Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR] SECINĀJUMI
sniegti 2024. gada 27. jūnijā (1)
Lieta C‑236/23
Mutuelle assurance des travailleurs mutualistes (Matmut)
pret
TN,
Société MAAF assurances,
Fonds de garantie des assurances obligatoires de dommages (FGAO),
PQ
(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2009/103/EK – Transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana – Ar obligāto apdrošināšanu sniegto garantiju trešām personām apjoms – Valsts tiesiskais regulējums, kas pret cietušo pasažieri ļauj atsaukties uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, pamatojoties uz viņa sniegtām apzināti nepatiesām ziņām līguma noslēgšanas brīdī
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā seko spriedumam Fidelidade‑Companhia de Seguros ,(2) kurā Tiesa paskaidrojusi, ka direktīvas par transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kura sekas ir tādas, ka pret cietušajām trešām personām var atsaukties uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, kuras iemesls ir apdrošinājuma ņēmēja sākotnēji sniegtas apzināti nepatiesas ziņas par ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa īpašnieka un pastāvīgā vadītāja identitāti.
2. Šajā lietā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāda pati interpretācija ir jāpiemēro situācijā, kad cietušais pasažieris, pret kuru notiek atsaukšanās uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, kā apdrošinājuma ņēmējs ir sākotnēji sniedzis šādas apzināti nepatiesas ziņas. Ja atbilde ir apstiprinoša, tiek uzdots arī jautājums par to, vai, neraugoties uz to, ka uz līguma spēkā neesamību nevar atsaukties pret cietušo trešo personu, apdrošinātājs var pret šo personu celt prasību, lai panāktu summu, kas samaksātas saskaņā ar apdrošināšanas līgumu, atmaksāšanu.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
3. Direktīvas 2009/103/EK (3) 1. panta 2. punktā jēdziens “cietusī persona” tiek definēts kā “ikviena persona, kam ir tiesības uz kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus izraisījis transportlīdzeklis”.
4. Šīs direktīvas 3. pantā noteikts:
“Katra dalībvalsts, ievērojot 5. pantu, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta.
Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz pirmajā daļā minētajiem pasākumiem.
[..]
Pirmajā daļā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.”
5. Minētās direktīvas 12. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Neskarot 13. panta 1. punkta otro daļu, 3. pantā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju.”
6. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 13. pantā noteikto:
“1. Katra dalībvalsts veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, piemērojot 3. pantu, tiktu uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz trešās personas, kuras ir negadījumā cietušie, jebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, kas iekļauti apdrošināšanas polisē, kura izsniegta saskaņā ar 3. pantu, un kas transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu neattiecina uz:
a) personām, kam nav tiešu vai netiešu atļauju;
b) personām, kam nav attiecīgā transportlīdzekļa vadītāja apliecības;
c) personām, kuras ir pārkāpušas obligātās tehniskās prasības attiecībā uz attiecīgā transportlīdzekļa stāvokli un drošību.
Tomēr noteikumus vai atrunas, kas minētas pirmās daļas a) apakšpunktā, var vērst pret personām, kuras apzināti reģistrējušas transportlīdzekli [labprātīgi sēdušās transportlīdzeklī], kas radījis kaitējumus vai traumas, ja apdrošinātājs var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts.
Dalībvalstīm ir tiesības nepiemērot pirmās daļas noteikumus negadījumiem, kas notikuši to teritorijā, ciktāl cietušais par zaudējumiem var saņemt kompensāciju no sociālā nodrošinājuma iestādes.
2. Ja transportlīdzekļi ir nozagti vai iegūti vardarbīgi, dalībvalstis var paredzēt, ka 10. panta 1. punktā norādītā iestāde izmaksā kompensāciju apdrošinātāja vietā, ievērojot šā panta 1. punktā izklāstītos nosacījumus. Ja transportlīdzeklis parasti atrodas citā dalībvalstī, minētā iestāde nedrīkst neko pieprasīt no šīs dalībvalsts iestādēm.
Dalībvalstis, kas paredzējušas, ka 10. panta 1. punktā norādītā iestāde izmaksā kompensāciju par kaitējumu īpašumam, ko radījis nozagts vai vardarbīgi iegūts transportlīdzeklis, par kuru cietušais bijis atbildīgs, var noteikt papildu kompensāciju ne vairāk kā EUR 250.
3. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka jebkuri tiesību aktu noteikumi vai apdrošināšanas polises līguma klauzulas, saskaņā ar kurām apdrošināšanas segums neattiecas uz pasažieriem, ja pasažieris zināja vai viņam būtu vajadzējis zināt, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma brīdī bijis alkohola vai citas apreibinošas vielas reibumā, tiktu uzskatītas par spēkā neesošām attiecībā uz šāda pasažiera prasījumiem.”
B. Francijas tiesiskais regulējums
7. Saskaņā ar Code des assurances [Apdrošināšanas kodeksa] L. 113‑8. pantu apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs, ja apdrošinājuma ņēmējs noklusējis vai sniedzis apzināti nepatiesas ziņas, ja šāda noklusēšana vai nepatiesās ziņas maina riska priekšmetu vai mazina apdrošinātāja priekšstatu par to, pat ja apdrošinātā noklusētais vai nepatiesi norādītais risks nav ietekmējis apdrošināšanas gadījumu.
III. Pamatlietas fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
8. 2012. gada 5. oktobrī PQ noslēdza transportlīdzekļa apdrošināšanas līgumu ar sabiedrību Mutuelle assurance des travailleurs mutualistes (Matmut). Šī līguma noslēgšanas brīdī, PQ deklarēja, ka viņš ir apdrošinātā transportlīdzekļa vienīgais vadītājs.
9. Šis transportlīdzeklis, kuru vadīja reibumā esošais TN, 2013. gada 28. septembrī iekļuva ceļu satiksmes negadījumā ar citu transportlīdzekli, kas bija apdrošināts pie Mutuelle d'assurance des artisans de France (MAAF). PQ, kurš bija pasažieris pirmajā transportlīdzeklī, šajā negadījumā guva ievainojumus.
10. TN tika saukts pie kriminālatbildības Tribunal correctionnel (Krimināltiesa, Francija) un cita starpā atzīts par vainīgu netīšu miesas bojājumu nodarīšanā, ko izdarījis motorizēta sauszemes transportlīdzekļa vadītājs alkohola reibumā, izraisot personai PQ darbnespēju, kas ilgāka par trīs mēnešiem.
11. PQ iesniedza civilprasības par kaitējuma atlīdzināšanu. Krimināllietas izskatīšanas laikā tiesā Matmut attiecībā uz šīm prasībām izvirzīja iebildi par apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, pamatojoties uz to, ka PQ sniedzis nepatiesas ziņas par konkrētā transportlīdzekļa vadītāja identitāti. Matmut lūdza atbrīvot viņu no atbildības un lūdza piespriest kompensāciju PQ samaksāt Fonds de garantie des assurances obligatoires de dommages (FGAO), kas ir par kompensāciju maksāšanu tostarp ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem atbildīgā struktūra gadījumos, kad atbildīgā persona nav apdrošināta.
12. Ar 2018. gada 17. decembra spriedumu Tribunal correctionnel (Krimināltiesa) atzina līgumu par spēkā neesošu apdrošinātā sniegto apzināti nepatieso ziņu dēļ. Tā atbrīvoja Matmut no atbildības, piesprieda TN atlīdzināt cietušajiem kaitējumu un pasludināja spriedumu par saistošu FGAO (4).
