vērā, ka šis nolīgums liedza Krka īstermiņā vai pat vidējā termiņā ienākt Servier galvenajos tirgos.

466    Attiecībā uz Servier argumentāciju, saskaņā ar kuru Krka izlīguma nolīgums neliedza pārējiem Servier potenciālajiem konkurentiem turpināt tiesvedības, kuru mērķis bija panākt patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu, ir jākonstatē, ka šāds apstāklis no konkurences tiesību skatpunkta nevar attaisnot to, ka ar šo nolīgumu Krka bija noteikts pienākums atteikties no šajā ziņā notiekošajiem strīdiem ar Servier. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, kā tas izriet no šā sprieduma 436. punktā minētajiem pierādījumiem, ka Servier “uzskatīja, ka Krka rīcībā bija vieni no labākajiem un pilnīgākajiem pierādījumiem iebildumos EPI un atcelšanas lietā Apvienotajā Karalistē”, kas nozīmē, ka tās prasību tiesā atsaukšana varēja būtiski samazināt izredzes, ka šis patents tiks atzīts par spēkā neesošu, un tādējādi pastiprināt Servier kontroli attiecīgajos tirgos.

467    Attiecībā uz Servier argumentu par apgalvoto 2005. gada 29. septembra dokumenta sagrozīšanu, kurā viens Krka darbinieks atsaucās uz “kopīgu darbību [ar Servier], lai kontrolētu tirgu”, ir jākonstatē, ka šajā dokumentā vismaz ir norādīts, ka gadu pirms Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas Krka bija atvērts idejai sadarboties ar Servier noteiktos tirgos, lai tos kontrolētu kopā, bet šis dokuments neļauj precīzi noteikt šādi minētos tirgus. Katrā ziņā šis apstāklis ir daļa no saskaņotu netiešu pierādījumu kopuma, kas pierāda šo nolīgumu pretkonkurences raksturu, bet pats par sevi nav nepieciešamais atbalsts Komisijas konstatējumam. Tādējādi, pat pieņemot, ka Servier apgalvojumi par šo pierādījumu ir daļēji pareizi, ar šo argumentu nepietiek, lai šis prasības pamats tiktu apmierināts.

468    Lietderības labad ir jāpiebilst, ka, ciktāl Servier ar dažiem saviem argumentiem tiecas minimizēt Krka nolīgumu kaitīguma pakāpi, nav nekādu šaubu, ka Komisijas konstatētais konkurences ierobežojums bija pietiekami kaitīgs, lai to kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ Tiesas judikatūras izpratnē. (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Proti, kā izriet no šā sprieduma 97. un 238. punktā atgādinātās judikatūras, nolīgumiem, kuru mērķis ir tirgu sadale, pašiem par sevi ir konkurenci ierobežojošs mērķis un tie ietilpst nolīgumu kategorijā, kas ir skaidri aizliegta ar LESD 101. panta 1. punktu.

469    Visu lietas dalībnieku argumentu un lietas materiālos ietverto pierādījumu vērtējums tādējādi liek secināt, ka, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisija strīdīgā lēmuma 1745. apsvērumā varēja uzskatīt, ka, lai gan patenta licence var būt leģitīms līdzeklis, lai šī patenta īpašnieks piešķirtu trešai personai tiesības izmantot ar minēto patentu aizsargāto izgudrojumu, Krka licences nolīgums bija pamudinājums panākt Krka apņemšanos atteikties no savas ienākšanas Servier galvenajos tirgos, tādējādi ļaujot šiem abiem uzņēmumiem savā starpā organizēt tirgus sadali.

470    Tāpēc Servier argumentācija, kas attiecas uz tirgus sadales nolīguma esamību, ir jānoraida.

471    No iepriekš minētā izriet, ka strīdīgajā lēmumā sniegtie pierādījumi liecina par to, ka pastāvēja prakse, saskaņā ar kuru Servier un Krka sadalīja perindoprila tirgu, un tie ir pietiekami, lai pamatotu šīs prakses kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ atbilstoši šā sprieduma 96. un 97. punktā atgādinātajai Tiesas judikatūrai.

