Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2024. gada 27. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Pasākumi, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti – Direktīva 92/85/EEK – Aizliegums atlaist no darba – Darba ņēmēja, kas par savu grūtniecību uzzinājusi pēc termiņa prasības celšanai par viņas atlaišanu beigām – Iespēja celt šādu prasību ar nosacījumu, ka divu nedēļu laikā iesniegts pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Efektivitātes princips
Lietā C‑284/23
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Arbeitsgericht Mainz (Maincas Darba lietu tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2023. gada 24. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 2. maijā, tiesvedībā
TC
pret
Firma Haus Jacobus Alten- und Altenpflegeheim gGmbH,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún] (referente),
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Firma Haus Jacobus Alten- und Altenpflegeheim gGmbH vārdā – I. Michalis, Rechtsanwalt,
– Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann, kā arī D. Recchia un E. Schmidt, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (OV 1992, L 348, 1. lpp.).
2 Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp TC un Firma Haus Jacobus Alten- und Altenpflegeheim gGmbH (turpmāk tekstā – “Haus Jacobus”) saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātu sabiedrību, kas pārvalda veco ļaužu aprūpes centru, saistībā ar TC atlaišanu brīdī, kad viņa bija grūtniecības stāvoklī.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Direktīvas 92/85 2. panta a) punktu “strādājoša grūtniece” ir definēta kā “strādājoša grūtniece, kas informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi”.
4 Šīs direktīvas 10. pantā “Atlaišanas aizliegums” paredzēts:
“Lai garantētu, ka darbinieces, kas definētas 2. pantā, var izmantot savas tiesības attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību, kā atzīts saskaņā ar šo pantu, jānosaka, ka:
1) dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizliegtu 2. pantā definēto darbinieču atlaišanu laikposmā no viņu grūtniecības sākuma līdz 8. panta 1. punktā minētā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām, izņemot ārkārtējus gadījumus, kas nav saistīti ar viņu stāvokli un kuros ir atļauta atlaišana saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, un, attiecīgā gadījumā, ja kompetentā iestāde ir tam piekritusi;
2) ja 2. pantā definēto darbinieci atlaiž no darba 1. punktā minētajā laikposmā, darba devējam jāsniedz pienācīgs rakstisks pamatojums;
3) dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai 2. pantā definētās darbinieces aizsargātu no tādas atlaišanas sekām, kas saskaņā ar 1. punktu ir nelikumīga.”
5 Minētās direktīvas 12. pantā “Tiesību aizsardzība” noteikts:
“Dalībvalstis savās tiesību sistēmās ievieš vajadzīgos pasākumus, lai visas darbinieces, kas uzskata, ka viņu tiesības ir aizskartas, jo nav izpildītas šīs direktīvas prasības, varētu celt prasību tiesā un/vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi izmantot citu kompetentu iestāžu palīdzību.”
Vācijas tiesības
6 2017. gada 23. maija Gesetz zum Schutz von Müttern bei der Arbeit, in der Ausbildung und im Studium (Mutterschutzgesetz) (Likums par māšu aizsardzību darbā, mācībās vai studijās (Maternitātes aizsardzības likums); BGBl. 2017 I, 1228. lpp.; turpmāk tekstā – “MuSchG”) 17. pants “Atlaišanas aizliegums”, formulēts šādi:
“(1) Sievietes atlaišana no darba ir nelikumīga:
1. grūtniecības laikā;
2. kamēr nav pagājuši četri mēneši pēc spontānā aborta, kas noticis pēc divpadsmitās grūtniecības nedēļas; un
3. līdz pēcdzemdību aizsardzības perioda beigām un vismaz četrus mēnešus pēc dzemdībām,
ja atlaišanas brīdī darba devējam ir zināms par grūtniecību, spontāno abortu pēc divpadsmitās grūtniecības nedēļas vai dzemdībām vai arī tas par to tiek informēts divu nedēļu laikā pēc paziņojuma par atlaišanu. Šī termiņa neievērošanai nav nozīmes, ja termiņa neievērošana notikusi no sievietes neatkarīgu iemeslu dēļ un informācija pēc tam sniegta nekavējoties. Pirmo un otro teikumu mutatis mutandis piemēro attiecībā uz sagatavojošajiem pasākumiem, ko darba devējs veic saistībā ar sievietes atlaišanu.
