Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2024. gada 27. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – 2. un 4. klauzula – Diskriminācijas aizlieguma princips – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Goda tiesneši/prokurori un pastāvīgie tiesneši/prokurori – 5. klauzula – Pasākumi, kuru mērķis ir apkarot uz noteiktu laiku slēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Ikgadējs apmaksāts atvaļinājums
Lietā C‑41/23 Peigli (i) ,
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniegusi ar 2023. gada 26. janvāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts tajā pašā dienā, tiesvedībā
AV,
BT,
CV,
DW
pret
Ministero della Giustizia,
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], pirmās palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), kas pilda sestās palātas tiesneša pienākumus, un tiesnese I. Ziemele,
ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– AV, BT, CV un DW vārdā – G. Graziani un C. Ingrillì, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz E. De Bonis un M. F. Sclafani, avvocati dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Recchia un F. van Schaik, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 7. pantu, kā arī 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.) pielikumā, 4. un 5. klauzulu.
2 Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību goda tiesnešu/prokuroru AV, BT, CV un DW prasībā pret Ministero della Giustizia (Tieslietu ministrija, Itālija), ar kuru šie tiesneši/prokurori vēlas panākt, lai attieksme ekonomiskā un juridiskā ziņā pret tiem būtu tāda pati kā attieksme pret pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Pamatnolīgums
3 Pamatnolīguma 2. klauzulas “Darbības joma” 1. punkts noteic:
“Šo nolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.”
4 Pamatnolīguma 4. klauzula “Diskriminācijas aizlieguma princips” noteic:
“1. Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.
2. Vajadzības gadījumā piemēro pro rata temporis principu.
[..]”
5 Pamatnolīguma 5. klauzula “Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” noteic:
“1. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu [līdzvērtīgu] tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju [kategoriju] vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:
a) objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;
b) secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;
c) šādu darba līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.
2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:
a) uzskata par “secīgām”;
b) uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”
Direktīva 2003/88
6 Direktīvas 2003/88 7. pants “Gadskārtējais atvaļinājums” noteic:
“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.
2. Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc [izbeidz] darba attiecības.”
Itālijas tiesības
7 Konstitūcijas 106. pants noteic:
“Tiesnešus/prokurorus amatā ieceļ konkursa kārtībā.
Tiesu iekārtas likumā var atļaut iecelt, tostarp ievēlēšanas kārtībā, goda tiesnešus/prokurorus visām funkcijām, ko tiesneši veic vienpersoniski.
[..]”
8 1941. gada 30. janvāra Regio decreto n. 12 – Ordinamento giudiziario (Karaļa dekrēts Nr. 12 par tiesu iekārtu; 1941. gada 4. februāra GURI Nr. 28), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts Nr. 12”), 4. panta 1. un 2. punkts noteica:
“1. Tiesu iekārtu veido tieslietu stažieri (uditori), visu instanču tiesu tiesneši, kā arī prokurori (magistrati del pubblico ministero).
2. Tiesu iekārtai kā goda tiesneši/prokurori ir piederīgi: samierinātājtiesneši (giudici conciliatori), samierinātāju vietnieki, tiesu goda tiesneši, prokuroru vietnieki, vispārējās jurisdikcijas tiesu un apelācijas tiesas nepilngadīgo nodaļas eksperti, kā arī kasācijas tiesas piesēdētāji un darba tiesu eksperti, kad tie pilda ar tiesas spriešanu saistītās funkcijas.”
9 Šā dekrēta 42.bis pants noteica, ka “goda tiesneši var tikt norīkoti darbam vispārējās jurisdikcijas tiesā”.
10 Saskaņā ar minētā dekrēta 42.ter pantu:
“Tiesu goda tiesnešus ieceļ amatā ar Tieslietu ministra dekrētu atbilstoši Augstākās tieslietu padomes lēmumam, kas pieņemts pēc teritoriāli kompetentās tieslietu padomes priekšlikuma [1991. gada 21. novembra legge n. 374 – Istituzione del giudice di pace (Likums Nr. 374 par miertiesas izveidi; 1991. gada 27. novembra GURI Nr. 278)] 4. panta 1. punktā noteiktajā sastāvā”.
11 Karaļa dekrēta Nr. 12 42.quinquies pants noteica, ka “tiesu goda tiesneša amatā ieceļ uz trīs gadiem” un ka “pēc šā termiņa beigām šajā amatā personu var atkārtoti apstiprināt tikai vēl vienu reizi”. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka virknē kopš 2005. gada pieņemtu tiesību normu paredzēti izņēmumi no iespējas goda tiesnešus amatā atkārtoti apstiprināt tikai vienu reizi.
12 Šā dekrēta 42.sexies pants noteica:
“Tiesu goda tiesnesis beidz pildīt savus amata pienākumus:
a) sasniedzot 72 gadu vecumu;
b) beidzoties termiņam, uz kuru viņš bija iecelts vai atkārtoti apstiprināts amatā;
[..]”
13 Minētā dekrēta 42. septies pants noteica:
“Tiesu goda tiesnesim mutatis mutandis jāievēro pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem noteiktie pienākumi. Goda tiesnesim ir tiesības tikai uz atlīdzību un citām tiesībām, kas ar likumu ir skaidri piešķirtas tieši saistībā ar goda dienesta attiecībām.”