472    Ciktāl Servier pakārtoti lūdz atcelt strīdīgo lēmumu daļā, kurā ir konstatēts konkurences ierobežojums mērķa dēļ konkrēti Apvienotās Karalistes tirgū, neraugoties uz to, ka pastāvēja pagaidu rīkojums, kas izrietēja no High Court 2006. gada 3. oktobra nolēmuma, ar kuru Krka tika aizliegts ienākt šajā tirgū ar savu perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, ir jāatgādina, ka šāds rīkojums ir pagaidu pasākums, kas nekādi neietekmē nolēmumu par patenta īpašnieka celtās prasības par patenta pārkāpumu pamatotību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 53. punkts). Tādējādi konkurences spiediens, ko radīja iespēja Krka ienākt šajā tirgū, pēc šī rīkojuma izdošanas neizzuda un šis apstāklis tātad nevar atspēkot šā sprieduma iepriekšējā punktā izdarīto secinājumu attiecībā uz Apvienotās Karalistes tirgu.

473    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida pirmajā instancē celtās prasības devītā pamata pirmā daļa un jākonstatē, ka Servier nav izdevies atspēkot kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kas strīdīgajā lēmumā veikta attiecībā uz praksi, kuras mērķis attiecībā uz Servier un Krka bija sadalīt perindoprila tirgu, izmantojot Krka izlīguma un licences nolīgumus.

474    Turklāt ir jākonstatē, kā minēts šā sprieduma 424. punktā, ka, ciktāl pirmajā instancē izvirzītā ceturtā prasības pamata pirmā daļa, kas būtībā attiecas uz izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu, tos aplūkojot vispārīgi, pēc būtības leģitīmo raksturu, attiecas konkrēti uz Krka izlīguma un licences nolīgumiem, tā pārklājas ar juridisko argumentāciju, ko Servier izvirzījusi pirmajā instancē devītajā prasības pamatā. Tādējādi no šā sprieduma 423.–473. punktā izklāstītā pamatojuma izriet, ka, ciktāl pirmajā instancē izvirzītā ceturtā prasības pamata pirmā daļa attiecas uz Krka izlīguma un licences nolīgumiem, arī tā ir jānoraida.

B.      Par pirmajā instancē celtās prasības desmito pamatu

1.      Lietas dalībnieku argumenti

475    Ar pirmajā instancē celtās prasības desmito pamatu Servier vispirms pārmet Komisijai, ka tā strīdīgā lēmuma 1817. apsvērumā ir konstatējusi, ka Servier bija dominējošs stāvoklis tirgū, kā tas definēts šajā lēmumā, un šo definīciju Servier apstrīd citos pamatos. Tā arī norāda uz pamatojuma neesamību, jo, pēc tās domām, neesot iespējams zināt, vai Komisija strīdīgajā lēmumā ir veikusi hipotētisku analīzi. Pēc tam Servier pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, analizējot hipotētisko scenāriju. Vispirms Komisijai esot bijis jāpārbauda konkurence, kāda tā, visticamāk, būtu pastāvējusi Krka nolīgumu neesamības gadījumā, ņemot vērā faktisko kontekstu, kādā tie radīja sekas. Servier šajā ziņā apgalvo, ka Krka izstāšanās no procedūrām attiecībā uz patenta 947 spēkā esamību būtiski neietekmēja šo procedūru iznākumu.

476    Krka nolīgumu neesamības gadījumā Krka, visticamāk, nebūtu ienākusi tirgos Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē. Servier ieskatā šāda ienākšana Apvienotajā Karalistē bija bloķēta ar tiesas rīkojumu. Francijā un Nīderlandē Krka bija atteikusies no plāniem laist tirgū savu perindoprilu. Tomēr Krka nolīgumi nebūtu izslēguši Krka kā potenciālu Servier konkurentu gadījumā, ja patents 947 eventuāli tiktu atzīts par spēkā neesošu vai ja tiktu izstrādāta perindoprila versija, ar kuru netiktu pārkāpts patents. Attiecībā uz Krka cesijas un licences nolīgumu Servier uzskata, ka tam nebija nekādas ietekmes uz konkurenci, jo Krka tehnoloģija neļāva apiet patentu 947. Servier uzsver, ka pēc patenta 947 atsaukšanas ar EPI 2009. gada 6. maija lēmumu perindoprila tirgū ienāca vairāki ģenērisko zāļu ražotāji, kas pierādot šī nolīguma pretkonkurences seku neesamību nošķirti no šī patenta.