(2) Par drošību darba vietā atbildīgā federālās zemes augstākā iestāde vai tās pilnvarotā iestāde izņēmuma kārtā var atzīt par pieļaujamu atlaišanu īpašos gadījumos, kuri nav saistīti ar sievietes grūtniecību, ar viņas stāvokli pēc spontānā aborta, kas noticis pēc divpadsmitās grūtniecības nedēļas, vai stāvokli pēc dzemdībām. Atlaišana jāveic rakstveidā, norādot atlaišanas iemeslu.
[..]”
7 1969. gada 25. augusta Kündigungsschutzgesetz (Likums par aizsardzību atlaišanas gadījumos; BGBl 1969 I, 1317. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “KSchG”), 4. pantā “Prasības celšana [Arbeitsgericht (darba lietu tiesā, Vācija)]” noteikts:
“Ja darba ņēmējs vēlas celt prasību par to, ka atlaišana ir sociāli nepamatota vai citu iemeslu dēļ juridiski spēkā neesoša, tam trīs nedēļu laikā pēc rakstveida paziņojuma par atlaišanu jāceļ prasība [Arbeitsgericht (darba lietu tiesā)], lūdzot konstatēt, ka atlaišana nav izraisījusi darba tiesisko attiecību izbeigšanu. 2. panta gadījumā jāceļ prasība, lūdzot konstatēt, ka darba nosacījumu grozīšana ir sociāli nepamatota vai citu iemeslu dēļ juridiski spēkā neesoša. Ja darba ņēmējs ir cēlis iebildumu darba ņēmēju pārstāvjiem (3. pants), prasības pieteikumam jāpievieno darba ņēmēju pārstāvju atzinums. Ja atlaišanas gadījumā nepieciešama iestādes piekrišana, termiņš prasības celšanai [Arbeitsgericht (darba lietu tiesā)] sākas tikai tad, kad darba ņēmējam ir paziņots iestādes lēmums.”
8 KSchG 5. pants “Novēlotu prasību pieļaušana” izteikts šādi:
“(1) Ja pēc atlaišanas darba ņēmējam, lai gan tas ir rīkojies ar rūpību, ko no tā var sagaidīt atbilstoši lietas apstākļiem, nav bijis iespējams celt prasību trīs nedēļu laikā pēc rakstveida paziņojuma par atlaišanu, uz tā pieteikuma pamata prasība jāatzīst par pieņemamu arī vēlāk. Tas pats attiecas uz gadījumu, kad sieviete no viņas neatkarīgu iemeslu dēļ par savu grūtniecību ir uzzinājusi tikai pēc 4. panta pirmajā teikumā minētā termiņa beigām.
(2) Pieteikumu iesniedz kopā ar prasību; ja prasība jau ir celta, uz to atsaucas pieteikumā. Pieteikumā turklāt jānorāda fakti, kas pamato vēlāku prasības atzīšanu par pieļaujamu, un līdzekļi, lai pierādītu to ticamību.
(3) Pieteikuma iesniegšana pieļaujama tikai divu nedēļu laikā pēc tam, kad novērsts šķērslis [prasības celšanai]. Kad pagājuši seši mēneši kopš nokavētā termiņa beigām, pieteikumu iesniegt vairs nevar.
[..]”
9 KSchG 7. pantā “Atlaišanas stāšanās spēkā” paredzēts:
“Ja atlaišanu laikus nav prasīts atzīt par juridiski spēkā neesošu (4. panta pirmais teikums, 5. un 6. pants), atlaišana tiek uzskatīta par spēkā esošu ab initio [..].”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
10 Pamatojoties uz darba līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku – vienu gadu, TC no 2022. gada 1. augusta bija nodarbināta kā slimnieku kopēja Haus Jacobus.
11 Ar 2022. gada 6. oktobra vēstuli Haus Jacobus atlaida TC no darba, sākot ar 2022. gada 21. oktobri.
12 2022. gada 9. novembrī tika medicīniski konstatēts, ka TC ir septītajā grūtniecības nedēļā. 2022. gada 10. novembrī viņa par to informēja Haus Jacobus.