13. TN, FGAO un MAAF par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Cour d’appel (Apelācijas tiesa, Francija), kas to atstāja spēkā tiktāl, ciktāl ar to apdrošināšanas līgums starp PQ un Matmut bija ticis atzīts par spēkā neesošu.
14. Apelācijas tiesa konstatēja, ka brīdī, kad PQ noslēdza apdrošināšanas līgumu, TN bija konkrētā transportlīdzekļa īpašnieks un pastāvīgais vadītājs. Tā atzina, ka tādējādi PQ bija sniedzis apzināti nepatiesas ziņas par pastāvīgā vadītāja identitāti, kas bija acīmredzami mainījušas apdrošinātāja viedokli par viņa risku, ņemot vērā, ka iepriekš TN bija notiesāts par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā.
15. Tomēr atšķirībā no Tribunal correctionnel (Krimināltiesa) Cour d’appel (Apelācijas tiesa) secināja, ka var būt runa par Matmut atbildību, un tāpēc atbrīvoja no atbildības FGAO. Saskaņā ar šīs tiesas norādīto, ņemot vērā Savienības tiesību pārākumu pār valsts tiesībām, Apdrošināšanas kodeksa L. 113‑8. pantā paredzētā apdrošināšanas līguma spēkā neesamība apzināti nepatiesu ziņu sniegšanas dēļ nav attiecināma uz ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem vai viņu tiesību pārņēmējiem. Apstāklis, ka cietušais bijis negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa pasažieris, apdrošinājuma ņēmējs vai šā transportlīdzekļa īpašnieks, nevarot pamats neatzīt viņa kā “cietušās trešās personas” statusu.
16. Par Cour d’appel (Apelācijas tiesa) spriedumu Matmut iesniedza apelācijas sūdzību Chambre criminelle de la Cour de cassation (Kasācijas tiesas Krimināllietu palāta, Francija), pamatojot to tādējādi, ka tā pretēji Apdrošināšanas kodeksa L. 113‑8. un R. 211‑13. pantam (5) kļūdaini atzinusi, ka uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību nevar atsaukties pret PQ.
17. Uzskatot, ka šīs apelācijas sūdzības izskatīšanai ir nepieciešams palātas, kas specializējas apdrošināšanas tiesībās, atzinums, Chambre criminelle de la Cour de cassation (Kasācijas tiesas Krimināllietu palāta) vērsās pie tās, vaicājot, vai uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, kas izriet no apzināti nepatiesu ziņu sniegšanas, var atsaukties pret cietušo, kurš vienlaikus ir gan negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa pasažieris, gan apdrošinājuma ņēmējs.
18. Deuxième chambre civile de la Cour de cassation (Kasācijas tiesas Otrā civillietu palāta), kurai uzdots šis jautājums detalizēti skaidro Francijas tiesību aktu nostāju par atsaukšanos uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret personām, kuras cietušas tādā negadījumā, par kuru var noteikt apdrošinātāja atbildību. Tā, no Cour de cassation (Kasācijas tiesa) judikatūras izriet, ka apdrošinājuma ņēmēja negodprātību, ko soda ar apdrošināšanas līguma atzīšanu par spēkā neesošu, raksturo nodoms maldināt apdrošinātāju. Tam, kāda ietekme šādu nepatiesu ziņu sniegšanai ir apdrošināšanas gadījumā, nav nozīmes. Turklāt spēkā neesamība ar atpakaļejošu spēku ietekmē apdrošināšanas līgumu tādējādi, ka tas tiek uzskatīts par nekad nepastāvējušu.
19. Cour de cassation (Kasācijas tiesa) ierasti ir uzskatījusi, ka uz līguma spēkā neesamību, kas izriet no tā, ka apdrošinātais sniedzis nepatiesas ziņas, var atsaukties pret cietušo, ja apdrošinātājs, kas atteicis apdrošināšanas segumu, ir regulāri vērsies FGAO.
20. Kopš šīs tiesas 2019. gada 29. augusta sprieduma (6) tā konsekventi lēmusi, ka saskaņā ar Apdrošināšanas kodeksa noteikumiem uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību nevar atsaukties pret ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem vai viņu tiesību pārņēmējiem un ka šādā gadījumā FGAO nevar prasīt maksāt atlīdzību cietušajiem. Šis pavērsiens tiesu praksē ir noticis, šos noteikumus interpretējot atbilstoši direktīvām apdrošināšanas jomā.
21. Iesniedzējtiesa piebilst, ka vēlāk Francijas likumdevējs Apdrošināšanas kodeksā ieviesa L. 211‑7‑1. pantu, lai to saskaņotu ar Savienības tiesībām. Tā paskaidro, ka saskaņā ar šo tiesību normu uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību nevar atsaukties pret ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem vai viņu tiesību pārņēmējiem un ka apdrošinātājam, kurš faktiski garantē civiltiesisko atbildību par iesaistīto transportlīdzekli, ir pienākums viņiem maksāt kompensāciju. Minētajā tiesību normā ir precizēts, ka apdrošinātājs iestājas personas, kurai ir tiesības uz kompensāciju, tiesībās pret personu, kura ir atbildīga par negadījumu, tā samaksāto summu apmērā.
22. Šī pati tagad spēkā esošā tiesību norma, šķiet, nav piemērojama ratione temporis pamatlietas faktiem, proti, attiecībā uz līguma noslēgšanu un negadījumu, kas notika attiecīgi 2012. un 2013. gadā.
23. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa norāda, ka līdz ar tās no 2019. gada 29. augusta sprieduma izrietošās judikatūras attīstību un kopš Apdrošināšanas kodeksa L. 211‑7‑1. panta spēkā stāšanās, Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nekad vēl nav lēmusi jautājumā par to, vai uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību nevar atsaukties pret cietušo, transportlīdzekļa pasažieri, ja šī persona vienlaikus ir apdrošinājuma ņēmējs un apzināti nepatieso ziņu, kuru dēļ šis līgums ir atzīts par spēkā neesošu, paudējs. Iesniedzējtiesa norāda, ka nevienā no Tiesas spriedumiem nav risināta tāda situācija kā pamatlietā.
24. Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) ar 2023. gada 30. marta lēmumu, kas Tiesā saņemts 2023. gada 7. aprīlī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2009/103] 3. un 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj atsaukties uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo pasažieri, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs, kurš līguma noslēgšanas brīdī ir sniedzis apzināti nepatiesas ziņas, kas ir pamatā līguma spēkā neesamībai?”
25. Matmut, TN, MAAF, FGAO, PQ un Francijas valdība, kā arī Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus. Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai šajā lietā.
IV. Vērtējums
A. Prejudiciālā jautājuma tvērums un tā pārformulēšana
26. Ar savu vienīgo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības nepieļauj atsaukšanos uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo pasažieri, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs, kura sniegtās nepatiesās ziņas ir šīs spēkā neesamības iemesls.
27. Tomēr no izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai ir šaubas arī par to, vai gadījumā, ja tiktu atzīts, ka uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību nevar atsaukties pret cietušo personu, kura ir apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātājam varētu būt atzīstamas tiesības celt prasību pret apdrošinājuma ņēmēju, pamatojoties uz tīšu pārkāpumu, kas izdarīts līguma noslēgšanas brīdī, lai panāktu visu saskaņā ar šo līgumu samaksāto summu atmaksāšanu.
28. Norādāms, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav precizēts, vai Matmut ir cēlusi šādu prasību tiesvedībā pamatlietā un vai vispār šādu prasību ir iespējams celt tādā tiesvedībā kā pamatlietā.
29. Šajā ziņā, pirmkārt, būtu jāatgādina, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata tiesvedības faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (7).
30. Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (8) ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. No šīs perspektīvas raugoties, Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu izteikusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, lemjot par izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies. Tālab Tiesas ziņā ir no visa valsts tiesas iesniegtās informācijas kopuma, it īpaši no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma, izdibināt, kuriem Savienības tiesību elementiem, ņemot vērā strīda priekšmetu, ir nepieciešama interpretācija.
31. Tādējādi, pildot savu uzdevumu attiecībā uz prejudiciālo nolēmumu, Tiesai var nākties pārformulēt jautājumus, uz kuriem pat pēc tam, kad tie ir pārformulēti atbilstoši šo secinājumu 29. punktā atgādinātajai judikatūrai, joprojām attiecas atbilstības pieņēmums (9).
32. Šajā lietā, lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu trūkst informācijas par apdrošinātāja iespēju celt prasību pret cietušo, kurš ir apdrošinājuma ņēmējs, nav acīmredzams, ka jautājums par šādas prasības celšanas saderību ar Savienības tiesībām nav saistīts ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu vai ka tas attiecas uz hipotētisku problēmu. Proti, lai gan tiesvedība pamatlietā attiecas uz negadījuma izraisītāja kriminālatbildību, civiltiesiskās prasības par kaitējuma atlīdzību tomēr tiek izskatītas šīs tiesvedības ietvaros. Turklāt, kā tas izriet no lietas dalībnieku rakstveida apsvērumiem, kuros šis jautājums ir plaši apspriests, izskatāmajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverti visi nepieciešamie elementi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz jautājumu par šādas prasības pieņemamību.
33. Šādos apstākļos es ierosinu Tiesai pārformulēt prejudiciālo jautājumu tādējādi, ka ar to iesniedzējtiesa, pirmkārt, vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/103 3. un 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj atsaukties uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo pasažieri, ja šis pasažieris ir arī apdrošinājuma ņēmējs, un šīs spēkā neesamības iemesls ir šā apdrošinājuma ņēmēja sniegtas apzināti nepatiesas ziņas par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgo vadītāju.
34. Atbilstoši manis ieteiktajam pārformulējumam, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šīs tiesību normas jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj arī tādu valsts tiesisko regulējumu, kas apdrošinātājam atļauj celt prasību pret cietušo pasažieri, ja šis pasažieris ir arī apdrošinājuma ņēmējs, pamatojoties uz šā pasažiera sniegtu apzināti nepatiesu informāciju par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgo vadītāju, lai panāktu visu summu, kas saskaņā ar šo līgumu samaksātas šim pasažierim, atmaksāšanu.
B. Atsaukšanās uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību
35. Apdrošināšanas līguma spēkā esamības juridiskie nosacījumi ir regulēti nevis Savienības tiesībās, bet gan dalībvalstu tiesībās (10). Dalībvalstīm tomēr jāgarantē, ka transportlīdzekļu obligātā apdrošināšana ļauj visiem pasažieriem, kuri ir cietuši transportlīdzekļa izraisītā negadījumā, saņemt kompensāciju par ciesto kaitējumu. Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un ka valsts tiesību normas par transportlīdzekļu lietošanas rezultātā nodarīta kaitējuma atlīdzību nevar atņemt Direktīvai 2009/103 tās lietderīgo iedarbību (11).
36. Tādējādi, lai atbildētu uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu, pirmkārt, būtu jānoskaidro, vai cietušais pasažieris, kurš ir arī apdrošinājuma ņēmējs un apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniegto nepatieso ziņu sniedzējs, ir iekļauts to personu lokā, kuras Direktīva 2009/103 paredz aizsargāt. Proti, tikai apstiprinošas atbildes gadījumā atsaukšanās uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret šo cietušo pasažieri varētu liegt viņam tiesības uz kompensāciju un tāpēc apdraudēt šīs direktīvas lietderīgo iedarbību. Tādēļ, šādā gadījumā, otrajā posmā es izvērtēšu, vai atsaukšanās uz šo spēkā neesamību pret konkrēto personu ir pretrunā minētajai direktīvai un apdraud tās lietderīgo iedarbību.
1. Par cietušo trešo personu aizsardzību
a) Vispārējais princips par cietušo aizsardzību
37. Direktīvas 2009/103 mērķis cita starpā ir nodrošināt, lai negadījumos, ko izraisījuši mehāniskie transportlīdzekļi, pret cietušajām personām būtu līdzvērtīga attieksme neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienības teritorijā negadījums noticis, un tādējādi nodrošināt arī mehānisko transportlīdzekļu izraisītajos negadījumos cietušo aizsardzību (12). Proti, šīs direktīvas noteikumi ir Savienības tiesiskā regulējuma obligātās apdrošināšanas jomā attīstības rezultāts, kura ir pastāvīgi izvirzījusi un stiprinājusi mērķi aizsargāt šo transportlīdzekļu izraisītos negadījumos cietušos (13).
38. Šajā ziņā, kā tas izriet no Direktīvas 2009/103 1. apsvēruma, ar to ir kodificētas iepriekšējās direktīvas par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību, negrozot tās pēc būtības. Judikatūra par šīm iepriekšējām direktīvām tātad ir attiecināma uz Direktīvas 2009/103 atbilstošo normu interpretāciju (14).
39. Lai sasniegtu mērķi panākt “salīdzināmu” cietušo aizsardzību Savienībā, Direktīvā 2009/103 nostiprināts vispārējs princips, ka cietušajām personām ir tiesības saņemt kompensāciju no apdrošinātāja, kā arī izņēmumi no šā noteikuma. Šajā sakarā šie izņēmumi ir izsmeļoši un ir interpretējami šauri (15).
40. Šajā ziņā no Direktīvas 2009/103 1. panta 2. punkta kopsakarā ar tās 3. panta pirmo daļu izriet, ka aizsardzība atbilstoši minētajai direktīvai jāsniedz ikvienai personai, kurai saskaņā ar valsts tiesību normām par civiltiesisko atbildību ir tiesības uz mehānisko transportlīdzekļu radītā kaitējuma atlīdzību (16).
41. Konkrētāk, Direktīvas 2009/103 3. pantā dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt, lai civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu izmantošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, būtu apdrošināta, un tostarp būtu precizēti kaitējuma veidi un cietušās trešās personas, kuras šādai apdrošināšanai jāaptver. Kas attiecas uz cietušo trešo personu tiesībām, šīs direktīvas 3. panta pirmā daļa nepieļauj transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sabiedrības atsaukšanos uz tiesību normām vai līguma noteikumiem, lai atteiktos maksāt kompensāciju apdrošinātā transportlīdzekļa izraisītā negadījumā cietušām trešām personām. Minētās direktīvas 13. panta 1. punktā šis pienākums ir vien atkārtots attiecībā uz konkrētiem šajā tiesību normā minētajiem gadījumiem (17).
42. Ņemot vērā šos apsvērumus, jānoskaidro, vai šajā lietā cietušais pasažieris, kas ir arī apdrošinājuma ņēmējs un nepatiesu ziņu sniedzējs, ietilpst “cietušo trešo personu” lokā, kuras aizsargāt ir Direktīvas 2009/103 mērķis.
b) Pasažieris kā cietusī persona
43. Direktīvā 2009/103 reglamentētā obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana attiecībā uz transportlīdzekļu izmantošanu ceļu satiksmē saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 1. punktu cita starpā attiecas uz visiem pasažieriem, kas nav transportlīdzekļa vadītājs, nodarītajiem miesas bojājumiem, kuri radušies transportlīdzekļa izmantošanas ceļu satiksmē rezultātā.