14 Šā dekrēta 43.bis pants noteica:
“Pastāvīgie tiesneši un goda tiesneši veic vispārējās jurisdikcijas tiesā ar tiesas spriešanu saistīto darbu, ko viņiem uzticējis tiesas priekšsēdētājs vai, ja tiesa ir izveidota palātās, attiecīgās palātas priekšsēdētājs vai cits tiesnesis, kurš vada tās darbu.
Tiesu goda tiesneši tiesas sēdes drīkst vadīt tikai tad, ja apstākļi to liedz darīt pastāvīgajiem tiesnešiem vai šo pastāvīgo tiesnešu nepietiek.
Pirmajā daļā minētajā lietu sadales kārtībā jāpiemēro kritērijs, ka goda tiesnešiem neuztic:
a) civillietās – izskatīt prasības nodrošināšanas un valdījuma aizsardzības procedūras, izņemot pieteikumus, kas iesniegti pamattiesvedībā vai prasībā par īpašuma tiesībām;
b) krimināllietās – pildīt izmeklēšanas tiesneša un pirmstiesas sēdes tiesneša pienākumus, kā arī izskatīt citas procedūras, kas nav paredzētas Kriminālprocesa kodeksa 550. pantā.”
15 Karaļa dekrēta Nr. 12 71. pants noteica:
“Goda tiesnešus/prokurorus var norīkot darbam pie vispārējās jurisdikcijas tiesām esošajās prokuratūrās kā prokuroru vietniekus 72. pantā norādīto funkciju un citu tiem ar likumu īpaši noteikto funkciju pildīšanai.
Goda prokuroru vietniekus ieceļ amatā saskaņā ar to pašu kārtību, ko piemēro tiesu goda tiesnešiem. Tiem piemērojami 42.ter, 42.quater, 42.quinquies un 42.sexies panta noteikumi.”
16 Šā dekrēta 72. pants noteica:
“Tiesvedībās, kurās tiesa spriež viena tiesneša sastāvā, prokuratūras funkcijas var veikt šādas personas, kurām, norādot šo personu vārdu, šīs funkcijas ir deleģējis vispārējās jurisdikcijas tiesas prokurors:
a) tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai: tieslietu stažieri, goda prokuroru vietnieki, kas norīkoti darbam attiecīgajā dienestā, darbinieki, kuri aizgājuši pensijā ne vairāk kā pirms diviem gadiem un pēdējos piecos darba gados pildījuši kriminālpolicijas amatpersonas pienākumus, vai personas, kas ieguvušas augstāko izglītību tiesību zinātnē un uzsākušas studijas divgadīgā juridisko profesiju specializācijas skolā, kura minēta 1997. gada 15. maija [decreto legislativo n. 398 – Modifica alla disciplina del Concorso per uditore giudiziario e norme sulle scuole di specializzazione per le professioni legali, a norma dell’articolo 17, commi 113 e 114, della legge 15 maggio 1997, n. 127 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 398, ar ko groza noteikumus par tieslietu stažieru konkursu un juridisko profesiju specializācijas skolu regulējumu saskaņā ar Likuma Nr. 127 17. panta 113. un 114. punktu; 1997. gada 18. novembra GURI Nr. 269)] 16. pantā;
b) tiesas sēdē, kurā lemj par aizturēšanu vai apcietināšanu: tieslietu stažieri, kuri pabeiguši vismaz sešus mēnešus ilgu stažēšanos, un – vienīgi, lai lemtu par aizturēšanu saīsinātajā procesā, – goda prokuroru vietnieki, kas attiecīgajā dienestā nostrādājuši vismaz sešus mēnešus;
c) saistībā ar lūgumu izdot rīkojumu par notiesāšanu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 459. panta 1. punktu un 565. pantu: attiecīgajā dienestā strādājošie goda prokuroru vietnieki;
d) Kriminālprocesa kodeksa 127. pantā minētajās slēgtajās apspriedēs – ja vien b) apakšpunktā nav noteikts citādi – šā paša kodeksa 655. panta 2. punktā paredzētajās izpildes procedūrās saistībā ar iestāšanos lietā un iebildumu procedūrās pret prokuratūras rīkojumu par ekspertu, tehnisko konsultantu un tulkotāju atalgojuma aprēķinu un samaksu saskaņā ar 1980. gada 8. jūlija [legge n. 319 – Compensi spettanti ai periti, ai consulenti tecnici, interpreti e traduttori per le operazioni eseguite a richiesta dell’autorità giudiziaria (Likums Nr. 319 par atalgojumu, kas maksājams ekspertiem, tehniskajiem konsultantiem, tulkiem un tulkotājiem par darbībām, kas veiktas tiesas uzdevumā; 1980. gada 15. jūlija GURI Nr. 192)], 11. pantu: attiecīgajā dienestā strādājošie goda prokuroru vietnieki;
e) civillietās: tieslietu stažieri, goda prokuroru vietnieki, kas norīkoti darbam attiecīgajā dienestā, vai a) apakšpunktā minētās personas, kuras ieguvušas augstāko izglītību tiesību zinātnē.
Krimināllietās piemēro arī kritēriju, saskaņā ar kuru prokuratūras funkcijas netiek deleģētas tiesvedībās par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem kriminālvajāšana tiek uzsākta ar tiešu pavēsti saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 550. pantu.”