13 Ar 2022. gada 13. decembra vēstuli TC par savu atlaišanu cēla prasību Arbeitsgericht Mainz (Maincas Darba lietu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, pamatojoties uz to, ka atlaišanas dienā viņa bijusi grūtniecības stāvoklī.
14 Iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši BundesArbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) judikatūrai KSchG 4. panta ceturtais teikums – kurā paredzēts, ka gadījumā, ja atlaišanai jāsaņem iestādes piekrišana, termiņš prasības celšanai Arbeitsgericht (darba lietu tiesā) sākas tikai tad, kad darba ņēmējam ir paziņots iestādes lēmums, – nav piemērojams, ja darba devējs par grūtniecību tiek informēts pēc atlaišanas, un tādējādi atbilstoši KSchG 7. pantam atlaišana atzīstama par spēkā esošu pēc šī likuma 4. panta pirmajā teikumā paredzētā trīs nedēļu termiņa beigām, un tas tā ir, neņemot vērā MuSchG 17. pantā paredzēto īpašo aizsardzību pret atlaišanu, ja vien nav iesniegts pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu saskaņā ar KSchG 5. pantu.
15 Tādējādi, tā kā TC šādu pieteikumu nav iesniegusi, atbilstoši šīm KSchG normām viņas prasība būtu jānoraida. Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par to atbilstību Savienības tiesībām, it īpaši ņemot vērā 2009. gada 29. oktobra spriedumu Pontin (C‑63/08, turpmāk tekstā – “spriedums Pontin”, EU:C:2009:666), kurā Tiesa ir atzinusi, ka grūtniecei pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi jānosaka tiesiskajā regulējumā, kas atbilst efektivitātes principam.
16 Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmām kārtām, ka saskaņā ar daļu Vācijas doktrīnas pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums grūtnieču tiesību aizsardzību tiesā padara pārmērīgi grūtu, jo līdzās pastāv atšķirīgi īpaši īsi termiņi – no kuriem ikviens var izraisīt aizsardzības pret atlaišanu izslēgšanu un kuri ir vēl jo īsāki, ja ieinteresētā persona par savu grūtniecību uzzina tikai pēc tam, kad ir atlaista, – vai arī to pienākumu dēļ, kas jāizpilda gan attiecībā uz darba devēju, gan Arbeitsgericht (darba lietu tiesu).
17 Otrām kārtām, iesniedzējtiesa apstiprina, ka MuSchG 17. pants atbilstoši Savienības tiesībām ļauj strādājošai grūtniecei pieprasīt īpašu aizsardzību pret atlaišanu, paziņojot darba devējam par savu grūtniecību pēc tam, kad viņa ir atlaista, tostarp pēc tam, kad beidzies KSchG 4. pantā paredzētais triju nedēļu termiņš šīs atlaišanas apstrīdēšanai un divu nedēļu termiņš, kas minēts MuSchG 17. pantā. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka no principa par to tiesību efektīvu aizsardzību tiesā, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, skatpunkta šķietami nav attaisnojama pienākuma noteikšana strādājošai grūtniecei, lai panāktu savas prasības tiesā pieņemšanu, ievērot KSchG 5. pantā paredzēto procedūru. Ja darba ņēmēja pēc minētā divu nedēļu termiņa beigām informē savu bijušo darba devēju, ka atlaišanas brīdī bijusi grūtniecības stāvoklī, darba devējs to var saprast tikai kā veidu, kādā viņa norāda uz savas atlaišanas spēkā neesamību.
18 Šādos apstākļos Arbeitsgericht Mainz (Maincas Darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“[..] Vai Vācijas tiesiskais regulējums, kas ietverts [KSchG] 4. un 5. pantā, saskaņā ar kuriem arī sievietei, kam kā grūtniecei tiek piemērota īpaša aizsardzība atlaišanas gadījumā, lai tā viņai tiktu piemērota, ir obligāti jāceļ prasība tajā minētajos termiņos, atbilst [Direktīvai 92/85]?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
19 Haus Jacobus apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo atbildei uz uzdoto jautājumu nav nozīmes pamatlietas atrisināšanā.