44. Tiesa jau ir izskaidrojusi, ka iepriekšējo direktīvu noteikumu, kas atbilst Direktīvas 2009/103 noteikumiem, mērķis bija nodrošināt, lai, izņemot šajās direktīvās paredzētos izņēmumus, ar transportlīdzekļa obligāto apdrošināšanu tiktu atlīdzināti zaudējumi, kas nodarīti visiem transportlīdzekļa ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem pasažieriem (18).
45. Ir taisnība, ka Direktīvas 2009/103 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums, kas var ietekmēt to pasažieru situāciju, kuri nav vadītājs. Proti, saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalsts var nolemt kādu izslēgšanas klauzulu (līgumisku vai likumisku) attiecināt uz personām, kuras labprātīgi sēdušās transportlīdzeklī, ja apdrošinātājs var pierādīt, ka tās zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts. Taču nav nekādu šaubu, ka šajā lietā tas tā nav bijis.
46. Tādējādi saistībā ar Direktīvā 2009/103 reglamentēto obligāto apdrošināšanu apstāklis, ka cietusī persona bijusi pasažieris transportlīdzeklī, kas tai nodarījis kaitējumu, nav pamats liegt šai personai viņas tiesības saņemt kompensāciju par ceļu satiksmes negadījuma rezultātā nodarīto kaitējumu.
c) Apdrošinājuma ņēmējs kā cietusī persona
47. Šajā lietā t viena no apdrošināšanas līguma pusēm, proti, apdrošinājuma ņēmējs, atsaucas uz “apdrošināšanas gadījumā cietušā” statusu, lai saņemtu kompensāciju no apdrošināšanas sabiedrības.
48. Šajā ziņā, kā to jau norādīju (19), gan Direktīvā 2009/103, gan Tiesas judikatūrā, lai noskaidrotu no Savienības tiesībām izrietošās aizsardzības saņēmējus, tiek izmantots jēdziens “cietusī trešā persona”. Šā jēdziena lietojums var radīt iespaidu, ka direktīvā paredzētā aizsardzība attiecas tikai uz personām, kuras nav līgumiski saistītas (“trešās personas”) ar iespējami atbildīgo apdrošinātāju.
49. Tomēr, pirmkārt, jēdziens “cietušās trešās personas” parādās tikai Direktīvas 2009/103 13. pantā. Šajā tiesību normā, kuras nosaukums ir “Izņēmuma klauzulas”, dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, “piemērojot 3. pantu”, tiktu uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz apdrošināšanas gadījumā cietušās trešās personas, jebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, kas iekļauti apdrošināšanas polisē un kas transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu neattiecina uz atsevišķām specifiskām situācijām, kas sīki izklāstītas šajā tiesību normā.
50. Direktīvas 2009/103 15. apsvērumā ir precizēts šīs direktīvas 13. panta mērķis un noteikts, ka cietušo interesēs ir tas, lai konkrētās izņēmuma klauzulas attiektos tikai uz apdrošinātāja attiecībām ar negadījuma izraisītāju. A contrario, atbilstoši šim apsvērumam saskaņā ar minētās direktīvas 13. pantu un ievērojot tajā paredzētos izņēmumus, šādas izņēmuma klauzulas (likumiskās un līgumiskās) tādējādi nav spēkā tiesiskajās attiecībās starp apdrošinātāju un jebkuru cietušo personu, kas nav par negadījumu atbildīgā persona. Tātad saskaņā ar minēto apsvērumu šajā tiesību normā ietvertā norāde uz “[apdrošināšanas gadījumā cietušajām] trešām personām” jāsaprot tādējādi, ka šis jēdziens attiecas uz cietušajiem ceļu satiksmes negadījumā, kuri nav tā izraisītājs. Tādējādi un vispārīgāk runājot, jēdziens “cietušās trešās personas” var aptvert arī personas, kuras ir līgumiski saistītas ar apdrošinātāju.
51. Otrkārt, šāda Direktīvas 2009/103 interpretācija atbilst ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] veiktajai interpretācijai, proti, šis ģenerāladvokāts secinājumos lietā Churchill Insurance Company un Evans piedāvājis uzskatīt, ka nelaimes gadījuma situācijā par “trešām personām” tiek uzskatītas visas personas, izņemot vadītāju, kas izraisījis negadījumu (20).
52. Treškārt, Tiesa jau ir precizējusi, ka apstāklis, ka ceļu satiksmes negadījumā cietusī persona ir apdrošinājuma ņēmējs, neļauj šo personu izslēgt no jēdziena “cietusī trešā persona” pirms Direktīvas 2009/103 spēkā bijušo direktīvu noteikumu, kuri atbilst šīs direktīvas 12. panta 3. punkta un 13. panta 1. punkta noteikumiem, izpratnē (21).
53. Tādējādi arī apstāklis, ka cietušais pasažieris ir apdrošinājuma ņēmējs, neļauj izslēgt viņu no aizsardzības, ko Direktīva 2009/103 paredz ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem.
d) Nepatiesu ziņu sniedzējs kā cietusī persona
54. Šīs lietas īpatnība ir tajā, ka konkrētā persona ir ne tikai ceļu satiksmes negadījumā cietušais pasažieris, kas ir līgumiski saistīts ar apdrošinātāju, par kura atbildību ir strīds, bet arī apzināti nepatieso ziņu, kuru rezultātā apdrošināšanas līgums atzīts par spēkā neesošu, sniedzējs.
55. Kā es to jau esmu norādījis (22), Direktīvā 2009/103 ir ietverts izņēmums, kas ļauj neatlīdzināt cietušajiem kaitējumu par situāciju, ko viņi paši ir radījuši, proti, personām, kuras labprātīgi sēdušās transportlīdzeklī, kas nodarījis kaitējumu, ja apdrošināšanas sabiedrība var pierādīt, ka tās zinājušas, ka transportlīdzeklis bijis zagts. Savukārt šāds izņēmums šajā direktīvā netiek paredzēts, ja apdrošināšanas līgums ir ticis noslēgts, pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja sniegtām nepatiesām ziņām.
56. Tādējādi, kā to ir atzinusi Tiesa (23), apstāklis, ka apdrošināšanas sabiedrība ir noslēgusi šo līgumu, pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja noklusējumiem vai nepatiesām ziņām, nevar tai ļaut izmantot likumā noteiktās normas par līguma spēkā neesamību un atsaukties uz tām pret cietušajām trešām personām, lai atbrīvotos no pienākuma maksāt šīm personām atlīdzību par apdrošināta transportlīdzekļa izraisītu negadījumu. Citiem vārdiem sakot, no Direktīvas 2009/103 viedokļa apstāklis, ka cietušais pasažieris ir apdrošinājuma ņēmējs, kurš apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniedzis šīs nepatiesās ziņas, neietekmē viņa kā “cietušās trešās personas” statusu šīs direktīvas izpratnē un aizsardzību, kas piešķirta personām ar šādu statusu.
57. Tagad jāpārbauda, vai šo šaubas par šo secinājumu nerada arguments, kas balstīts uz krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu. Proti, savos rakstveida apsvērumos Matmut ir norādījusi, ka, ievērojot šo principu, nedrīkstētu akceptēt to, ka nepatiesu ziņu sniedzējs var izmantot apdrošināšanas priekšrocības un tādējādi gūt labumu no savām krāpnieciskajām darbībām.
e) Krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips
1) Problēmas izklāsts
58. Direktīvā 2009/103 nav reglamentēts jautājums par situāciju, kad apdrošinājuma ņēmējams ļaunprātīgi izmanto tiesības, ko šī direktīva viņam piešķir. Tomēr Savienības tiesībās pastāv vispārējs princips, ka šīs tiesības reglamentējošo normu piemērošana nevar aptvert negodprātīgus vai krāpnieciskus darījumus. Turklāt man šķiet, ka šā principa piemērošanu saistībā ar atsaukšanos uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību Tiesa ir apskatījusi nesenajā rīkojumā Liberty Seguros.