17 Ar 2017. gada 13. jūlija decreto legislativo n. 116 – Riforma organica della magistratura onoraria e altre disposizioni sui giudici di pace, nonché disciplina transitoria relativa ai magistrati onorari in servizio, a norma della legge 28 aprile 2016, n. 57 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 116 – Goda tiesnešu/prokuroru amata visaptveroša reforma un citi noteikumi par miertiesnešiem, kā arī pārejas režīms, kas piemērojams dienestā esošajiem goda tiesnešiem/prokuroriem, izpildot 2016. gada 28. aprīļa Likumu Nr. 57; 2017. gada 31. jūlija GURI Nr. 177, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 116”), Itālijas likumdevējs atcēla šā sprieduma 8.–16. punktā atreferētās Karaļa dekrēta Nr. 12 normas.
18 Leģislatīvā dekrēta Nr. 116, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2021. gada 30. decembra legge n. 234 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2022 e bilancio pluriennale per il triennio 2022‑2024 (Likums Nr. 234 par valsts budžetu 2022. budžeta gadam un daudzgadu budžetu 2022.–2024. gadam; 2021. gada 31. decembra GURI Nr. 310, 1. lpp.), 29. pants noteic:
“1. Goda tiesneši/prokurori, kuri šā dekrēta spēkā stāšanas dienā atrodas dienestā, pēc pieprasījuma var tikt apstiprināti amatā līdz 70 gadu vecumam.
2. Tiem goda tiesnešiem/prokuroriem, kuri šā dekrēta spēkā stāšanas dienā atrodas dienestā un netiek apstiprināti amatā vai nu tāpēc, ka tie neiesniedz pieteikumu apstiprināšanai, vai sekmīgi nenokārto 3. punktā minēto novērtēšanas procedūru, ir tiesības – neierobežojot iespēju atteikties – uz atlīdzību attiecīgi 2.500 EUR apmērā pirms nodokļu nomaksas par katru amata pienākumu pildīšanas gadu, kurā tiesnesis/prokurors ir piedalījies tiesas sēdēs vismaz 80 dienas, un 1.500 EUR apmērā pirms nodokļu nomaksas par katru amata pienākumu pildīšanas gadu, kurā tiesnesis/prokurors ir piedalījies tiesas sēdēs mazāk nekā 80 dienas, un katrā ziņā nepārsniedzot kopējo ierobežojumu 50.000 EUR apmērā vienam subjektam, pirms nodokļu nomaksas. Iepriekšējā teikumā minētās atlīdzības aprēķina vajadzībām amata pienākumu pildīšanu laikposmos, kas ir ilgāki par sešiem mēnešiem, pielīdzina vienam gadam. Pieņemot šo atlīdzību, persona atsakās no jebkādām turpmākām prasībām saistībā ar agrāk goda amatā pildītajiem pienākumiem.
3. Lai veiktu 1. punktā minēto apstiprinājumu, Augstākā tieslietu padome ar lēmumu organizē trīs atsevišķas novērtēšanas procedūras reizi gadā laikposmā no 2022. līdz 2024. gadam. Tās attiecas uz dienestā esošajiem goda tiesnešiem/prokuroriem, kuri attiecīgi šā dekrēta spēkā stāšanās dienā ir nostrādājuši:
a) vairāk nekā 16 dienesta gadus;
b) no 12 līdz 16 dienesta gadiem;
c) mazāk nekā 12 dienesta gadus.
[..]
5. Piesakoties dalībai 3. punktā minētajās novērtēšanas procedūrās, persona atsakās no jebkādām turpmākām prasībām saistībā ar agrāk goda tiesneša/prokurora amatā pildītajiem pienākumiem, neskarot tiesības uz 2. punktā minēto atlīdzību neapstiprināšanas gadījumā.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
19 AV, BT, CV un DW ir Itālijas goda tiesneši/prokurori. Šajā tiesnešu/prokuroru kategorijā ietilpst juristi, kas līdztekus savai galvenajai profesionālajai darbībai teorētiski ierobežotu laiku veic ar tiesas spriešanu saistītas funkcijas un neietilpst tiesnešu/prokuroru korpusā. Konkrēti, prasītāji pamatlietā veic procuratore onorario aggiunto (goda prokurora vietnieka) un giudice onorario (goda tiesneša) amata pienākumus.
20 Šie savus amata pienākumus vairāk nekā sešpadsmit gadus pildījušie prasītāji 2016. gada 23. martā cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) – kas ir pirmās instances tiesa pamatlietā – kurā tie lūdz tostarp atzīt, ka viņiem ir tiesības saņemt tādu pašu attieksmi ekonomiskā un juridiskā ziņā kā tā, kuru saņem pastāvīgie tiesneši/prokurori.
21 Tā kā ar minētās tiesas 2021. gada 1. septembra spriedumu šī prasība tika noraidīta, prasītāji pamatlietā par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa.
22 Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem piemērojamais regulējums nav automātiski attiecināms uz goda tiesnešiem/prokuroriem tāpēc, ka no attiecīgajām Karaļa dekrēta Nr. 12 normām izriet atšķirības šo tiesnešu/prokuroru funkcijās, nodarbinātības nosacījumos, kā arī viņus ar valsts pārvaldi saistošo attiecību iedabā.