20 Šī sabiedrība norāda, pirmkārt, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai strādājošai grūtniecei, lai īstenotu tiesības, kas viņai piešķirtas ar Direktīvu 92/85, ir pienākums izmantot valsts tiesībās noteiktu tiesību aizsardzības līdzekli, šajā gadījumā to, kurš paredzēts KSchG 5. pantā. Taču atbilde uz šo jautājumu izrietot tieši no šīs direktīvas 12. panta, kurā paredzēts, ka ikvienai darba ņēmējai, kas uzskata, ka viņas tiesības ir aizskartas, jo nav izpildītas šīs direktīvas prasības, savas tiesības jāīsteno, izmantojot valsts tiesībās paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus.
21 Otrkārt, tā kā darba ņēmēja pamatlietā nav iesniegusi pieteikumu par novēlotas prasības pieļaušanu KSchG 5. panta izpratnē, pamatlietas atrisināšanai nav nepieciešams izvērtēt uzdoto jautājumu par šajā pantā paredzētā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti.
22 Treškārt, iesniedzējtiesas nostāja, saskaņā ar kuru dalībvalstīm esot pienākums ļaut ikvienai strādājošai grūtniecei atsaukties uz Direktīvā 92/85 paredzēto prasību neizpildi, neizmantojot tādu valsts tiesību aizsardzības līdzekli, kāds paredzēts KSchG 5. pantā, pārsniedzot šīs direktīvas 10. panta 3. punktā un 12. pantā paredzēto aizsardzību.
23 Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar LESD 267. pantu ieviestajā procedūrā tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir, ņemot vērā lietas īpatnības, jānosaka, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik nozīmīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (spriedums, 2023. gada 9. marts, Vapo Atlantic, C‑604/21, EU:C:2023:175, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Šajā gadījumā, pirmām kārtām, jānorāda, ka šī sprieduma 20. un 22. punktā minētie Haus Jacobus argumenti attiecas uz uzdotā jautājuma būtību, nevis uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Piedevām ar atbildes uz šo jautājumu šķietami acīmredzamo raksturu nevar pamatot konstatējumu par nepieņemamību. Pat pieņemot, ka runa ir par jautājumu, uz kuru sniedzamā atbilde vienas no pamatlietas pusēm ieskatā nerada nekādas pamatotas šaubas, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ietver šādu jautājumu, tomēr nekļūst nepieņemams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 9. marts, Vapo Atlantic, C‑604/21, EU:C:2023:175, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Otrām kārtām, attiecībā uz šī sprieduma 21. punktā minēto argumentu jākonstatē, ka uzdotais jautājums attiecas nevis uz KSchG 5. pantā paredzētā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti, bet gan uz to, vai pienākums izmantot šādu tiesību aizsardzības līdzekli, lai īstenotu ar Direktīvu 92/85 piešķirtās tiesības, ir saderīgs ar prasībām, kas izriet no efektivitātes principa.
26 No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par prejudiciālo jautājumu
27 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 92/85 10. un 12. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru strādājošai grūtniecei – kas par savu grūtniecību ir uzzinājusi tikai pēc tam, kad beidzies termiņš, kurš paredzēts prasības celšanai par tās atlaišanu –, lai viņa varētu celt šādu prasību, divu nedēļu laikā jāiesniedz pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu.
28 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 92/85 10. panta 1. punktam dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai aizliegtu darba ņēmēju šīs direktīvas 2. panta izpratnē atlaišanu laikposmā no viņu grūtniecības sākuma līdz šīs direktīvas 8. panta 1. punktā minētā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām, izņemot ārkārtējus gadījumus, kuri nav saistīti ar viņu stāvokli un kuros ir atļauta atlaišana saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, un, attiecīgā gadījumā, ja kompetentā iestāde ir tam piekritusi.