59. Tiesas šajā rīkojumā analizētā prejudiciālā jautājuma pamatā bija apdrošinātāja celta prasība par apdrošināšanas līguma atzīšanu par spēkā neesošu sakarā ar apdrošinājuma ņēmēja sniegtām nepatiesām ziņām par to, kāda darībība tiek veikta ar attiecīgo transportlīdzekli. Tiesai, kas izskatīja lietu, bija jāizlemj, vai uz šo spēkā neesamību var atsaukties attiecībā pret ceļu satiksmes negadījumā cietušām trešām personām.
60. Tiesa atbildēja noliedzoši un cita starpā secināja, ka nevar atbalstīt to, ka situācijā, kad apdrošinājuma ņēmējs slēpis, kādu faktisko darbību viņš plānoja veikt ar attiecīgo transportlīdzekli, un kad pasažieri nevarēja nezināt par apdrošinājuma ņēmēja sniegtā pakalpojuma prettiesisko raksturu, Savienības tiesības tiek izmantotas, lai apietu valsts tiesisko regulējumu un no tā gūtu priekšrocības, kas ir pretrunā Savienības tiesību mērķiem un nolūkiem (24).
61. Šajā rīkojuma fragmentā Tiesa, šķiet, ir vēlējusies norādīt, ka aplūkotā situācija neatbilst diviem galvenajiem ietvariem, kuros var analizēt ļaunprātīgas izmantošanas jēdzienu, proti, kad Savienības tiesības tiek izmantotas, lai apietu valsts tiesisko regulējumu, un kad Savienības tiesību normas tiek izmantotas, lai no tā gūtu priekšrocības tādā veidā, kas ir pretrunā šo pašu normu mērķiem un nolūkiem (25).
62. Taču, ja – ņemot vērā minētā fragmenta kontekstu, kurā –, es to esmu pareizi interpretējis, Tiesas analizētā situācija atbilst otrajam ietvaram, tas ir, situācijai, kurā uz Savienības tiesībām ir atsaukušās ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas, kas centušās atsaukties uz savu “cietušās trešās personas” statusu, lai tām netiktu liegtas viņu tiesības uz kompensāciju sakarā ar apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, kuras iemesls ir tas, ka apdrošinājuma ņēmējs ir sniedzis nepatiesas ziņas.
63. Savukārt šajā lietā, ja mēs sekojam Matmut argumentācijai, tieši apdrošinājuma ņēmējs ir tas, kurš cenšas izmantot savu “cietušās trešās personas” statusu, lai sasniegtu šo pašu mērķi. Šādā situācijā Savienības tiesības un, konkrētāk, Direktīvas 2009/103 3. un 13. pants tiktu izmantoti, lai apietu valsts tiesību normas piemērošanu attiecībā uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, uz kuru citādi varētu atsaukties pret nepatieso ziņu sniedzēju.
64. Šādos apstākļos iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai atbilstoši valsts tiesību noteikumiem par pierādījumiem – ciktāl ar to netiek ietekmēta Savienības tiesību efektivitāte – pamatlietā ir konstatējami ļaunprātīgu vai krāpniecisku rīcību veidojošie elementi (26). Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var attiecīgā gadījumā valsts tiesām sniegt norādes, lai sniegtu tām vadlīnijas tajās izskatāmo lietu izvērtēšanai (27). Tādēļ es formulēšu dažas piezīmes par krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principa piemērošanu gadījumā, ja Tiesa nolemtu iesniedzējtiesai šādas norādes sniegt.
2) Piezīmes par krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principa piemērošanu
65. Lai varētu konstatēt ļaunprātīgu rīcību, ir jābūt izpildītām gan objektīvajai, gan subjektīvajai pusei.
66. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (28), lai pierādītu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, ir jābūt gan objektīvu apstākļu kopumam, no kura izriet, ka, lai gan formāli Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi ir ievēroti, šajā tiesiskajā regulējumā izvirzītais mērķis nav sasniegts, gan subjektīvam elementam, proti, vēlmei iegūt no Savienības tiesībām izrietošu labumu, mākslīgi radot apstākļus, kas vajadzīgi tā iegūšanai.
67. Manā ieskatā, tā kā šajā lietā Savienības tiesiskā regulējuma mērķis a priori šķiet esam sasniegts, es uzskatu par lietderīgu analīzi sākt nevis ar objektīvo, bet gan ar subjektīvo pusi, lai noskaidrotu, kāds bijis konkrētās personas nolūks, un pārliecinātos, vai šis nolūks ir uzskatāms par ļaunprātīgu izmantošanu un, attiecīgā gadījumā, vai iecerētais rezultāts var apdraudēt Savienības tiesību mērķus (29).
68. Proti, Direktīvas 2009/103 3. un 13. panta mērķis ir nodrošināt, ka, ievērojot direktīvā paredzētos izņēmumus, ikvienai ceļu satiksmes negadījumā cietušajai personai ir tiesības uz kompensāciju, un izslēgt tādu valsts tiesību normu un līgumu noteikumu piemērošanu, kas var ierobežot šīs tiesības.
69. Nav strīda par to, ka PQ ir cietis pamatlietā aplūkotajā negadījumā un ka saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem viņam ir tiesības uz kompensāciju par ciesto kaitējumu. Turklāt nekas neliecina par to, ka šis negadījums būtu noticis mākslīgi radītos apstākļos vai ka, ņemot vērā to, ka transportlīdzekļa vadītājs ir izslēgts no to personu loka, uz kurām apdrošināšana attiecas (30), tā vietā, lai PQ pats vadītu transportlīdzekli, viņš būtu sēdies pasažiera vietā, lai nelaimes gadījuma situācijā varētu saņemt kompensāciju no apdrošinātāja.
70. Turklāt nedrīkst neievērot, ka ar savu argumentu Matmut pamato nevis to, ka TN vadīja konkrēto transportlīdzekli negadījuma brīdī, bet gan to, ka līguma noslēgšanas brīdī viņš netika identificēts kā šā transportlīdzekļa pastāvīgais vadītājs. Šajā ziņā, ja transportlīdzekļa pastāvīgais vadītājs būtu bijis PQ un TN to būtu vadījis laiku pa laikam, jautājums par apdrošināšanas līguma spēkā neesamību nerastos. Proti, Direktīva 2009/103 nepieļauj, ka apdrošinātāja pienākums atlīdzināt kaitējumu tādā ceļu satiksmes negadījumā cietušajam, kurā ir iesaistīts apdrošināts transportlīdzeklis, tiek izslēgts, ja šo negadījumu izraisījusi persona, kas nav tā, kura norādīta apdrošināšanas polisē (31).
71. Tādējādi Matmut arguments ir balstīts uz to, ka PQ apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniedzis nepatiesas ziņas un ka panākt valsts tiesību normas, saskaņā ar kuru šis apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs šo nepatieso ziņu sniegšanas dēļ, nepiemērošanu viņš cenšas nevis kāda cietušā labā, bet gan pats savā labā.
72. Šajā ziņā vēršama uzmanība uz to, ka Tiesa, aprakstot ļaunprātīgas vai krāpnieciskas rīcības subjektīvo pusi, lieto dažādus formulējumus.