23 Konkrēti, goda tiesnešu/prokuroru situācija atšķiroties no pastāvīgo tiesnešu/prokuroru situācijas vairākos būtiskos aspektos, proti, atšķiras viņu darbā pieņemšanas veids, tas, ka viņi veic ne tikai ar tiesas spriešanu saistīto darbību un šo ar tiesas spriešanu saistīto darbību tie neveic pastāvīgi, amatu nesavienojamības režīms, darba attiecību ilgums, viņu ar tiesas spriešanu saistītās darbības ierobežojumi, viņu atalgojums un sociālā nodrošinājuma sistēma, kā arī viņu attiecību ar valsts pārvaldi iedaba.
24 Otrkārt, iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka goda tiesneši/prokurori veic reālu un faktisku darbu, kurš nav ne mazsvarīgs, ne palīgdarbība un par kuru tie saņem atlīdzību, kam piemīt atalgojuma raksturs, un līdz ar to atbilstoši Tiesas judikatūrai uz tiem attiecas jēdziens “noteikta laika darba ņēmējs” pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta izpratnē.
25 Šajā ziņā šī tiesa pauž šaubas par pamatlietā aplūkotā goda tiesnešiem/prokuroriem piemērojamā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām, jo, pirmkārt, šis regulējums liedzot šiem tiesnešiem/prokuroriem iespēju izmantot tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, kā arī jebkāda veida sociālo aizsardzību.
26 Otrkārt, šī tiesa šaubās par šā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām, jo vairākos valsts leģislatīvajos aktos, kuros paredzēta atkāpe no Karaļa dekrēta Nr. 12 42.quinquies panta, ir ļāvuši secīgi pagarināt goda tiesnešu/prokuroru darba tiesiskās attiecības un tādējādi pagarināt viņu darba attiecību ilgumu. Konkrēti tā vaicā, vai iemesli, ko Itālijas likumdevējs norādījis tālab, lai pamatotu šo tiesnešu/prokuroru darba attiecību secīgu pagarināšanu, proti, tostarp nepieciešamība sagaidīt goda tiesnešu/prokuroru sistēmas strukturālo reformu un starplaikā nodrošināt tiesu varas īstenošanas nepārtrauktību, var tikt kvalificēti kā objektīvi iemesli pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vaicā arī, vai ir ņemama vērā kompensējošā iedarbība, kas ieinteresētajām personām esot labvēlīga un izrietot no atkāpēm no Karaļa dekrēta Nr. 12 42.quinquies pantā paredzētā noteikuma, jo šo atkāpju rezultātā gandrīz automātiski esot tikusi pagarināta goda tiesnešu/prokuroru amata pienākumu pildīšana.
27 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2003/88 7. pants un pamatnolīguma [..] 4. klauzula jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz tiesu goda tiesnešiem un goda prokuroru vietniekiem nav paredzētas nedz tiesības saņemt atlīdzību tiesu oficiālo brīvdienu laikā, kad tiek apturēta to darbība, nedz tiesības uz sociālo aizsardzību un obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām?
2) Vai pamatnolīguma [..] 5. klauzula jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru uz noteiktu laiku dibinātas goda tiesnešu nodarbinātības attiecības – kas kvalificējamas kā dienesta attiecības, nevis kā valsts iestādes darbinieka algota darba attiecības, un balstās uz sākotnēju iecelšanu amatā un vienu atkārtotu iecelšanu amatā – var tikt pagarinātas vairākas reizes saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nepastāvot efektīvām un preventīvām sankcijām un nepastāvot iespējai šīs attiecības pārveidot par darba līgumiem darbam valsts iestādes darbinieka statusā uz nenoteiktu laiku, tādos faktiskajos apstākļos, kuri attiecīgajām personām varēja radīt labvēlīgas kompensējošas sekas, jo tās amata pienākumu izpilde tika pagarināta uz turpmāku laikposmu būtībā automātiski?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
28 Itālijas valdība uzskata, ka prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami.
29 Par pirmo jautājumu šī valdība uzsver, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Consiglio di Stato (Valsts padome) norāda, ka atšķirība attieksmē pret pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem un goda tiesnešiem/prokuroriem apmaksāta atvaļinājuma ziņā un saistībā ar tiesībām uz sociālo aizsardzību un obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām esot novērsta līdz ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 116 stāšanos spēkā un ka, iespējams, esot izpildīti nosacījumi tam, lai šis leģislatīvais dekrēts pēc analoģijas būtu piemērojams arī pamatlietā aplūkotajām attiecībām.
30 Tādējādi pirms vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesai esot bijis padziļinātāk jāizvērtē iespēja pamatlietā pēc analoģijas piemērot Leģislatīvo dekrētu Nr. 116. Proti, vienkārša atsaukšanās uz šo iespējamo piemērojamību vien vēl neļaujot saprast saikni, kāda, pēc minētās tiesas domām, pastāv starp norādītajām Savienības tiesību normām un lietā nozīmīgajām Itālijas tiesību normām.
31 Attiecībā uz otro jautājumu Itālijas valdība uzskata, ka iesniedzējtiesai – pirms tā iesniedza Tiesai šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – bija jāņem vērā goda tiesnešu/prokuroru darba tiesisko attiecību stabilizēšana, kas izriet no grozījumiem Leģislatīvā dekrēta Nr. 116 29. pantā. Šī stabilizācija padarot goda tiesnešiem/prokuroriem piemērojamos Itālijas tiesību aktus par saderīgiem ar pamatnolīguma 4. un 5. klauzulu, un tāpēc otrais jautājums esot hipotētisks.