29 Saskaņā ar Direktīvas 92/85 12. pantu dalībvalstīm arī savās tiesību sistēmās jāievieš vajadzīgie pasākumi, lai visas darba ņēmējas, kas uzskata, ka viņu tiesības ir aizskartas, jo nav izpildītas šīs direktīvas prasības, tostarp tās, kuras izriet no šīs direktīvas 10. panta, varētu it īpaši celt prasību tiesā. Šī 10. panta 3. punktā ir konkrēti paredzēts, ka dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu strādājošās grūtnieces no tādas atlaišanas sekām, kas saskaņā ar minētā panta 1. punktu ir nelikumīga.
30 Šīs tiesību normas un it īpaši Direktīvas 92/85 12. pants šīs direktīvas kontekstā ir tiesību subjektiem ar Savienības tiesībām piešķirto tiesību efektīvas aizsardzības tiesā principa konkrēta izpausme (spriedums Pontin, 41. punkts).
31 Turklāt no judikatūras izriet, ka, lai gan saskaņā ar Direktīvas 92/85 12. pantu dalībvalstīm nav jāveic kāds noteikts pasākums, tomēr izvēlētajam pasākumam jābūt tādam, kas nodrošinātu faktisku un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kam būtu reāla atturoša iedarbība attiecībā uz darba devēju un kas katrā ziņā būtu adekvāts attiecībā pret nodarīto kaitējumu (spriedums Pontin, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Attiecībā uz tiesību subjektiem ar Savienības tiesībām piešķirto tiesību efektīvas aizsardzības tiesā principu atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai procesuālie noteikumi prasībām, kuras paredzētas tiesību subjektiem no Savienības tiesībām izrietošo tiesību aizsardzībai, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par procesuālajiem noteikumiem līdzīgām valsts tiesībās paredzētām prasībām (līdzvērtības princips) un nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (spriedums Pontin, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Runājot par līdzvērtības principu, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums neatbilst šim principam.
34 Attiecībā uz efektivitātes principu no Tiesas judikatūras izriet – katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procesā, kā arī šī procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. No šādas perspektīvas attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esoši principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa efektīva norise (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 304. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
35 Šajā ziņā Tiesa tādējādi ir atzinusi, ka Savienības tiesībām atbilst tādu saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā tiesiskās drošības interesēs prasības celšanas tiesības izbeidzas, jo šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, Kempter, C‑2/06, EU:C:2008:78, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Saistībā ar prasības celšanas termiņiem Tiesa tāpat ir atzinusi, ka dalībvalstīm attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, termiņi jānosaka it īpaši atkarībā no pieņemamo nolēmumu nozīmīguma ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītības, eventuāli iesaistīto personu skaita un citām publiskām vai privātām interesēm, kas jāņem vērā (šajā nozīmē skat. spriedumu Pontin, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2020. gada 27. februāris, Land Sachsen‑Anhalt (Ierēdņu un tiesnešu atalgojums), no C‑773/18 līdz C‑775/18, EU:C:2020:125, 69. punkts).
36 Tādējādi, ņemot vērā it īpaši tiesiskās drošības principu, efektivitātes principa prasības teorētiski neliedz attiecībā uz prasību par nelikumīgi atlaistas darbinieces atjaunošanu darbā attiecīgajā uzņēmumā noteikt samērā īsu prasības celšanas termiņu. Varētu pastāvēt no tādu strādājošo grūtnieču, kuras ir atlaistas, un darba devēju tiesiskās drošības izrietoša interese, lai iespēja vērsties tiesā ar šādu prasību tiktu ierobežota laikā, it īpaši ņemot vērā sekas, ko minētā atjaunošana darbā radītu visām iesaistītajām personām tāpēc, ka tā notiktu pēc ievērojama laika sprīža (šajā nozīmē skat. spriedumu Pontin, 60. un 61. punkts).
37 Tomēr, runājot par valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts piecpadsmit dienu ilgs prasības celšanas termiņš, kas piemērojams attiecībā uz prasību par atlaišanas atzīšanu par spēkā neesošu, Tiesa ir atzinusi, pirmkārt, ka šāds termiņš jāuzskata par sevišķi īsu, it īpaši ņemot vērā situāciju, kādā ir sieviete grūtniecības sākumā, un, otrkārt, ka darba ņēmējai, kas atlaista no darba grūtniecības laikā, būtu ļoti grūti, ievērojot šo termiņu, saņemt lietderīgu konsultāciju, kā arī attiecīgā gadījumā sagatavot un celt prasību (spriedums lietā Pontin, 62. un 65. punkts).