73. Proti, dažos savos spriedumos Tiesa norāda, ka subjektīvo pusi veido vēlme iegūt no Savienības tiesībām izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot apstākļus, kas vajadzīgi tās iegūšanai (32), savukārt citos spriedumos tā uzsver, ka šī puse izpildās tikai tad, ja attiecīgo darbību galvenais mērķis ir šādas priekšrocības iegūšana (33).
74. Katrā ziņā, jākonstatē, ka saistībā ar valsts tiesību aktu apiešanu, izmantojot sekundāros tiesību aktus, šādas rīcības aizliegumam nav nozīmes, ja attiecīgajiem darījumiem var būt cits izskaidrojums nekā tikai nepamatotu priekšrocību iegūšana (34).
75. Tādējādi jāizvērtē, vai apskatāmās PQ rīcības galvenais mērķis aprobežojās ar to valsts tiesību normu apiešanu, kuras būtu jāpiemēro pretējā gadījumā. Šajā ziņā ļaunprātīgas rīcības esamības pārbaude prasa, lai iesniedzējtiesa ņemtu vērā visus lietas faktus un apstākļus, tostarp pirms un pēc darījuma, kura ļaunprātīgais raksturs tiek apgalvots (35).
76. Atbilstoši manai iesniedzējtiesas nolēmuma izpratnei nepatiesās ziņas PQ sniedzis, lai izpildītu pienākumu apdrošināt konkrēto transportlīdzekli un iegūtu izdevīgāku apdrošināšanas prēmiju par to, kāda būtu jāmaksā, ja apdrošinātājam būtu zināma šā transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāte. Proti, šķiet, ka no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka iemesls sniegt šīs nepatiesās ziņas bija nenorādīt TN kā minētā transportlīdzekļa pastāvīgo vadītāju, ņemot vērā, ka viņš iepriekš bija ticis sodīts par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā. Taču šis apstāklis nepārprotami mainīja apdrošinātāja viedokli par risku.
77. Tādējādi nevar secināt, ka PQ būtu sniedzis nepatiesas ziņas ar galveno mērķi pašam atsaukties uz Direktīvas 2009/103 3. un 13. pantu un apiet valsts tiesību normu, kas attiecas uz likumā paredzētajiem nosacījumiem apdrošināšanas līgumu atzīšanai par spēkā neesošiem, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Ņemot vērā iepriekš minēto, PQ, raugoties no šīs direktīvas noteikumu viedokļa, ir jāatzīst par apdrošināšanas gadījumā “cietušo trešo personu”.
78. Attiecībā uz šīm pārbaudēm būtu jāpiebilst, ka personai, kas tiek apsūdzēta krāpnieciskā vai ļaunprātīgā rīcībā, jādod iespēja atspēkot apstākļus, uz kuriem šis apgalvojums balstīts, vienlaikus ievērojot garantijas saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu (36).
79. Pilnības labad varētu vaicāt, vai Apdrošināšanas kodeksa L. 113‑8. pants nebūtu jāuzskata par valsts tiesību normu, ar kuru Francijas likumdevējs cenšas novērst krāpniecisku un ļaunprātīgu apdrošinājuma ņēmēju rīcību. Tomēr šādas valsts tiesību normas piemērošana ir iespējama tikai tad, ja attiecīgās personas rīcība saskaņā ar Savienības tiesību vispārējo principu par krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu katrā ziņā tiktu uzskatīta par krāpniecisku vai ļaunprātīgu (37). Proti, šādas valsts tiesību normas īstenošana nedrīkst apdraudēt Direktīvas 2009/103 3. un 13. panta pilnīgu iedarbību un vienveidīgu piemērošanu (38). Tātad tā nevar grozīt šo tiesību normu piemērojamību (39), kā tas būtu gadījumā, ja apdrošinājuma ņēmējam un nepatiesās informācijas sniedzējam tiktu liegts “cietušās trešās personas” statuss minēto tiesību normu izpratnē.
80. Šādos apstākļos vēl atliek noskaidrot, vai Direktīvas 2009/103 3. un 13. panta lietderīgā iedarbība nepieļauj atsaukties uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo trešo personu, kura ir apdrošinājuma ņēmējs un šā līguma noslēgšanas brīdī sniegto nepatieso ziņu sniedzējs.
2. Par Direktīvas 2009/103 3. un 13. panta lietderīgo iedarbību
a) Atsaukšanās uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo trešo personu
81. Šajā lietā ir radies jautājums, vai apdrošināšanas sabiedrības atteikums piešķirt kompensāciju var pamatoties uz to, ka pret apdrošinājuma ņēmēju tiek izvirzīta apdrošināšanas līguma spēkā neesamība, kas izriet no tā, ka apdrošinājuma ņēmējs sniedzis nepatiesas ziņas.
82. Kā es to jau norādīju (40), Direktīvas 2009/103 mērķis nav saskaņot apdrošināšanas līgumu spēkā esamības juridiskos nosacījumus. Lai gan dalībvalstis var brīvi noteikt šos nosacījumus, tām savas pilnvaras jāīsteno saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un valsts tiesību normas, kas reglamentē kompensācijas par apdrošināšanas gadījumiem, kuri iestājušies transportlīdzekļu izmantošanas ceļu satiksmē rezultātā, nedrīkst atņemt šai direktīvai tās lietderīgo iedarbību.
83. Tādējādi, lai gan Direktīva 2009/103 pieļauj valsts tiesību normu, kas paredz, ka apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs, ja tas noslēgts, pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja sniegtām nepatiesām ziņām, šī direktīva ierobežo spēkā neesamības iedarbību, ja šī norma var apdraudēt šī Savienības tiesību akta lietderīgo iedarbību.
84. Šajā ziņā atsaukšanās uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo pasažieri, kurš ir apdrošinājuma ņēmējs, nozīmētu, ka šai personai netiktu maksāta kompensācija, un tāpēc tiktu apdraudēta Direktīvas 2009/103 lietderīgā iedarbība. Šādu interpretāciju neietekmē iespēja, ka kompensāciju minētajai personai maksā FGAO.
b) Par kompensāciju samaksu cietušajiem atbildīgās struktūras iejaukšanās
85. Iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, vai apstāklis, ka FGAO ir pienākums maksāt cietušajam kompensāciju gadījumā, ja tiek atzīts, ka pret viņu var atsaukties uz līguma spēkā neesamību, var ietekmēt izdarāmo interpretāciju.
86. Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2009/103 10. pantu katrai dalībvalstij ir “[jāizveido vai jāpilnvaro] iestādi, kas sniegtu kompensāciju vismaz obligātās apdrošināšanas līmenī par kaitējumu īpašumam vai miesas bojājumiem negadījumos, kurus izraisījuši neidentificēti transportlīdzekļi vai transportlīdzekļi, kam nav nokārtota 3. pantā paredzētā apdrošināšana”.
87. Tomēr, kā to precizējusi Tiesa (41), konstatējumu, ka valsts tiesību norma var likt cietušām trešām personām nemaksāta kompensāciju un tāpēc Direktīvas 2009/103 lietderīgā iedarbība tiek apdraudēta, nevar izmainīt iespēja, ka kompensāciju cietušajam maksā struktūra, kas izveidota, lai izpildītu šīs direktīvas 10. panta prasības.