32 Šajā ziņā jāatgādina, ka vienīgi valsts tiesas ziņā – kura izskata lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu – ir, ņemot vērā lietas īpatnības, noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik nozīmīgi lietā ir Tiesai uzdotie jautājumi, un uz šiem jautājumiem ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Tādējādi, ja uzdotais jautājums attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā jāizspriež lieta, izņemot, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz minēto jautājumu (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, AxFina Hungary, C‑705/21, EU:C:2023:352, 27. punkts).
33 Turklāt LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir interpretēt un piemērot valsts tiesību normas, savukārt Tiesa ir tiesīga spriest tikai par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, pamatojoties uz faktiem, kurus tai norādījusi valsts tiesa (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, AxFina Hungary, C‑705/21, EU:C:2023:352, 28. punkts).
34 Šajā gadījumā jākonstatē, ka iesniedzējtiesa ir skaidri izklāstījusi faktisko un juridisko kontekstu, kādā prejudiciālie jautājumi uzdoti strīdā, kurš savukārt nešķiet esam hipotētisks vai fiktīvs. Turklāt tā ir skaidri norādījusi, ka Leģislatīvais dekrēts Nr. 116 pamatlietā nav piemērojams ratione temporis.
35 Turklāt saskaņā ar šā sprieduma 32. un 33. punktā atgādināto judikatūru Tiesai nav jāspriež par to, vai iesniedzējtiesai, kura ir izklāstījusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, pirms vēršanās Tiesā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu bijis padziļinātāk jāizvērtē valsts tiesiskais regulējums, kuru tā pati ir izklāstījusi uz savu atbildību.
36 No tā izriet, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.
Par lietas būtību
Par pirmo jautājumu
37 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/88 7. pants un pamatnolīguma 4. klauzula jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā – atšķirībā no tā, kas tiek paredzēts pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem, – goda tiesnešiem/prokuroriem nav paredzētas nedz tiesības saņemt atlīdzību tiesu oficiālo brīvdienu laikā, kad tiek apturēta to darbība, nedz tiesības uz sociālo aizsardzību un obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām.
38 Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā noteikts aizliegums noteikta laika darba ņēmējiem paredzēt mazāk labvēlīgus darba nosacījumus nekā salīdzināmiem nenoteikta laika darba ņēmējiem tikai tādēļ, ka viņi strādā saskaņā ar noteikta laika darba līgumu, ja vien mazāk labvēlīga attieksme nav objektīvi pamatota (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 32. punkts).
39 Pirmām kārtām, jānorāda – Tiesa jau ir nospriedusi, ka pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktā minētais jēdziens “noteikta laika darba ņēmējs” jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver miertiesnesi, kas amatā ir iecelts uz ierobežotu laikposmu un kas, pildot savas funkcijas, veic reālu un faktisku darbu, kurš nav ne mazsvarīgs, ne palīgdarbība un par kuru viņš saņem atlīdzību, kam piemīt atalgojuma raksturs (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 30. punkts).
40 Tā kā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka miertiesneši ir Itālijas tiesu sistēmai piederīgie “goda” tiesneši/prokurori, šī judikatūra var tikt piemērota arī tiesnešiem/prokuroriem, kuru situācija tiek aplūkota pamatlietā. Tādējādi šie tiesneši/prokurori principā var ietilpt pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktā minētajā jēdzienā “noteikta laika darba ņēmējs”, ja vien viņi veic reālu un faktisku darbu, kurš nav ne mazsvarīgs, ne palīgdarbība un par kuru tie saņem atlīdzību, kam piemīt atalgojuma raksturs; šis apstāklis gan jāpārbauda iesniedzējtiesai.
41 Otrām kārtām, par “darba nosacījumiem” šā pamatnolīguma 4. klauzulā izpratnē Tiesa jau ir konstatējusi, ka šie nosacījumi aptver nosacījumus, kas attiecas uz atalgojumu, kā arī uz pensijām, kuras ir atkarīgas no nodarbinātības attiecībām, izņemot tos nosacījumus par pensijām, kuri izriet no tiesību aktos paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmas. Tiesa ir arīdzan nospriedusi, ka izšķirošais kritērijs, pēc kura nosakāms, vai kāds pasākums ietilpst šajā jēdzienā, ir tieši nodarbinātības kritērijs, proti, starp darba ņēmēju un viņa darba devēju nodibinātās darba attiecības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 20. decembris, Vega González, C‑158/16, EU:C:2017:1014, 30. punkts, un 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 36. punkts).
42 Līdz ar to tāda sociālā aizsardzība un obligātā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām, kāda ir pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem, ja tā ir atkarīga no šo tiesnešu/prokuroru darba attiecībām, var ietilpt jēdzienā “darba nosacījumi” pamatnolīguma 4. klauzulas izpratnē; šis apstāklis gan jāpārbauda iesniedzējtiesai.