38 Tiesa attiecībā uz lietā, kura ir pamatā spriedumam Pontin, aplūkoto valsts tiesisko regulējumu tāpat ir uzsvērusi, ka strādājošai grūtniecei, kura jebkāda iemesla dēļ šo piecpadsmit dienu termiņu palaistu garām, vairs nebūtu tiesību celt prasību tiesā, lai īstenotu savas tiesības pēc tam, kad viņa ir atlaista (šajā nozīmē skat. spriedumu Pontin, 66. punkts).
39 Balstoties it īpaši uz šiem konstatējumiem, Tiesa ir atzinusi – tā kā tādi procesuālie noteikumi, kuri raksturīgi minētajam valsts tiesiskajam regulējumam, rada procesuālas neērtības, kas var pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kuras grūtniecēm izriet no Direktīvas 92/85 10. panta, tie neatbilst efektivitātes principa prasībām, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu Pontin, 67. un 69. punkts).
40 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka atbilstoši KSchG 4. panta pirmajam teikumam prasība, kuras mērķis ir apstrīdēt atlaišanu, jāceļ trīs nedēļu laikā no rakstveida paziņojuma par atlaišanu. Tomēr saskaņā ar KSchG 5. pantu prasība, ko strādājoša grūtniece ceļ pēc šī termiņa vienalga var tikt pieļauta, ja viņa par savu grūtniecību ir uzzinājusi tikai pēc minētā triju nedēļu termiņa beigām un iesniedz attiecīgu pieteikumu. Šis pieteikums jāiesniedz divu nedēļu laikā, kopš novērsts šķērslis prasības celšanai.
41 Iesniedzējtiesa konstatē, ka pamatlietā aplūkotā darba ņēmēja, kura nav cēlusi prasību par savu atlaišanu triju nedēļu laikā no rakstveida paziņojuma par to, nav arī iesniegusi šādu pieteikumu, un tādējādi viņas prasība būtu jānoraida, izņemot, ja pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums būtu pretrunā efektivitātes principam, kā viņa sliecas uzskatīt.
42 Šī tiesa norāda, ka KSchG 4. panta pirmajā teikumā paredzētais triju nedēļu termiņš prasības celšanai ir paredzēts, lai nodrošinātu tiesiskās drošības ievērošanu, un ka tāpat tas šķietami ir, runājot par divu nedēļu termiņu, lai iesniegtu pieteikumu par novēlotas prasības pieļaušanu, kas paredzēts KSchG 5. panta 3. punktā.
43 Lai gan tas ir tā, dalībvalstīm, nosakot prasības celšanas termiņus, jāņem vērā ne tikai tiesiskā drošība, kā atgādināts šī sprieduma 35. punktā. Jāapsver arī citi parametri, piemēram, pieņemamo nolēmumu nozīmīgums ieinteresētajām personām vai arī citas publiskas vai privātas intereses.
44 Šajā ziņā tāda strādājošu grūtnieču aizsardzība pret atlaišanu, kāda garantēta Direktīvas 92/85 10. pantā, ir svarīgs parametrs, kas dalībvalstīm jāņem vērā.
45 Apsverot risku, ko iespējama atlaišana var radīt strādājošas grūtnieces fiziskajam un psihiskajam stāvoklim, Savienības likumdevējs saskaņā ar Direktīvas 92/85 10. pantu ir paredzējis īpašu sievietes aizsardzību, nosakot šo atlaišanas aizliegumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. februāris, Porras Guisado, C‑103/16, EU:C:2018:99, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Ir taisnība, ka no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet – ar KSchG 5. pantu tiek pieļauta novēlotas prasības celšana, iesniedzot pieteikumu par pieļaušanu, ja parastais triju nedēļu termiņš prasības celšanai par atlaišanu ir beidzies, kamēr sieviete tāda iemesla dēļ, kurā viņa nav vainojama, vēl nav zinājusi par savu grūtniecību.