88. Proti, šādas struktūras iejaukšanās ir tikusi paredzēta kā galējais līdzeklis vienīgi gadījumos, kad kaitējums nodarīts ar transportlīdzekli, attiecībā uz kuru nav izpildīti apdrošināšanas pienākumi. Civiltiesiskās atbildības apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu ceļu satiksmē ir obligāta, un dalībvalstīm jāgādā par to, lai, ievērojot Direktīvā 2009/103 paredzētās atkāpes, ikviens transportlīdzekļa, kas ikdienā atrodas to teritorijā, īpašnieks vai turētājs noslēgtu līgumu ar kādu apdrošināšanas sabiedrību. Tas, ka dalībvalsts nav izpildījusi šo uzraudzības pienākumu, nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem, un, ja tas tā noticis, tad kompensācija cietušajiem ir jāmaksā šīs dalībvalsts izveidotai vai pilnvarotai struktūrai. Savukārt uz pilnvarotas struktūras iejaukšanos nevar atsaukties, lai atbrīvotu apdrošinātāju no viņa atbildības, ja pienākums noslēgt apdrošināšanas līgumu ir izpildīts.
3. Secinājums par prejudiciālā jautājuma pirmo daļu
89. Manis veiktās analīzes rezultātā es secinu, vispirms, ka tas, ka cietušais pasažieris ir apdrošinājuma ņēmējs, kurš apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniedzis nepatiesas ziņas par transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāti, nekā neietekmē viņa kā “cietušās trešās personas” statusu Direktīvas 2009/103 izpratnē un šāda statusa personām piešķirto aizsardzību (42). Turpinot, šīs lietas apstākļos nevar uzskatīt, ka krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principa piemērošana ļautu liegt šai personai šo aizsardzību (43). Visbeidzot, šai direktīvai tiktu atņemta tās lietderīgā iedarbība, ja apdrošinātājs liegtu šai personai tiesības uz kompensāciju, atsaucoties uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, kuras iemesls ir šīs nepatiesās ziņas (44).
90. Šādos apstākļos uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu jāatbild, ka Direktīvas 2009/103 3. un 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj atsaukties uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo pasažieri, ja šis pasažieris ir arī apdrošinājuma ņēmējs, un šīs spēkā neesamības iemesls ir šā apdrošinājuma ņēmēja sniegtas apzināti nepatiesas ziņas par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgo vadītāju.
C. Tiesības iesniegt regresa prasību
91. Atgādinājumam, prejudiciālā jautājuma otrā daļa attiecas uz jautājumu par to, vai Direktīvas 2009/103 3. un 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā arī tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru apdrošinātājam ir atļauts celt prasību pret cietušo pasažieri, ja šis pasažieris ir arī apdrošinājuma ņēmējs, pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja sniegtām apzināti nepatiesām ziņām par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgo vadītāju, lai panāktu visu summu, kas šim cietušajam pasažierim tikušas samaksātas saskaņā ar šo līgumu, atmaksāšanu.
92. Lai atbildētu uz prejudiciālā jautājuma otro daļu, es vispirms izvērtēšu, vai nosacījumus, saskaņā ar kuriem apdrošinājuma ņēmēju var saukt pie atbildības par sākotnēji sniegtajām nepatiesajām ziņām, regulē Savienības tiesības. Ja tas tā nav, tad turpinājumā es pievērsīšos jautājumam par to, vai šīs tiesības tomēr nepieļauj, ka šī apdrošinājuma ņēmēja atbildība var iestāties, apdrošinātājam ceļot regresa prasību.
1. Apdrošinājuma ņēmēja atbildības nosacījumi
93. Lai gan Tiesai vēl nav bijusi iespēja lemt par to, vai apdrošinātāja tiesības celt regresa prasību pret cietušo pasažieri, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs un apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniegto nepatieso ziņu sniedzējs, ir saderīgas ar Savienības tiesībām, no judikatūras šajā ziņā var gūt noderīgas atziņas (45).
94. Spriedumā Churchill Insurance Company Limited un Evans tika apskatīta regresa prasība pret cietušo personu apdrošināšanas gadījuma iestāšanās rezultātā (46).
95. Šis spriedums attiecās uz valsts tiesību normu, kas ļāva apdrošinātājam atgūt no apdrošinātā summas, kas samaksātas saistībā ar viņa apdrošināšanas līguma izrietošo atbildību. Minētajā spriedumā teiktais parāda, ka šo tiesību normu bija iespējams interpretēt divējādi un ka par to tika debatēts lietas dalībnieku starpā.
96. Saskaņā ar pirmo interpretāciju attiecīgajā valsts tiesību normā bija paredzēta regresa prasība pret apdrošināto, lai atgūtu šo [apdrošināšanas] atlīdzību, ja šis apdrošinātais veicinājis vai pieļāvis to, ka transportlīdzekli izmanto negadījumu izraisījušais vadītājs (47). Saskaņā ar otro interpretāciju ar šo tiesību normu automātiski tika izslēgta iespēja apdrošināšanu saņemt ceļu satiksmes negadījumā cietušam pasažierim, kurš bijis apdrošināts un kurš atļāvis vadīt transportlīdzekli neapdrošinātam vadītājam (48). Iesniedzējtiesa bija izvēlējusies šo otro interpretāciju un tāpēc tā atbalsojas Tiesas spriedumā.
97. Vēl svarīgāk ir tas, ka, lasot šo spriedumu, var secināt, ka Direktīvas 2009/103 piemērošanas jomā ietilpst tiesību norma, kas automātiski izslēdz jebkādu apdrošinātajam iespējami pienākošos atlīdzību (otrā interpretācija), savukārt šīs direktīvas piemērošanas jomā neietilpst tiesību norma, kas apdrošinātājam piešķir tiesības ar regresa prasību pieprasīt sava līgumslēdzēja civiltiesisko atbildību (pirmā interpretācija).
98. Proti, vispirms norādot, ka tai ir jāņem vērā valsts tiesas izvēlētā valsts tiesību interpretācija, tas ir, otrā interpretācija, Tiesa norādījusi, ka prejudiciālie jautājumi “neattiecas uz tiesību normas, kurā regulēta civiltiesiskā atbildība, saderību ar Savienības tiesībām, bet gan uz tādas tiesību normas saderību ar šīm tiesībām, kura saskaņā ar iesniedzējtiesas interpretāciju, automātiski izslēdzot atlīdzības izmaksu, kura eventuāli ir jāmaksā apdrošinātajam, ierobežo civiltiesiskās atbildības seguma apjomu” (49). Tādējādi Tiesa secināja, ka uzdotie jautājumi skaidri ietilpst šīs jomas Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā.
99. Šādu sprieduma Churchill Insurance Company Limited un Evans (50) interpretāciju apstiprina rīkojums BUL INS (51), kurā Tiesa norādījusi, ka Direktīvas 2009/103 13. pants attiecas uz iespējamiem civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas seguma ierobežojumiem attiecībā uz negadījumā cietušām trešām personām, nevis uz regresa prasībām, ko apdrošinātājs ceļ pēc tam, kad cietušajai personai piešķirta kompensācija.
100. Tādējādi Savienības tiesības neregulē nosacījumus par apdrošinājuma ņēmēja atbildību attiecībā uz summām, kuras apdrošinātājs samaksājis pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās. Vēl atliek noskaidrot, vai šīs atbildības iestāšanās nosacījumi, kas minēti prejudiciālā jautājuma otrajā daļā, tomēr var apdraudēt Direktīvas 2009/103 lietderīgo iedarbību.
2. Direktīvas 2009/103 un regresa prasības lietderīgā iedarbība
101. Iesniedzējtiesa vaicā, vai apdrošinātājs var celt regresa prasību pret apdrošinājuma ņēmēju, lai panāktu visu apdrošinājuma ņēmējam saskaņā ar apdrošināšanas līgumu samaksāto summu atmaksu.