43 Turklāt par pastāvīgo tiesnešu/prokuroru atlīdzības samaksu tiesu oficiālo brīvdienu laikā, kad tiek apturēta to darbība, jāatgādina, ka šā pamatnolīguma 4. klauzulā paredzētie “darba nosacījumi” ietver tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 38. punkts).
44 Trešām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru diskriminācijas aizlieguma princips, kura īpaša izpausme ir pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts, paredz, ka līdzīgās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme un ka atšķirīgās situācijās nedrīkst būt vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnojama (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑658/18, EU:C:2020:572, 141. punkts).
45 Lai izvērtētu, vai attiecīgās personas veic identisku vai līdzīgu darbu pamatnolīguma izpratnē, saskaņā ar pamatnolīguma 3. klauzulas 2. punktu un 4. klauzulas 1. punktu jānoskaidro, vai, ņemot vērā visus faktorus, piemēram, darba raksturu, kvalifikācijas nosacījumus un darba nosacījumus, var tikt uzskatīts, ka šīs personas ir salīdzināmā situācijā (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑658/18, EU:C:2020:572, 143. punkts).
46 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa, no vienas puses, norāda uz virkni atšķirību starp lietā aplūkojamajiem tiesnešiem/prokuroriem piemērojamo tiesisko un ekonomisko regulējumu un it īpaši uzsver goda tiesnešu/prokuroru iecelšanas kārtību, viņu darba attiecību teorētisko pagaidu ilgumu, šo tiesnešu/prokuroru kompetencē esošo lietu veidu, kā arī viņu īpašo atalgojumu.
47 No otras puses, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka goda tiesnešiem/prokuroriem un pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem ir vienādi pienākumi un atbildība un tie ir pakļauti vienādai kontrolei. Turklāt ir skaidrs, ka goda tiesneši/prokurori veic ar tiesas spriešanu saistītu darbību.
48 Šādos apstākļos iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence novērtēt faktus, jānoskaidro, vai tādi tiesneši kā prasītāji pamatlietā atrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar pastāvīgo tiesnešu/prokuroru situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑658/18, EU:C:2020:572, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Šajā ziņā jānorāda, ka prasītāju pamatlietā norādītā atšķirīgā attieksme pret pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem un goda tiesnešiem/prokuroriem ir tāda, ka atšķirībā no vieniem – pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem, kuri veic ar goda tiesnešu/prokuroru funkcijām salīdzināmas funkcijas –, otriem tiekot liegtas tiesības gan saņemt jebkādu atlīdzību tiesu oficiālo brīvdienu laikā, kad tiek apturēta to darbība, gan tiesības uz sociālo aizsardzību un obligāto apdrošināšanu.
50 Ja tiek konstatēts, ka tādi goda tiesneši/prokurori kā prasītāji pamatlietā ir situācijā, kas salīdzināma ar pastāvīgo tiesnešu/prokuroru situāciju, būs jāpārbauda, vai pastāv objektīvi iemesli, kas attaisno šādu atšķirīgu attieksmi.
51 Šajā ziņā jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka konstatētajai nevienlīdzīgajai attieksmei jābūt attaisnotai ar noteiktiem un konkrētiem apstākļiem, kas attiecīgo darba nosacījumu raksturo tā īpašajā kontekstā un pamatojoties uz objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem, lai pārbaudītu, vai šī nevienlīdzība patiesi ir vajadzīga, ir piemērota izvirzītā mērķa sasniegšanai un tālab ir nepieciešama. Minētie apstākļi var izrietēt no to uzdevumu īpašā rakstura, kuru izpildei līgumi uz noteiktu laiku ir noslēgti, un no tiem raksturīgām iezīmēm vai attiecīgā gadījumā no leģitīmā mērķa, ko dalībvalsts tiecas sasniegt sociālās politikas jomā (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
52 No Tiesas judikatūras izriet, pirmkārt, ka Itālijas likumdevēja izvirzītie mērķi atspoguļot atšķirības goda tiesneša un pastāvīgā tiesneša/prokurora amata pienākumu izpildē var tikt uzskatīti par “objektīvu pamatu” pamatnolīguma 4. klauzulas 1. un/vai 4. punkta izpratnē, ja vien tie atbilst patiesai vajadzībai, ir piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai un tālab ir nepieciešami. Otrkārt, Tiesa ir konstatējusi, ka atšķirības starp procedūrām goda tiesnešu/prokuroru un pastāvīgo tiesnešu/prokuroru pieņemšanai darbā, tostarp īpašā nozīme, kāda valsts tiesību sistēmā un konkrētāk Konstitūcijas 106. panta pirmajā daļā ir piešķirta konkursiem, kas ir īpaši paredzēti pastāvīgo tiesnešu/prokuroru pieņemšanai darbā, šķiet norādām uz to, ka šīm personām jāuzņemas īpaši pienākumi un ka šo pienākumu izpildei vajadzīga atšķirīga līmeņa kvalifikācija (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 45. un 46. punkts).
53 Šajos apstākļos tas, ka pastāvīgo tiesnešu/prokuroru piekļuvei darbam tiesnešu/prokuroru amatā ir paredzēts īpašs konkurss, kura nav gadījumā, kad amatā tiek iecelti goda tiesneši/prokurori, ļauj izslēgt, ka šiem otrajiem būtu visas pastāvīgo tiesnešu/prokuroru tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 47. punkts).