477    Servier kritizē arī strīdīgā lēmuma 1831. apsvērumu par pasākumiem, kurus Servier un Krka būtu varējušas veikt brīdī, kad notika sarunas par Krka nolīgumiem un to noslēgšana, lai izvairītos no tā, ka šie nolīgumi izraisa tirgus sadali. Tā apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka lietas dalībnieki būtu varējuši panākt izlīgumu ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem.

478    Visbeidzot, Servier apgalvo, ka Komisija Krka nolīgumu seku analīzē nav ņēmusi vērā Krka licences nolīguma konkurenci veicinošās sekas.

479    Komisija apstrīd šos argumentus.

2.      Tiesas vērtējums

480    Iesākumā ir jānorāda, ka Servier argumentācija, kas izklāstīta tās pirmajā instancē izvirzītajā desmitajā prasības pamatā, pārklājas ar argumentāciju, kas izklāstīta tās ceturtā prasības pamata otrajā daļā, saskaņā ar kuru Komisijas vērtējumi attiecībā uz Krka nolīgumu sekām esot kļūdaini. Attiecībā uz argumentu, ar kuru Servier apstrīd tās dominējošā stāvokļa esamību it kā autonomajā perindoprila tirgū – uz šo stāvokli Komisija ir atsaukusies strīdīgā lēmuma 1817. apsvērumā –, ir jākonstatē, ka šī atsauce, kas iekļaujas Servier konkurences stāvokļa aprakstā, nav noteicoša analīzei, kura tālāk šī lēmuma 1820. un nākamajos apsvērumos veikta attiecībā uz Krka nolīgumu ietekmi uz potenciālo konkurenci, ko Krka īsteno attiecībā uz Servier.

481    Attiecībā uz apgalvoto pamatojuma neesamību, kas izrietot no tā, ka nav iespējams zināt, vai Komisija strīdīgajā lēmumā ir veikusi hipotētisku analīzi, pietiek norādīt, ka šī lēmuma 1814. apsvērumā Komisija norādīja, ka bija jāņem vērā “konkurence, kas būtu pastāvējusi, ja nolīguma nebūtu bijis”, proti, it īpaši “konkurences rīcība, ko Krka būtu varējusi īstenot nolīguma neesamības gadījumā”. Tādējādi strīdīgajā lēmumā šajā ziņā netrūkst pamatojuma.

482    No šī sprieduma 339.–358. punktā izklāstītajiem tiesību elementiem izriet, ka pārējie argumenti saistībā ar hipotētisko scenāriju, kurus Servier ir izvirzījusi šajā prasības pamatā, ir balstīti uz kļūdainu interpretāciju attiecībā uz Komisijas pienākumu pierādīt konkurenci ierobežojošas sekas, ko rada nolīgumi, kuru mērķis, tāpat kā Krka nolīgumiem, ir izveidot tirgus sadali, aizkavējot ģenērisku zāļu ienākšanu tirgū.

483    Kā jau nospriests šī sprieduma 354. punktā, Komisijai bija jāpierāda, ka izvēlētais hipotētiskais scenārijs bija reālistisks un ticams. Kā būtībā izriet no šā sprieduma 355. punkta, tā kā šajā gadījumā aplūkotais konkurences ierobežojums bija vērsts uz potenciālās konkurences, ko Krka īstenotu attiecībā pret Servier, avota likvidēšanu, hipotētiskā scenārija analīze būtībā atbilda analīzei par šīs potenciālās konkurences esamību, kura tikusi likvidēta ar Krka nolīgumiem. Tādējādi, lai noteiktu, vai Krka nolīgumi, aizliedzot Krka ienākt tirgos Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē, radīja pierādītu ietekmi uz potenciālo konkurenci, Komisijai bija jāpārbauda, vai šo nolīgumu neesamības gadījumā Krka būtu bijusi reāla un konkrēta iespēja ienākt šajos tirgos termiņā, kas varētu radīt konkurences spiedienu uz Servier, tādējādi, ka šādas ienākšanas draudi varēja tikt uzskatīti par reāliem un ticamiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 117.–120. punkts).