47 Tomēr jānorāda, pirmām kārtam, ka šis pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu jāiesniedz divu nedēļu laikā, kopš novērsts šķērslis prasības celšanai, bet tas Tiesas ieskatā ir īpaši īss termiņš, it sevišķi ņemot vērā situāciju, kādā atrodas sieviete grūtniecības sākumā (spriedums lietā Pontin, 62. punkts).
48 Otrām kārtām, jāuzsver, ka šis divu nedēļu termiņš ir īsāks nekā KSchG 4. panta pirmajā teikumā paredzētais parastais triju nedēļu termiņš, lai celtu prasību par atlaišanu.
49 Tādējādi tādas strādājošas grūtnieces rīcībā, kura atlaišanas brīdī ir zinājusi par savu grūtniecību, šādas prasības celšanai ir triju nedēļu termiņš. Toties darba ņēmējai, kas nav zinājusi par savu grūtniecību pirms šī termiņa beigām, turklāt tāda iemesla dēļ, kurā viņa nav vainojama, lai lūgtu, ka tiek pieļauta šādas prasības celšana, ir tikai divas nedēļas, un tas nozīmē, ka ir būtiski samazināts termiņš lietderīgas konsultācijas saņemšanai un attiecīgā gadījumā ne tikai šī pieteikuma par novēlotas prasības pieļaušanu sagatavošanai un iesniegšanai, bet arī pašas prasības celšanai. Komisija rakstveida apsvērumos vērš uzmanību uz to, ka KSchG 5. panta 2. punktā paredzēts, ka šī prasība principā tiek celta vienlaikus ar minēto pieteikumu.
50 Šajā ziņā Haus Jacobus rakstveida apsvērumos apgalvo, ka pieteikumam par novēlotas prasības pieļaušanu nav izvirzīti īpaši nosacījumi attiecībā uz formu un ka to pat var iesniegt mutvārdos jebkuras tiesas kancelejā, tostarp tiesā, kurai nav piekritīga attiecīgā lieta. Savukārt Komisija apgalvo, ka, pat ja ar prasības celšanu par atlaišanu vien nepietiek, lai uzskatītu, ka šāds pieteikums ir iesniegts, tas tomēr var būt formulēts netieši.
51 Lai gan tas ir tā, pat ja šie precizējumi pēc pārbaudēm, kas jāveic iesniedzējtiesai, izrādītos pareizi, ja darba ņēmēja, kā tas ir šajā gadījumā, par to, ka ir grūtniecības stāvoklī, uzzina pēc triju nedēļu termiņa beigām, kopš tikusi atlaista, viņai, lai prasības celšanas tiesības neizbeigtos, tomēr ir ne tikai jāceļ prasība, bet arī jāiesniedz pieteikums par šīs novēlotās prasības pieļaušanu divu nedēļu laikā, proti, īsākā termiņā nekā tas, kāds šai darbiniecei būtu bijis, ja viņa par savu grūtniecību būtu zinājusi atlaišanas brīdī. Tādējādi šī divu nedēļu termiņa sekas var būt tādas, ka minētajai darba ņēmējai ir ļoti grūti saņemt lietderīgu konsultāciju, kā arī attiecīgā gadījumā sagatavot un iesniegt pieteikumu par pieļaušanu un celt pašu prasību.
52 Trešām kārtām, Komisija rakstveida apsvērumos vērš uzmanību arī uz to, ka KSchG 5. panta 3. punktā minētā divu nedēļu termiņa sākums, proti, brīdis, kad “novērsts šķērslis [prasības celšanai]”, šķietami nav pilnīgi viennozīmīgs, bet tas var apgrūtināt Direktīvā 92/85 garantēto tiesību īstenošanu.
53 Visbeidzot, ceturtām kārtām, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka atbilstoši MuSchG 17. panta 1. punkta otrajam teikumam atlaistajai darba ņēmējai darba devējs par savu grūtniecības stāvokli jāinformē nekavējoties. Ņemot vērā šo pienākumu, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai papildu prasība, saskaņā ar kuru šai darbiniecei jāiesniedz tiesā pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu, ir jāatzīst par nesaderīgu ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa prasībām.