102. Lai gan nosacījumi, pie kādiem apdrošinājuma ņēmējam var iestāties atbildība, ir dalībvalstu kompetencē, tām sava kompetence šajā jomā ir jāīsteno saskaņā ar Savienības tiesībām, neapdraudot šo tiesību lietderīgo iedarbību.
103. Šajā ziņā judikatūrā par Direktīvas 2009/103 lietderīgo iedarbību Tiesa nošķir noteikumus apdrošināšanas jomā, kas ierobežo apdrošinātāja civiltiesiskās atbildības segumu attiecībās starp cietušo trešo personu un apdrošinātāju, no vienas puses, un valsts civiltiesiskās atbildības tiesiskā regulējuma noteikumus, kuros ir noteikta apdrošinātā atbildība attiecībā pret šādu cietušu trešo personu, no otras puses (52). Principā tieši šie pirmie noteikumi var apdraudēt šīs direktīvas lietderīgo iedarbību (53). Proti, pēc vispārējā principa apdrošinātāja atbildība ir atvasināta no apdrošinātā civiltiesiskās atbildības, un minētās direktīvas mērķis nav saskaņot šīs civiltiesiskās atbildības tiesiskos regulējumus dalībvalstīs.
104. Turklāt saskaņā ar to pašu judikatūru, lai nodrošinātu Savienības tiesību normu par civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu lietderīgo iedarbību, šīs tiesību normas jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas šo lietderīgo iedarbību apdraud, ciktāl, pēc savas ierosmes izslēdzot vai nesamērīgi ierobežojot cietušās personas tiesības uz mehānisko transportlīdzekļu obligātās apdrošināšanas atlīdzību, šīs tiesību normas neļauj īstenot Savienības likumdevēja pastāvīgi izvirzīto un stiprināto mērķi aizsargāt transportlīdzekļu izraisītos negadījumos cietušās personas (54).
105. Ņemot vērā šo judikatūru, jāsecina, ka valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj apdrošinātājam celt prasību pret cietušo pasažieri, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs un apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniegto nepatieso ziņu sniedzējs, lai tiktu atmaksātas visas šim cietušajam pasažierim saskaņā ar apdrošināšanas līgumu samaksātās summas, var aizskart šīs personas tiesības saņemt kompensāciju no transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas un tātad – arī Direktīvas 2009/103 lietderīgo iedarbību.
106. Proti, šāds valsts tiesiskais regulējums ietekmē cietušās trešās personas un apdrošinātāja attiecības, neietekmējot par ceļu satiksmes negadījumu tieši atbildīgās apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību. Apstāklis, ka šā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir sodīt to par to, ka apdrošinājuma ņēmējs, slēdzot apdrošināšanas līgumu, sniedzis nepatiesas ziņas, neietekmē šo apsvērumu. Proti, tas, ka cietušais pasažieris ir apdrošinājuma ņēmējs, kurš apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniedzis nepatiesas ziņas par transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāti, nekā nemaina viņa kā “cietušās trešās personas” statusu Direktīvas 2009/103 izpratnē (55).
107. Šajā ziņā, protams, ir taisnība, ka lietā Ruiz Bernáldez (56) Tiesa secinājusi, ka “obligātās apdrošināšanas līgumā var paredzēt, ka šādos gadījumos apdrošinātājam ir regresa tiesības pret apdrošināto personu”. Tomēr šo spriedumu nevar saprast tādējādi, ka Savienības tiesības neliedz apdrošinātājam celt regresa prasību pret personu, ar kuru tas noslēdzis apdrošināšanas līgumu, ja šī persona ir arī cietusī trešā persona Direktīvas 2009/103 izpratnē.
108. Proti, kā to atzīmē Francijas valdība, spriedumā Ruiz Bernáldez (57) apdrošinātais bija transportlīdzekļa vadītājs un kaitējuma nodarītājs, tādējādi jautājums par risku, ka šī regresa prasība varētu apdraudēt cietušā tiesības uz kompensāciju, neradās. Turklāt Tiesas apsvērumi konkrēti attiecās uz apdrošināšanas līguma klauzulu, kas ļāva apdrošinātājam celt regresa prasību pret apdrošināto, lai atgūtu summas, kas samaksātas cietušajam ceļu satiksmes negadījumā, ko izraisījis reibumā braucošs autovadītājs (58). Savukārt nekas šajā spriedumā neliecina par to, ka šādu regresa prasību bez jebkādiem Savienības tiesībās paredzētiem ierobežojumiem varētu celt pret personu, kurai apdrošinātājs samaksājis kompensāciju. Gluži pretēji, Tiesa norādīja, ka “obligātās apdrošināšanas līgumā nevar paredzēt, ka noteiktos gadījumos un jo īpaši tad, ja transportlīdzekļa vadītājs ir bijis reibumā, apdrošinātājam nav jāmaksā kompensācija par miesas bojājumiem vai zaudējumiem, ko apdrošinātais transportlīdzeklis nodarījis trešām personām” (59).
109. Vēl svarīgāk ir tas, ka tāda regresa prasība, kāda ir minēta prejudiciālā jautājuma otrajā daļā, ignorē nepieciešamību nodrošināt pasākuma, kura mērķis ir liegt cietušajam tiesības saņemt kompensāciju no apdrošinātāja, samērīgumu.
110. Proti, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, līguma spēkā neesamība izriet no tā, ka sniegtās nepatiesās ziņas ir mainījušas apdrošinātāja viedokli par risku un tāpēc arī apdrošināšanas izmaksas, nekā neietekmējot apdrošināšanas gadījumu un kaitējuma apmēru. Tomēr, ja tiek celta prasība par visu to summu atmaksāšanu, kas attiecīgajai personai samaksātas kā kompensācija par ceļu satiksmes negadījuma rezultātā nodarītu kaitējumu, aizbildinoties ar apdrošinājuma ņēmēja sodīšanu par viņa sniegtām nepatiesām ziņām attiecībā uz attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāti, praksē minētās prasības rezultātā šai personai tiek neatgriezeniski un nesamērīgi liegta aizsardzība, ko šādos negadījumos cietušajiem paredz Direktīva 2009/103.
111. Šādos apstākļos uz prejudiciālā jautājuma otro daļu jāatbild, ka Direktīvas 2009/103 3. un 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj arī tādu valsts tiesisko regulējumu, kas apdrošinātājam atļauj celt prasību pret cietušo pasažieri, ja šis pasažieris ir arī apdrošinājuma ņēmējs, pamatojoties uz viņa sniegtām apzināti nepatiesām ziņām par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgo vadītāju, lai panāktu visu summu, kas saskaņā ar šo līgumu samaksātas šim cietušajam pasažierim, atmaksāšanu.
V. Secinājumi
112. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. un 13. pants
jāinterpretē tādējādi, ka:
– tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj atsaukties uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo pasažieri, ja šis pasažieris ir arī apdrošinājuma ņēmējs, un šīs spēkā neesamības iemesls ir šā apdrošinājuma ņēmēja sniegtas apzināti nepatiesas ziņas par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgo vadītāju;
– tie nepieļauj arī tādu valsts tiesisko regulējumu, kas apdrošinātājam atļauj celt prasību pret cietušo pasažieri, ja šis pasažieris ir arī apdrošinājuma ņēmējs, pamatojoties uz viņa sniegtām apzināti nepatiesām ziņām par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgo vadītāju, lai panāktu visu summu, kas saskaņā ar šo līgumu samaksātas šim cietušajam pasažierim, atmaksāšanu.