54 Tomēr, lai gan zināmas atšķirības attieksmē var būt attaisnojamas ar atšķirībām pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem prasītajā kvalifikācijā un veicamo uzdevumu iedabā, jebkādu tiesību uz apmaksātu atvaļinājumu izslēgšana, kā arī jebkāda veida sociālās aizsardzības un sociālā nodrošinājuma izslēgšana attiecībā uz goda tiesnešiem/prokuroriem nav pieļaujama, ņemot vērā pamatnolīguma 4. klauzulu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 53. punkts).
55 It īpaši, runājot par tiesībām uz atvaļinājumu, jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu “dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu”.
56 Turklāt no Direktīvas 2003/88 un no Tiesas judikatūras izriet – lai gan dalībvalstīm ir jānosaka tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izmantošanas nosacījumi, tās nedrīkst piemērot nekādus priekšnosacījumus pašai šo tiesību pastāvēšanai, kuras tieši izriet no šīs direktīvas (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
57 Visbeidzot jāatgādina, ka saskaņā ar pamatnolīguma 4. klauzulas 2. punktu vajadzības gadījumā piemēro pro rata temporis principu.
58 Šajos apstākļos nav redzams, ka šā sprieduma 49. punktā minētā atšķirīgā attieksme atbilstu patiesai vajadzībai, būtu piemērota izvirzītā mērķa sasniegšanai un tālab nepieciešama; šo apstāklis gan jāpārbauda iesniedzējtiesai.
59 Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu atbildams, ka Direktīvas 2003/88 7. pants un pamatnolīguma 4. klauzula jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā – atšķirībā no tā, kas tiek paredzēts pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem, – goda tiesnešiem/prokuroriem, kuri atrodas salīdzināmā situācijā, nav paredzētas nedz tiesības saņemt atlīdzību tiesu oficiālo brīvdienu laikā, kad tiek apturēta to darbība, nedz tiesības uz sociālo aizsardzību un obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām.
Par otro jautājumu
60 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai pamatnolīguma 5. klauzula jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas pieļauj goda tiesnešu/prokuroru darba tiesisko attiecību secīgu pagarināšanu, taču neparedz – šo pagarinājumu ļaunprātīgas izmantošanas ierobežošanas nolūkā – nedz efektīvus un preventīvus sodus, nedz iespēju šīs tiesnešu darba tiesiskās attiecības pārveidot par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku.
61 Tālab, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba tiesisko attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm paredzēts pienākums efektīvi un saistoši ieviest vismaz vienu no šajā normā uzskaitītajiem pasākumiem, ja šo valstu tiesībās nav paredzēti līdzvērtīgi tiesiski pasākumi. Šīs klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā šādi uzskaitītie pasākumi, kas pēc skaita ir trīs, skar attiecīgi objektīvus iemeslus, kuri attaisno šādu darba līgumu vai attiecību pagarināšanu, šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību maksimālo ilgumu un to pagarinājumu skaitu (spriedums, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 74. punkts).
62 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka, lai gan dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā šo pagarinājumu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas pasākumiem, tās tomēr nedrīkst apdraudēt pamatnolīguma mērķi vai lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 58. punkts).
63 Konkrēti, pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktā ietvertais “objektīva iemesla” jēdziens jāsaprot kā tāds, kas ir saistīts ar precīzi noteiktiem un konkrētiem apstākļiem, kuri raksturo noteiktu darbību un kuri līdz ar to konkrētajā kontekstā var attaisnot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šie apstākļi var izrietēt no to uzdevumu īpašā rakstura, kuru izpildei ir noslēgti šādi līgumi, un no šos līgumus raksturojošajām iezīmēm vai attiecīgā gadījumā no leģitīmā mērķa, ko dalībvalsts tiecas sasniegt sociālās politikas jomā (spriedums, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 87. punkts).
64 Šajā kontekstā uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību pagarināšana tālab, lai apmierinātu vajadzības, kas pēc sava rakstura patiesībā ir nevis pagaidu, bet gan gluži pretēji – pastāvīgas un ilgstošas, nav attaisnojama pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Proti, šāda uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošana ir tiešā pretrunā premisai, uz kuras balstīts šis pamatnolīgums, proti, ka uz nenoteiktu laiku noslēgtie darba līgumi ir nodarbinātības attiecību vispārējā forma, pat ja atsevišķās nozarēs vai attiecībā uz noteiktām specialitātēm un darbības sfērām ir raksturīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi (spriedums, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 100. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
65 Tātad, lai ievērotu pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktu, konkrēti jāpārbauda, ka secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību pagarināšanas mērķis ir apmierināt pagaidu vajadzības un ka valsts tiesību norma faktiski netiek izmantota, lai apmierinātu pastāvīgu un ilgstošu darba devēja vajadzību pēc personāla (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 101. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
66 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar Itālijas tiesisko regulējumu ieviestās atkāpes no Karaļa dekrēta Nr. 12 42.quinquies pantā paredzētās kārtulas – ka goda tiesnesis/prokurors tiek iecelts amatā uz trim gadiem un ka viņa darba tiesiskās attiecības var tikt pagarinātas tikai vienu reizi – ir ļāvušas vairākkārt pagarināt prasītāju pamatlietā darba tiesiskās attiecības. Turklāt no Tiesas rīcībā esošās informācijas neizriet, ka šis tiesiskais regulējums paredzētu vai nu “[līdzvērtīgus] pasākumus” pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē, lai novērstu vai nu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, secīgi izmantojot uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, vai iespēju pārveidot tādu goda tiesnešu/prokuroru kā prasītāji pamatlietā darba tiesiskās attiecības par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku.