54 Šajā ziņā jākonstatē, ka ir taisnība – tas, ka darba ņēmējai ir ne tikai nekavējoties jāinformē darba devējs par savu grūtniecību, bet arī divu nedēļu laikā jāiesniedz tiesā pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu, kā arī principā jāceļ pati prasība, kalpo par pierādījumu tam, cik sarežģīta ir sistēma, kas izveidota ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēti vairāki vienlaicīgi pienākumi, kas jāizpilda gan attiecībā uz darba devēju, gan tiesu, ievērojot atšķirīgus termiņus, kuri pārklājas.
55 Tomēr vienkāršu darba devēja informēšanu principā nevar atzīt par līdzvērtīgu valsts procesuālajā regulējumā prasīta akta iesniegšanai tiesā, lai apstrīdētu atlaišanu, vai vismaz apturētu prasības celšanas termiņu šīs atlaišanas apstrīdēšanai.
56 No tā izriet, ka prasību iesniegt tiesā pieteikumu par novēlotas prasības pieļaušanu pašu par sevi nevar atzīt par nesaderīgu ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa prasībām, pat ja valsts tiesiskajā regulējumā attiecīgajai darba ņēmējai turklāt ir paredzēts pienākums nekavējoties informēt savu darba devēju par savu grūtniecības stāvokli.
57 Toties procesuālie noteikumi, kuros šāds pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu ir regulēts, attiecīgā gadījumā var izrādīties nesaderīgi ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa prasībām.
58 Šajā gadījumā jākonstatē, ka KSchG 5. pantā paredzētais divu nedēļu termiņš, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķietami rada procesuālas neērtības, kuras var izraisīt efektivitātes principa un līdz ar to tiesību subjektiem ar Direktīvu 92/85 piešķirto tiesību efektīvas aizsardzības tiesā principa neievērošanu. Šis termiņš, kas ir ievērojami īsāks nekā parastais šī likuma 4. pantā paredzētais termiņš, ņemot vērā situāciju, kādā ir sieviete grūtniecības sākumā, šķietami ir īpaši īss un strādājošajai grūtniecei var ļoti apgrūtināt lietderīgas konsultācijas saņemšanu un attiecīgā gadījumā pieteikuma par novēlotas prasības pieļaušanu sagatavošanu un iesniegšanu, kā arī pašas prasības celšanu, jo sevišķi tāpēc, ka nav izslēdzamas neskaidrības attiecībā uz minētā divu nedēļu termiņa sākumu un to pienākumu kumulāciju, kuri jāizpilda gan attiecībā uz darba devēju, gan tiesu un kuriem katram ir atšķirīgi termiņi.
59 Ņemot vērā visus iepriekš minētos iemeslus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 92/85 10. un 12. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru strādājošai grūtniecei – kas par savu grūtniecību ir uzzinājusi tikai pēc tam, kad beidzies termiņš, kurš paredzēts prasības celšanai par viņas atlaišanu –, lai viņa varētu celt šādu prasību, divu nedēļu laikā jāiesniedz pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu, ar nosacījumu, ka ar šo pieteikumu par pieļaušanu saistītie procesuālie noteikumi, ciktāl ar tiem tiek radītas neērtības, kas var pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kuras strādājošajām grūtniecēm izriet no šīs direktīvas 10. panta, neatbilst efektivitātes principa prasībām.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
Padomes Direktīva 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē), 10. un 12. pants
jāinterpretē tādējādi, ka
tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru strādājošai grūtniecei – kas par savu grūtniecību ir uzzinājusi tikai pēc tam, kad beidzies termiņš, kurš paredzēts prasības celšanai par viņas atlaišanu –, lai viņa varētu celt šādu prasību, divu nedēļu laikā jāiesniedz pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu, ar nosacījumu, ka ar šo pieteikumu par pieļaušanu saistītie procesuālie noteikumi, ciktāl ar tiem tiek radītas neērtības, kas var pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kuras strādājošajām grūtniecēm izriet no šīs direktīvas 10. panta, neatbilst efektivitātes principa prasībām.
[Paraksti]