484    Pretēji tam, ko apgalvo Servier, Komisijai tātad nebija jāpierāda, ka, nepastāvot Krka izlīguma nolīgumam, Krka būtu uzvarējis tiesvedībās pret patentu 947 ātrāk vai pilnīgākā veidā.

485    Strīdīgā lēmuma 1826., 1829. un 1835.–1846. apsvērumā ņemot vērā Krka nolīgumu ekonomisko un juridisko kontekstu, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka Krka attiecībā pret Servier bija viens no vistiešākajiem draudiem tādēļ, ka tam bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgos Francijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē. Tas, ka nav iespējams droši noteikt, vai Krka patiešām būtu ienācis šajos tirgos, neietekmē to, ka, lai gan tas vēlējās ienākt minētajos tirgos un tam bija līdzekļi to darīt, tas vienojās ar Servier, lai atteiktos no šādas iespējas ar savstarpēji izdevīgiem noteikumiem šiem abiem uzņēmumiem.

486    Ja nebūtu Krka nolīgumu, šī Krka ienākšanas iespēja, izmantojot savu perindoprilu, ko veido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliska forma, nebūtu tikusi izslēgta. Tādēļ Komisija konstatēja, ka šī potenciālās konkurences avota likvidēšana, pateicoties minēto nolīgumu īstenošanai, būtiski ierobežoja konkurenci. Šāda potenciālas konkurences likvidēšana tādējādi bija sekas, kas nebija ne hipotētiskas, ne potenciālas, bet gan reālas un varēja pamatot kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu seku dēļ, kas veikta strīdīgā lēmuma 1850. apsvērumā.

487    Attiecībā uz Servier argumentu, ar kuru kritizēts strīdīgā lēmuma 1831. apsvērums attiecībā uz pasākumiem, kurus Servier un Krka būtu varējušas veikt brīdī, kad notika sarunas par Krka nolīgumiem un to noslēgšana, lai izvairītos no tā, ka šie nolīgumi izraisa tirgus sadali, pietiek konstatēt, ka ar šo apsvērumu Komisija vienīgi pamatoti norādīja, ka nekas neliedza Servier un Krka noslēgt atšķirīgus nolīgumus, kas neizraisītu tirgus sadali, kura tika konstatēta šā sprieduma 442.–473. punktā. Tādējādi šis Servier arguments ir balstīts uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru Krka nolīgumi nebija uzskatāmi par tirgus sadali, un tāpēc tas ir jānoraida.

488    No tā izriet, ka Servier pirmajā instancē celtās prasības desmitā pamata pārbaudē netika atklāta neviena kļūda, kas varētu likt apšaubīt Komisijas konstatējumu strīdīgā lēmuma 1850. apsvērumā, saskaņā ar kuru Krka nolīgumu sekas bija tādas, ka tika būtiski ierobežota potenciālā konkurence, ko Krka īstenoja attiecībā pret Servier.

489    Attiecībā uz Servier atsaukšanos uz Krka licences nolīguma it kā konkurenci veicinošajām sekām pietiek atgādināt, kā tas it īpaši izriet no šā sprieduma 175., 289., 452. un 454. punkta, ka šis nolīgums attiecas uz tirgiem, kuri neietilpst LESD 101. panta pārkāpuma ģeogrāfiskajā piemērošanas jomā, ievērojot Komisijas konstatēto konkurences ierobežojumu seku dēļ. Tādēļ eventuālas konkurenci veicinošās sekas, ko minētais nolīgums radītu citos tirgos, nevis tajos, uz kuriem attiecas šis pārkāpums, nevar pamatot pretkonkurences seku esamību tirgos, kuros minētais pārkāpums ir konstatēts.