67 Itālijas valdība uzskata, ka šīs atkāpes esot ieviestas kā “objektīvi iemesli” pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, lai attaisnotu goda tiesnešu/prokuroru darba attiecību pagarināšanu. Proti, šie pagarinājumi esot bijuši nepieciešami tiesu varas īstenošanas nepārtrauktības nodrošināšanai laikā, kamēr nebija veikta goda tiesnešu/prokuroru sistēmas strukturālā reforma, kas notika tikai 2021. gadā.
68 Šajā ziņā jānorāda, ka tiesu varas īstenošanas nepārtrauktība patiešām var būt Itālijas Republikas izvirzīts leģitīms mērķis, ar kuru ir attaisnojama noteiktu goda tiesnešu/prokuroru darba attiecību pagarināšana.
69 Tomēr jāatgādina, ka darba tiesiskās attiecības ar prasītājiem pamatlietā, kuri amatos bija kopš 1995. gada, ir daudzkārt pagarinātas un ka tikai 2021. gadā, pārskatījis Leģislatīvo dekrētu Nr. 116, Itālijas likumdevējs ieviesa mehānismu, kas ļauj stabilizēt goda tiesnešu/prokuroru darba tiesiskās attiecības.
70 Šādos apstākļos – ja vien iesniedzējtiesas veicamajā pārbaudē neizrādās citādi – redzams, ka prasītāju pamatlietā darba tiesisko attiecību pagarinājumi, ņemot vērā šo pagarinājumu skaitu, šķiet esam izmantoti tālab, lai apmierinātu vajadzības, kas pēc sava rakstura ir pagaidu, piemēram, tiesvedību skaita pēkšņa un neparedzama pieauguma dēļ, bet gan tālab, lai apmierinātu Itālijas tiesu sistēmas pastāvīgās un ilgstošās vajadzības.
71 Turklāt jāatgādina, ka situācijā, kad nav nekādu sankciju, kas ļautu novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba tiesisko attiecību ļaunprātīgu izmantošanu un vajadzības gadījumā sodītu par to, Tiesa – 2022. gada 7. aprīļa spriedumā Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss) (C‑236/20, EU:C:2022:263), kurā, lai gan tas attiecās uz goda tiesnešiem/prokuroriem piemērojamo tiesisko regulējumu, kas patiešām atšķīrās no regulējuma, kurš izriet no Karaļa dekrēta Nr. 12, – ir nospriedusi, ka pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru noteikta laika darba attiecības secīgi var tikt pagarinātas ne vairāk kā trīs reizes, katru reizi uz četriem gadiem, kopumā nepārsniedzot 16 gadus, un kurā nav paredzēta iespēja noteikt efektīvu un atturošu sodu par darba attiecību ļaunprātīgu pagarināšanu.
72 Līdz ar to – lai arī iesniedzējtiesas veicamajā pamatlietas faktisko apstākļu izvērtējumā var izrādīties citādi – jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums nav attaisnojams ar “objektīvu iemeslu” pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kas ļautu novērst no secīgu uz noteiktu laiku dibinātu darba tiesisko attiecību ļaunprātīgu izmantošanu.
73 Šajā ziņā argumentam, ka pamatlietā aplūkotajai goda tiesnešu/prokuroru darba attiecību pagarināšanai esot it kā pozitīva ietekme, nav nozīmes tāpēc, ka šāda ietekme nav apstākļi, kas būtu kvalificējami kā “objektīvs iemesls” pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē atbilstoši tam, kā šī norma interpretēta šā sprieduma 63. punktā minētajā judikatūrā.
74 Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu atbildams, ka pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas pieļauj goda tiesnešu/prokuroru darba tiesisko attiecību secīgu pagarināšanu, taču neparedz – šo pagarinājumu ļaunprātīgas izmantošanas ierobežošanas nolūkā – nedz efektīvus un preventīvus sodus, nedz iespēju šīs tiesnešu darba tiesiskās attiecības pārveidot par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku.
Par tiesāšanās izdevumiem
75 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants un 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 4. klauzula
jāinterpretē tādējādi, ka
tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā – atšķirībā no tā, kas tiek paredzēts pastāvīgajiem tiesnešiem/prokuroriem, – goda tiesnešiem/prokuroriem, kuri atrodas salīdzināmā situācijā, nav paredzētas nedz tiesības saņemt atlīdzību tiesu oficiālo brīvdienu laikā, kad tiek apturēta to darbība, nedz tiesības uz sociālo aizsardzību un obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām.
2) 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts Direktīvas 1999/70 pielikumā, 5. klauzulas 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas pieļauj goda tiesnešu/prokuroru darba tiesisko attiecību secīgu pagarināšanu, taču neparedz – šo pagarinājumu ļaunprātīgas izmantošanas ierobežošanas nolūkā – nedz efektīvus un preventīvus sodus, nedz iespēju šīs tiesnešu darba tiesiskās attiecības pārveidot par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku.
[Paraksti]