490    Tāpēc Servier pirmajā instancē celtās prasības desmitais pamats ir jānoraida.

491    Turklāt, kā minēts šā sprieduma 480. punktā, argumentācija, kuru Servier izvirzīja saistībā ar pirmajā instancē izvirzīta ceturtā prasības pamata otro daļu un saskaņā ar kuru Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas, nosakot hipotētisko scenāriju un ex ante izvērtējot Krka nolīgumu sekas, pārklājas ar argumentāciju, ko Servier bija izvirzījusi pirmajā instancē celtās prasības desmitajā pamatā. Tādējādi no šā sprieduma 480.–490. punktā izklāstītā pamatojuma izriet, ka, ciktāl šī pirmajā instancē izvirzītā ceturtā prasības pamata otrā daļa attiecas uz Krka izlīguma un licences nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu seku dēļ, arī tā ir jānoraida.

492    No visa iepriekš minētā izriet, ka, lai gan ar šo spriedumu Tiesa ir lēmusi par noteiktiem pirmajā instancē izvirzītajiem prasības pamatiem atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, strīds nav izskatāmā stāvoklī kopumā, tāpēc lieta T‑691/14 ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izskatītu Servier prasības pamatus, par kuriem vēl nav pieņemts galīgais lēmums.

493    Attiecībā uz strīdīgā lēmuma 4. pantā minēto LESD 101. panta pārkāpumu Tiesa atbilstoši Komisijas secinājumiem lēma par vairākiem pirmajā instancē izvirzītajiem prasības pamatiem, proti, par ceturto pamatu, tikai ciktāl tas attiecas konkrēti uz Krka izlīguma un licences nolīgumiem, devītā pamatu pirmo daļu un desmito pamatu. Tā kā Tiesa ir galīgi noraidījusi šos prasības pamatus, Vispārējai tiesai tie vairs nav jāizskata.

494    Tomēr ar pirmajā instancē izvirzītā devītā prasības pamata otro daļu Servier apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas vērtējumā, kvalificējot Krka cesijas un licences nolīgumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Vispārējai tiesai būs jāizvērtē šis prasības pamats pēc lietas nodošanas atpakaļ.

495    Attiecībā uz LESD 102. panta pārkāpumu, ko Komisija ir konstatējusi strīdīgā lēmuma 6. pantā attiecībā uz Servier, Vispārējai tiesai, ņemot vērā šā sprieduma 380.–390. punktā izklāstītos motīvus, ar kuriem Tiesa apmierināja apelācijas sūdzības astoto pamatu attiecībā uz perindoprila tirgus noteikšanu un attiecīgi vienpadsmito pamatu, būs jālemj par pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito prasības pamatu, kas attiecas uz šo pārkāpumu, kā arī pakārtoti izvirzītajiem pamatiem, ciktāl tie attiecas uz par to pašu pārkāpumu uzliktā naudas soda aprēķināšanu.

496    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par pirmajā instancē celtās prasības devītā pamata otro daļu saistībā ar Krka cesijas un licences nolīguma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta izpratnē, par četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu par LESD 102. panta pārkāpumu un par pakārtotajiem pamatiem, ciktāl tie attiecas uz par šo pārkāpumu uzliktā naudas soda aprēķināšanu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

497    Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas ir saistīti ar šo apelācijas tiesvedību, pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma Servier u.c./Komisija (T‑691/14, EU:T:2018:922) rezolutīvās daļas 1.–3. punktu.

2)      Lietu nodot atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par pirmajā instancē celtās prasības devītā pamata otro daļu saistībā ar Krka cesijas un licences nolīguma, kas 2007. gada 5. janvārī noslēgts starp Les Laboratoires Servier un KRKA, tovarna zdravil, d.d., kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, par pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito prasības pamatu par LESD 102. panta pārkāpumu, kas norādīts 6. pantā Komisijas Lēmumā C(2014) 4955 final (2014. gada 9. jūlijs) par [LESD] 101. un 102. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39612 – Perindoprils (Servier)), kā arī par pirmajā instancē izvirzītajiem pakārtotajiem prasības pamatiem, ciktāl tie attiecas uz par šo pārkāpumu uzliktā naudas soda aprēķināšanu.

3)      Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – franču.